Kru Viljamss un Ādams Palmers. “Miroņa lāsts. Zudušais spāņu zelts”

Raidījumā jums ir misija atrast pazudušās Pitleika zelta raktuves. Kā radās ideja meklēt Slumaka zudušās bagātības?

Kru: Man tas vairāk bija kā izaicinājums, mana ģimene ir ļoti azartiska. Kādu dienu es biju pagalmā pie tēvoča, kurš strādāja kokzāģētavā. Man tolaik bija apmēram 13, un es teicu, ka es kaut ko darīšu, kad izaugšu liels, es to darīšu, un viņš teica: “Nu, tev vajadzētu doties meklēt tās zelta raktuves.” Es biju neizpratnē – kādas raktuves? Man likās, tēvocis mani āzē, bet tad viņš sāka stāstīt par zudušajām Pitleikas zelta raktuvēm.

Un, kad tev ir 13 gadi un tev saka, ka kaut kur ir zelta raktuves, pilnas ar tīrradņiem valriekstu lielumā, kuru dēļ cilvēki pazūd, ka tas ir izaicinājums, es biju ar to pārņemts – kā jau iedomīgs, brašs jaunietis. Tas man deva enerģiju to īstenot, sasniegt rezultātu. Tāpēc es sāku veikt pētījumus. Ja jums patīk mežs un jūs redzat bedri, tas ir izaicinoši – līdz brīdim, kad sākat doties uz vietām, uz kurām mūs ved Ādams. [Smejas.]

Tad tas kļūst nedaudz ekstrēmi. Un tad nāk apgaismība, kādēļ cilvēki vēl nav atraduši to zeltu. Tur ir lāsts, bet ir arī zeme. Un, ja jūs nestrādājat ar zemi, tā darbojas pret jums. Es domāju, tā ir daļa no lielākā izaicinājuma visiem – dabas ekstrēmais raksturs, nemaz nerunājot par prasmēm, kas nepieciešamas, lai atrastu kaut ko tādu, ko tik daudzi cilvēki nav spējuši atrast pirms mums. Bet mēs jau esam daļēji sākuši risināt šo lietu. Es nezinu, vai esat redzējuši visu raidījumu, bet mēs jau esam atraduši pierādījumus, ka tur ir daudz zelta. Mēs neapstāsimies, līdz to atradīsim. Tas ir tas, kas mani ievilka. [Smejas.] Zelta drudzis!

Ādams: Sākās tas ar grāmatu lasīšanu. Tikai ziņkārība. Vienkārši sakot, tā bija grāmata, kurā bija daudz leģendu un stāstu, un es lasot domāju: “Labi, ja viņi saka, ka tā varētu būt patiesība, tad es vēlos to uzzināt.” Bija rakstīts, ka Pitleika raktuves esot ļoti bīstamas, un cilvēki nemaz nezina, vai tās ir īstas vai viltotas; tās nevarēja atrast. Un es pie sevis domāju – kāpēc lai mēs to neuzzinātu? Kas cilvēkiem traucē to noskaidrot? Viņi mani neapturēs! Es izlasīju šo stāstu. Man tolaik bija 12 gadi. Kad palika 16, varēju sākt vadīt automašīnu. Un automašīna sniedz brīvību, ir iespējams nokļūt uz šīm aprakstītajām vietām, un tas ir sākuma punkts.

Tāpēc es vispirms devos izpētīt grāmatās aprakstītās leģendas savai dzīvesvietai tuvākajos apgabalos. Izrādījās, pazudušās zelta raktuves bija Pitleika raktuves. Tā bija man tuvākā un pieejamākā vieta, kur mēģināt pierādīt, ka šī leģenda ir patiesa. Vai nepatiesa. Jo vairāk es sāku to pētīt un izzināt, jo vairāk tapa skaidrs, ka šai leģendai ir kāds pamatojums. Tā nav tikai leģenda, tā ir daļa no vēstures. Tāpēc manā skatījumā lietu dabiskais virziens bija sākt meklēt zemē.

