Marģers no astoņdesmitajiem jeb Kas ir puisis, kurš mūs sajūsmināja "Supernovas" pusfinālā?

Kad stāstu, ka tikos ar LTV «Kultūrdevas» sižetu autoru, man vaicā, vai Marģers Majors dzīvē ir tikpat jancīgs, cik ekrānā. Spriediet paši – nākot uz interviju, viņš paspēja ar padomu un konfekti ceļmalā mierināt salūzušā mašīnā sēdošu sievieti, katram otrajam izdevniecībā pavaicāja, vai viņš gadījumā nav fotogrāfs, jo nedeva mieru kāds jomas jautājums, un pat necentās slēpt, kā izgāzies jokā ar Raimondu Paulu. Jo tāda ir viņa daba – būt atvērtam, lai dzīvotu priekpilnāk.

Zini, kā skatītāji tevi sauc?

Nu?

Tas čalis no astoņdesmitajiem…

Tā saka?! Tad varu priecāties, ka ir noticis, kā biju iecerējis, – 70.–80. gadu korespondenta tēls televīzijā ir atgriezies!

Mēģinu saprast – tiešām esi no astoņdesmitajiem, bet labi saglabājies, vai jaunietis, kurš iztaisās no astoņdesmitajiem. Cik tev gadu?

28.

Kā tavs tēls radās?

No manas frizūras. Savai frizierei pirms pāris gadiem teicu, ka man vajag sliktāko frizūru, ātri vienojāmies par muletu. Gribēju, lai ir tik slikti, ka ir labi. Kad nāca televīzija, sapratu, ka šī ir visīstākā televīzijas frizūra! Visiem televīzijas cilvēkiem – vīriešiem – būtu jānēsā televīzijas frizūra.

Es piekrītu, arī uz žurnāla vāka labāk izskatās ar matiem, ne pliku galvu... Tev pašam čirkojas mati?

Jā. Ūsas arī. Tās dzīvo savu dzīvi, tāpat kā zābaki. Esi redzējusi manus baltos zābakus?

Tieši zābakiem neesmu pievērsusi uzmanību.

Tie ir vesela pasaule. Zābakiem jau ir savi fani.

Tev visu laiku ir vieni un tie paši zābaki?

Jā, man arī «Kultūrdevā» ir viens un tas pats tērps.

Svītrainais uzvalks… Kur tādu ņēmi?

Zināju, ka man būs tikai viens tērps. Biju iecerējis tādu uzvalku. Aizgāju  pie Guntiņas, kas Latvijas Televīzijā nodarbojas ar tērpiem. Viņa aizveda mani uz milzīgu noliktavu, bet nesolīja, ka atradīšu komplektu, jo ziņu diktoriem pārsvarā tikai «augšas» dotas, diez vai būšot ar visām biksēm. Eju, skatos, brīnos, kādu tērpu tik tur nav, pat Marijas Naumovas «Eirovīzijas» jaka. Un tad es to ieraudzīju! Ar garu koku šo uzvalku nocēla no otrā pakaramo stāva. Un derēja kā uzliets! It kā gadiem mani tur būtu gaidījis. Tagad meklēju pirmavotu, kur tas bijis uzvilkts. Varbūt kādā «Mikrofona» aptaujas koncertā.

Droši vien, ka gribi, lai pavaicāju arī par baltajiem zābakiem…

Zināju, ka sporta apavos pietrūks balansa. Gāju uz veikalu pētīt, vai ir kādi krokodilādas apavi ar spiciem purngaliem, lai piederētos tam laikam. Un ieraudzīju šos baltos zābakus. Piedevām bija mans izmērs. Bet maksāja 80 eiro. Tik dārgi par prikolu nebūtu gatavs maksāt. Taču, saprotot, ka šiem zābakiem ir jābūt manā garderobē, nopirku tos sakostiem zobiem. Visur, kur eju, uz mani gan atskatās, gan izsaka par tiem komplimentus. Vakar no kurpnieka paņēmu, divas nedēļas laboja. Sānā bija izveidojusies mikroplaisa, aizgājis pa vīli. Labi, ka ir atpakaļ. Tagad vēl vajadzētu siksnu ar kādu absurdu motīvu, tad būtu pilns komplekts.

Kur tu tāds esi radies? Varētu teikt – Andreja Volmāra darba turpinātājs.

No Baldones. Uz Rīgu pārnācu, sākot mācīties Rīgas Kultūru vidusskolā. Mana dzīve ir viena liela kultūra, nu jau «Kultūrdevu» ieskaitot. Bet tā atbilde divos vārdos – kas radīja mani, intravertu – kautrīgāko cilvēku pasaulē –, par cilvēku, kas nu vada kāzas, – ir improvizācijas teātris. Bet Andrejs Volmārs ir amazing (apbrīnojams – no angļu val.).

Uz improvizācijas teātri gāji mērķtiecīgi?

