"Jādzīvo vien ir!" - aktrise Velta Skurstene turas braši un sūdzēties negrasās
Iemīļotajai pašmāju aktrisei Veltai Skurstenei-Lācei pērn decembrī apritēja 91 gads, bet viņa joprojām turas braši. Par to nupat kādā ziemas rītā pārliecinājies žurnāls "Kas Jauns", viesojoties pie skatuves mākslinieces un viņas dzīvesbiedra Visvalža Lāča Limbažu novadā, Skultes pagastā. Tur abi mitinās mazā, no koka celtā, siltā namiņā kopā ar suni Endiju un kaķiem Pikatu un Miķi.
Velta ar dzīvesbiedru Visvaldi jau piecpadsmit gadu mīt Skultes pagastā. Iepriekš dzīvojuši Inčupē, arī bijusi pašiem sava māja, kuru vīrs uzcēlis, bet tur diemžēl saluši. 2007. gadā to pārdevuši un iegādājušies māju Skultē.
“Te sākumā bija veca, balta ķieģeļu māja, apšūti guļbaļķi un sabāzts viss ar vecām biksēm un visu kaut ko. Tad tapa drusciņ augstāki pamati un somu mājiņa - silta, forša, no koka,” par mājvietu priecājas saimniece un pastāsta, ka pati vairāk mīlot mežu nekā jūru. Ļoti patīkot, kad apkārt ir meži un viss zaļš, koki un dzīvība.
Labās rūpes
“Man ļoti nepatīk pilsētas. Tikai ne Rīga, nemūžam. Bet tas man vairs nedraud,” stāsta leģendārā aktrise. “Kad te ir ziema un sniegs, jātīra, bet tas arī ir jauki. Tikai tagad nav vairs spēka, nāk palīgi. Te redzi sniegu, sauli, īstu, dzīvu. Vasara arī ir ļoti skaista, tāpat rudens, pavasaris. Gaiss ir svaigāks un elpot vieglāk,” izjusti saka saimniece, kurai pie mājas iekopts arī neliels dārziņš. Pūles gan tas viņai sagādājot. “Galvenais – lai izaug garšaugi, pārējais viss ir pupu mizas. Bet tās ir labas rūpes,” priecājas viņa. “Mums ir diezgan liela teritorija, un sakopt pašiem kļūst arvien grūtāk. Ņemam palīgus, jo abi ar vīru taču esam diezgan lielos gados. Lācis gan par mani ir piecus gadus jaunāks. Kopā esam kopš 1974. gada,” skaitļus nosauc Skurstene.
Velta pastāsta, ka dienas esot diezgan aizņemtas. Pašai esot lupa un daudz lasot, risinot krustvārdu mīklas. Rakstot visgrūtāk esot uzvilkt burtu O, jo kopš 2004. gada roka daļēji paralizēta un grūti rakstīt, vislielākās piepūles prasot parakstīties. Protams, pati ikdienā gatavojot azaidu, mazgājot veļu, tīrot māju – cik var, tik visu apkopj.
“Savos gados, starp mums runājot, jūtos normāli, nav par ko sūdzēties. Bija čābīgāk, bija viss jau līdz kaklam, bet ko lai dara - jādzīvo vien ir! Ar redzi un dzirdi gan ir slikti, bet viss notiek tā, kā jānotiek, neko nevar darīt,” pauž tautā mīlētā aktrise, kam gan žēl, ka uz Rīgu un teātriem vairs netiekot. “Ļoti vēlos tikt uz Dailes teātri, bet bailes, vai es visu sapratīšu, ko aktieri runā. Vēlos redzēt Oskara Lutsa "Pavasari". Mēs savulaik Jaunatnes teātrī to iestudējām, ar Edgaru Liepiņu spēlēju. Saglabājušies brīnišķīgi iespaidi,” atmiņās ieslīgst aktrise.