Sāku veikt šos vairāku dienu pārgājienu un alpīnisma braucienus. Es to darīju apgabalā, kur varētu būt šīs zelta raktuves. Jo, ja es dodos kāpt kalnos, es to labāk daru tur, kur man ir iespēja uziet šo apjomīgo zelta slēptuvi. Ja es kāpju kalnā, kurā ir paslēptas raktuves, es tās atradīšu.

Vai varat pastāstīt vairāk par Slumaka stāstu?

Kru: Protams, es būtu pagodināts. Slumaks ir dzimtais vārds cilvēkam, kurš tika pakārts. Pret viņu izturējās… hmm, maigi izsakoties, netaisnīgi. Kad viņš ieradās pilsētā, viņa kabatas bija pilnas ar zelta tīrradņiem, un neviens nezināja, kur viņš tos dabūjis. Viņš ieradās pilsētā, tērēja to viskijam un sievietēm, bet jau pēc laika viņš bija pazudis mežos un atgriezās vien pāris nedēļas vēlāk – atkal ar kaudzi zelta. Cilvēki mēģināja viņam sekot, mēģināja viņu piemānīt, bet neviens nevarēja saprast, no kurienes viņš dabū visu šo zeltu. Un tad notiek visādas lietas. Visu jums nestāstīšu, jo ir jāskatās raidījums, bet beigu beigās viņu pakāra. Tas bija negodīgi. Viņš pat nerunāja pilsētnieku valodā. Bet vienu gan viņš izdarīja – uzlika lāstu tam, kurš atradīs viņa zeltu. Tagad meklējumos gan tiek teikts, ka lāsts uzlikts nevis tikai atradējam, bet arī ikvienam, kurš to meklēs.

Daudzi cilvēki ir pazuduši bez vēsts. Zeme šeit, Britu Kolumbijā, ir kā no Juras laikmeta. Mums ir vietas, kur cilvēks nav spēris kāju. Mums ir kalni, ledāji, ledus lauki, piekrastes, ietekas... Ādams ir lielisks nirējs, mēs varam nirt, doties kalnos, zem ledājiem… Mēs esam izveidojuši komandu un cenšamies atrast specifiskas vietas, izzinām vēsturi. Tas patiesībā to padara diezgan foršu. Tā ir vairāk nekā 150 gadus sena vēsture. Es garantēju, ka atradīsim raktuves, pirms tā kļūst par 200 gadu senu vēsturi.

Kā jūs gatavojāties ekspedīcijai?

Ādams: Sagatavošanās notiek, izmantojot gadu gaitā uzkrāto pieredzi. Nav vienas pareizās formulas. Katram ir sava pieeja, un labākais veids, kā sagatavoties, ir iegūt pieredzi. To iegūst, dodoties ceļā; tas ir sarežģīts jautājums. Kā gatavoties pārejām, ledājiem, kalniem? Ja neesat gatavs, jūs to uzreiz uzzināsiet. [Smejas.]

Kru: Vai tā nav patiesība?

Kādas bija sajūtas, veidojot šo raidījumu? Vai veidojāt to apmetnē?

Ādams: Jā, viss tika darīts bāzes nometnē. Mums būtībā bija bāzes apmetne. Mēs izplānojam mērķi, nokļūstam noteiktajā vietā, uz kuru ejam. Pirmā lieta, ko mēs galamērķī darām, ir bāzes nometnes izveidošana. Tas patiesībā ir process pats par sevi. Parasti tā atrodas kalna malā uz ledāja. Mēs izvēlamies drošu vietu, jo nevar jau izvēlēties jebkuru vietiņu. Ja nu notiek akmeņu nogruvums vai lavīna? Tāpēc mēs izvēlamies drošu vietu un pēc tam dodamies tālāk no turienes. Daudzas reizes esam apmetušies ledus lauka vidū. Citreiz esam pie ezeriem vai mežā, citreiz plato, kur mēdz būt arī lāči.

Kru: Un kempings melleņu laukos! Neaizmirsīsim to melleņu lauku! Dažreiz jutāmies kā pie aukstā galda, bet tikām cauri. Tādi mēs esam.

Vai bija iespēja pacīnīties ar lāci? Gandrīz. Es jums pastāstīšu par vienu no ekspedīcijām. Es biju apslimis un nedaudz neapmierināts, tāpēc devos prom no nometnes vienatnē. Es kāpu augšā pa akmeņu lauku… vienkārši kašķīgs kā lācis. Es apeju ap stūri un pēkšņi attopos aci pret aci ar citu lāci, un pie sevis nodomāju – kas, pie velna! Bet es biju tik dusmīgs, ka uzkliedzu tam lācim, izsmidzināju atbaidītāju gaisā, nevis lācim, un vienkārši devos uz priekšu. Pie tā pierod. Britu Kolumbijā lāču ir vairāk nekā cilvēku. Jā, pie tā tiešām pierod.

Vai bija grūti atrast komandu, kas piekristu šādam piedzīvojumam?

Ādams: Viņi atrada mani. Jā. Es dokumentēju daudzus savus ceļojumus un ekspedīcijas gadu gaitā, un viņi redzēja vienu no braucieniem, kurā es devos. Viņi sazinājās ar mani un jautāja, vai es viņus uzņemtu, vai viņi varētu dokumentēt šīs ekspedīcijas, un es teicu, ka protams, ja vien viņi spēs man sekot līdzi. Un nākamais jautājums bija, ko es vēlētos ņemt līdzi.

Tajā laikā mēs ar Kru nodarbojāmies ar muay thai apmācību, un es teicu: “Pastāstīšu par šo puisi. Es zinu, viņš ir diezgan sīvs ringā. Es negribētu iet ringā cīkstēties ar viņu, bet kāds, kurš ringā var izturēt daudz sitienu, var izturēt arī daudz sitienu kalnos.” Tā nu Kru devās kopā ar mani, jo šādā ekspedīcijā nevar ņemt kuru katru. Es dodos kāpt kalnos un dažādās ekspedīcijās ar daudziem cilvēkiem, bet šis ir citādi. Šī ir garīgi un fiziski atšķirīga spēle, tā nav tikai pastaiga un kāpšana kalnā. Šajās ekspedīcijās ir vajadzīgi citādi cilvēki.

Tātad, kad viņi man jautāja, kurš pievienosies, vienīgais cilvēks, par kuru es spēju iedomāties tajā laikā, tiešām bija Kru. Es sapratu, ka mēs varēsim viens otram kalnos palīdzēt. Mēs viens otram esam aizmugure, un tas ir galvenais šajā spēlē. Visa tā dokumentēšana, filmēšanas process… Cilvēki pat nenojauš, kā patiesībā viss notiek. Brīžiem gandrīz aizmirsām, ka līdzi ir pilna TV komanda, tas darbs ir tik intensīvs, esat ierauts tajā, ko darāt, un ir jābūt pie pilnas apziņas par notiekošo. Un Kru tajā iederas. Viņš ir lielisks palīgs, un, ja viņš ir līdzi, filmēšanas komanda var sekot līdzi un būt daļa no ekspedīcijas. Tas ir pārsteidzošs process.

Vai jums bija jāpieskata komanda, kamēr filmējāt raidījumu?

Kru: Viņi ir izpelnījušies manu cieņu. Daudzi no viņiem pirmo reizi bija uz ledāja. Mēs neko daudz nezinājām par to, uz ko ejam, vai vietām, kur būsim. Ādams neteica, ka jāiet zem ledāja. Daudzi no viņiem bija ar mani vienā laivā, un jāteic, ka bija patiešām forši vērot viņu progresu. Tāpat kā cīņas mākslā – jūs sākat ar balto jostu, un tad jūs virzāties uz augšu. Tāpēc es skatos gan viņus, gan sevi, kā visi kopā augam. Ādams pie tā ir pieradis, tas ir tas, ko viņš dara.