Brīnišķīgais Jaunatnes teātra kolektīvs
Velta labi atceras savu pašu pirmo lomu – Keju Sniega karalienē, kas, viņas vārdiem runājot, bijusi pirmā tikšanās ar puikiem, ar visu to pasaulīti. Gerdu spēlējusi Vera Singajevska, bet, kad viņai piedzimis dēls Gundars Āboliņš, lomu pārņēmusi Anta Krūmiņa.
Gadu gaitā bijis daudz mīļu lomu, bet ar īpašu siltumu māksliniece atceras tikšanos ar dramaturgu Gunāru Priedi viņa lugā "Trīspadsmitā". “Mēs bijām viens no tiem ansamblīšiem, kas ļoti saliedējās, bijām vienādi domājoši un līdzīgi arī rīkojāmies. Man liekas, ka rezultāts nebija no sliktākajiem. Mums toreizējā Jaunatnes teātrī bija brīnišķīgs kolektīvs, un joprojām, cik nu vēl esam palikušas no vecās paaudzes – Elvīra Baldiņa, Anta Krūmiņa, Tamāra Soboļeva, Ludmila Leimane –, mēs paretam satiekamies,” mīļi saka Velta un pastāsta, ka bijušās Jaunatnes teātra aktrises tamborējot kvadrātiņus un pirmo kopīgi darināto segu uzdāvinājušas Singai [aktrise Vera Singajevska – KJ] dzimšanas dienā.
Gustiņš sasildīja dvēseli
Ar Gustiņu, ko daudzi vecākās paaudzes televīzijas skatītāji vēl atceras, Velta satikusies 1964. gada augustā. Gustiņš tāpēc, ka pilnais vārds bijis Augusts Kvēps, augustā dzimis, vārdu izdomājis dzejnieks Valdis Artavs.
“Es sēdēju uz maza ķeblīša, labajā rokā man bija Gustiņš, un es viņu kustināju. Tā lellīte gan bija diezgan primitīva – mutīte kustējās un acis bišķi grozījās. Bet tas bija brīdis, kad cilvēkiem gribējās būt laimīgiem un smaidīt,” senos notikumus Veltiņa atceras kā šodien un atzīst, ka tajā laikā vārds, kas bija uz mēles, tika pateikts mīļi, labi, silti un sasildīja dvēseli, tas nācis pat cauri ekrānam. Strādājot televīzijā, saņemts arī ārkārtīgi daudz vēstuļu, un, pēc Veltas domām, tā bijusi tikšanās ārpus laika.
Ar sirdssiltumu aktrise atceras arī braucienus pa lauku kultūras namiem, koncertējot kopā ar dziesminieci Lailu Ilzi Purmalieti – tie bijuši brīži, kas sasildījuši dvēseli kā tādi mazi ugunskuriņi, kuros Velta joprojām sildās un ar ko dzīvo.
Bagāta vecmāmiņa
Nu jau aizsaulē aizgājušais Veltas dēls Juris Skurstenis arī gāja mammas pēdās un kļuva par aktieri Liepājas teātrī. “Es toreiz nebiju par to ļoti sajūsmā, bet, ja patīk, lai dara! Dēls bija azartisks, arī ģitāru spēlēja un dziedāja. Bet viņš jau atrada arī sevi vēlāk, kad sāka veidot sižetus par jūru televīzijā,” atminas mamma. Viņas meita Zane Lāce-Baltalksne ir radiožurnāliste, un, kā Veltiņa atzīst, viņai šis darbs patīk, visu darot ar prieku. Par to mamma ir laimīga. “Meita nekad nav vēlējusies kļūt par aktrisi, paldies Dievam. Var jau būt, ka viņa būtu laba aktrise, bet Zane ir trausla būtne, viņai viegli nodarīt pāri, neprot sevi aizstāvēt ar nagiem un zobiem,” atvasi raksturo Skurstene un pastāsta, ka viņa bieži atbraucot pie vecākiem uz Skulti. Ar mammu arī telefona sarunās satiekoties, bet Zane vēlas būt reāli līdzās un palīdzēt. Skurstenei ir divas mazmeitas un pieci mazmazbērni – pati gan teic, ka varētu būt vēl bagātāka vecmāmiņa…