Bet normāli cilvēki šādas lietas nedara, it īpaši, ja līdzi ir kamera un jūs to visu skatāties. Tāpēc vērot, kā viņi aug man raidījuma ietvaros, un sekot līdzi visu attīstībai – tas mūs saveda kopā kā sava veida ģimeni, jo tā ir ļoti maza komanda. Un, lai dotos ārā dabā un darītu to, ko darām, mums ir jāpārvietojas ātri un viegli, tāpēc saikne ir svarīga. Mēs noteikti augām kopā.

Slumaka zelta meklēšana ir bīstams piedzīvojums. Daudzi, kas to mēģinājuši, nav atgriezušies. Vai jūsu ekspedīcijas laikā notika kas bīstams?

Kru: Jautājumam jābūt – vai mums bija kādi droši brīži? [Smejas.] Es jums teikšu tā – uz katra soļa kaut ko var salauzt, piemēram, potīti. Jūs varat paslīdēt un lauzt kaklu. Šeit ir mežonīgā daba, nepārtraukti ir iespējami klinšu nogruvumi, plaisu veidošanās, jebkas. Visur, kur Ādams mūs veda, bija bīstami. Viss šis stāsts ir par to, vai ir kādi droši brīži.

Ādams: Es jums sniedzu drošību.

Kru: Mēs izkļuvām dzīvi, un tas ir tas, kam ir nozīme. Pusi laika es biju briesmās. Neaizmirsīsim to, bet galu galā mēs izkļuvām sveikā. Un, kamēr mēs neatradīsim tās raktuves, mēs neapstāsimies.

Kas ekspedīcijas laikā jūs pārsteidza visvairāk?

Ādams: Tas, kas mani pārsteidza, bija, cik daudz mēs faktiski varējām noiet kopā ar filmēšanas grupu. Kā Kru teica, mēs kļuvām par daļu no ģimenes, un visi iesaistījās. Pārsteidza, ka tad, kad bijām notikumu vietās, bija daudzkārt lielāks cilvēku skaits, nekā esmu pieradis. Ikviens iesaistījās, un, kad kopā ar jums ir grupa, filmēšanas grupa un Kru [Kru smejas], viss kļūst tik intensīvs – labā nozīmē. Jo tagad vairāk cilvēku ir ieguldījušies šajā meklēšanā, vairāk cilvēku ir ziņkārīgi.

Tieši tas rada dzirksti. Ir jābūt šai zinātkārei; jums ir jābūt tādai motivācijai. Un katrā ekspedīcijā neatkarīgi no tā, cik tā ir grūta vai smaga, komanda palika motivēta, visi palika uzticīgi šā mērķa sasniegšanai. Un tas ir galvenais. Jo ir skaidrs, ka būs daudz kāpumu un kritumu neatkarīgi no mums, jo īpaši, ja meklējat pazudušas zelta raktuves. Tiek teikts, ka kaut kas, ko jūs zināt, patiesi pastāv. Bet jums iedotā karte var būt nepareiza. Jums tiek dotas norādes, jūs veicat izpēti, un liela daļa faktu nesakrīt, daži no tiem ir nepareizi. Daļa no tā ir mainījusies simts gadu laikā, un tagad jūs kopīgi liekat šīs puzles daļas.

Tātad kopīgi jūs ne tikai kāpjat kalnā, bet arī ejat pa ledājiem, dodaties alās, kopā arī liekat puzli. Tāpēc ir daudz lietu, kur jābūt savā zenītā. Kur tu biji? Kur tu esi skatījies? Kur ir vispiemērotākā vieta, kur varētu būt šīs pazudušās zelta raktuves? Kādas ir norādes? Ir daudz informācijas, par ko pastāvīgi jādomā. Nemaz nerunājot par kāpšanu pa ledus sienu uz ledāja. Šai puzlei ir daudz gabaliņu.

Pastāstiet kādu interesantu stāstu, ko atklājāt savu meklējumu laikā!

Ādams: Interesanti ir cilvēki, kas devās meklēt zeltu pirms mums. Tas ir ļoti aizraujoši, vēsture un cilvēku skaits, kas mēģinājuši šo zeltu atrast. Daži tā arī nekad neatgriezās. Bet vēstījumi un informācija, kas mums ir, pārlūkojot vecos laikrakstu ziņojumus, vecās grāmatas un iedziļinoties šo cilvēku dzīvē, ir fascinējoši. Cilvēki, kas devās pirms mums, – tas ir tik ļoti aizraujoši!

Ir dažādi varoņi no visas pasaules, kas ir ieradušies meklēt šīs pazudušās zelta raktuves. Kad ieskatījāmies šo cilvēku dzīvēs, viņu pārstāvētajās jomās, tas kas bija aizraujoši. Visu laiku domāju par to, kas notika šo cilvēku prātos, kas viņus motivēja. Ja ir iespējams sekot viņu ceļam, noskaidrot, kur viņi kļūdījās, ko viņi darīja pareizi, ir jāizmanto šī informācija arī savā ceļojumā. Tieši tas padara šo stāstu interesantu. Pēdējo simts gadu laikā šajā stāstā ir bijuši daudz varoņi, un katram no šiem cilvēkiem ir stāsts un vēsture.

Jums pievienojās arī kāds, kas ir Slumaka pēctecis.

Ādams: Interesanti ir tas, ka mēs varam izzināt vēsturi, kas lielā mērā nodota tikai mutvārdos. Daudzas pamatiedzīvotāju kopienas nepierakstīja savus stāstus grāmatās, liela daļa nebija dokumentēta. Piesaistot kādu, kuram ir ģimenes saites, jūs dzirdat mutvārdu vēsturi. Tā var iedziļināties šīs vietas reālajā vēsturē, un tad iespējams atrast dažas lietas, kuras mēs nekad agrāk nebūtu uzzinājuši, jo tās nav ierakstītas grāmatās. Jūs klausāties mutvārdu vēsturi – viņi iesaista ģimenes locekļus, un viņi dalās ar šiem savas ģimenes stāstiem. Tā visa ir jauna informācija. Tā kā Teilore bija kopā ar mums, tā bija iespēja iegūt jaunu perspektīvu, un vienlaikus tas sniedza atšķirīgu ieskatu vēsturē. Tas bija aizraujoši!. Leģendas un stāsti ir tikai viņas ģimenē. Man tas ir īstais zelts.

Vai atradāt meklēto zeltu?

Kru: Šajā reģionā noteikti ir zelts. Mēs atrodam zeltu, bet šis stāsts nav par zelta atrašanu. Tas ir par to, cik daudz atrast. Mēs nemeklējām putekļus, mēs nemeklējām nelielus tīrradņus. Mēs tiecāmies pēc koncentrāta. Ir iemesls, kādēļ ir šī leģenda. Es mīlu zeltu, man patīk raidījumi par zelta meklēšanu, man patīk meklēt, un man patīk process. Bet šī ir leģenda – leģenda par fenomenālu zelta apjomu. Mēs runājam par lodēm, ko vietējie veidoja no kalnos atrastā; viņiem bija tik daudz zelta, ka varēja no tā taisīt lodes. Tas ir tas līmenis, ko mēs meklējam. Kaut kas tāds, ka naktī ir grūti gulēt, jo jādomā par gatavošanos ekspedīcijai. Kaut kas tāds, kā dēļ galva kūp. Kaut kas tāds, ka, sezonai beidzoties, nevar sagaidīt, kad atkal varēs atgriezties, jo – kamēr tas nav atrisināts, stāsts nav beidzies. Mums – un man jo īpaši – ir tā: kamēr neuziesim šo zelta atradni, mēs neapstāsimies. Šajā raidījuma sezonā noteikti būs zelts, bet es jau nepacietībā gaidu nākamo gadu.

Skatieties “Miroņa lāsts. Zudušais spāņu zelts” Viasat History ceturtdienās, plkst. 22.00.

Reklāmas raksts sadarbībā ar Wide Media.