Man laikam nekad nav bijis konkrēta mērķa. Esmu tas, kas peld pa upi, pa laikam piestūrējot virzienu. Pirmais impulss bija jaudīgs teātra pulciņš vidusskolā Indras Briķes vadībā – fantastiski mēģinājumi, labas izrādes, viņa kaut kā mācēja atvērt tieši noslēgtos skolēnus caur teātri, etīdēm, prasmēm. Skolas teātris ir tas, kas iedeva man pirmo impulsu. Arī vēlāk kā radošam cilvēkam man kaut kur vajadzēja likt savu enerģiju, un tā es nonācu improvizācijas teātrī. Pirmajā reizē aizgāju paskatīties, un uzreiz mani iemeta etīdē. Jutos tik dīvaini un nepieņemami, ka palika sajūta, ka tur kaut kas ir. (Smejas.) Visgrūtākais bija aiziet uz otro mēģinājumu. Tā tas aizvēlies līdz pat 10 gadiem. Tas dzīvības fons, kas ir uz skatuves… Lēkt iekšā nezināmajā ir fantastiski.

Lecot iekšā nezināmajā, manuprāt, var aplauzties… Jābūt stiprām iekšām tikt ar to galā.

Tas ir pats aizraujošākais – kļūdīties ir vislabākais! Tieši šo improvizācija man ir iemācījusi – ja tu kļūdies, tā ir kā dāvana. Jo trenē tikt laukā no situācijas. Prāts dzen uz priekšu un liek domāt, bet improvizācijā to vajag izslēgt, lai esi spontāns un proti reaģēt. Tādējādi visu laiku esi atvērts. Tāpat arī dzīvē – atvērtība, pateicība par to, kas ir noticis, virzīšanās uz priekšu dzen dzīvot priekpilnāk.

Kā noritēja tava un maestro Raimonda Paula tikšanās, Vecgada koncertšovu filmējot?

Šķiet, es viņam pateicu sliktāko joku, kādu viņš jebkad bija dzirdējis. Saku: «Maestro, ir viens joks internetā, kas klejo par jums. Es nezinu, vai to zināt, bet, ja tas atnācis līdz manām ausīm, es varu to pateikt.» Tajā brīdī saprotu – nu nesaki to anekdoti, bet ir jau par vēlu. «Kad Raimonds Pauls pazaudēja naudu «Krājbankā», viņš sāka strādāt ielu apgaismošanas kompānijā, tomēr viņu atlaida, jo viņš varēja uztaisīt tikai laternu stundā.» Kamēr citi smējās, Raimonds to uztvēra vēsu seju. Sapratu, ka tas jānorij un jāiet ārā no telpas. Bet arī šī ir lieliska prakse – tās emocijas, kas bija manī un tanī telpā, bija neatsveramas.

Kā nokļuvi televīzijā?

Biju pareizajā laikā pareizajā vietā.

Kur?

Mājās. Kad Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle augustā zvanīja un piedāvāja man šo iespēju, domāju, ka kāds mani izjoko.

Kā viņi zināja tev zvanīt?

Ja atmiņa neviļ, biju kastingā raidījumam «Bardaks bēniņos», es tur labi noperformēju, uztaisot foršu ballīti. Pieļauju, redzēja manī potenciālu. Satikāmies, parunājām, teicu, ka piekrītu veidot sižetus, taču taisīšu tos pa savam. Varu atzīties, ka vispirms tā pateicu, bet tikai pēc tam sāku domāt, kādi tad tie sižeti varētu būt. (Smejas.) Veiksmīgā atslēga, ko viņi man iedeva, ir uzticība tam, ko darīšu.

Par sabiedrisko mediju runājot. Tev arī jāapzinās, ka tā robeža, pa kuru vari iet, ir ļoti šaura. Pie tam latvietim svēto kultūru var viegli sabojāt ar neapdomīgi pateiktiem vārdiem, izdarībām, jokiem. Esi uztvēris to kodu?

Man patīk riskēt, bet atbildīgam ir jābūt. Pagaidām taustu ētikas robežas, man patīk iet gar tām, saprotot, cik liels tas aplis ir. Apzinos, ka caur Latvijas Televīziju man dota vislielākā izaugsmes iespēja, kāda vien var būt. Gribu ķert, vienot šķietami nesavienojamo, vienlaikus neaizmirstot par prieku. Nav noslēpums, ka cilvēki ierakušies darbos tik ļoti, ka pazaudējuši prieku. Cenšos atgādināt par rotaļāšanos un dzīvi kā spēli. Latvijas Televīzija man ir liels, skaists nams, kurā spēlēties.

Jau jūti no skatītājiem atgriezenisko reakciju?

Jā, mamma vienmēr ir ļoti priecīga, lepojas. (Smejas.) Esmu saņēmis komplimentus par to, kā veidoju sižetus tieši uz Latvijas Televīzijas fona. Arī man sākotnēji priekšstats par Latviju Televīziju bija cits, bet, kad pats esi tur iekšā, redzi, cik daudz kas mainās, kā arī ir plāns, kā tālāk mainīties. Šogad ir sauklis: «Radām pārmaiņas!», beidzot esmu trāpījis pareizā vietā un laikā radīt šīs pārmaiņas.

Ziemas saulgriežos staigāju pa Vecrīgu. Ieeju «Senajā klētī» – starp Melngalvju namu un «Ezīti» –, kundze, kas noskenē kodu, man vaicā, vai es vēlētos pīrāgus. Protams, ka vēlos pīrāgu! Noejam lejā, kur pie gara galda mielojas dāmas no visas Latvijas un Ansis. Tajā dienā biju gājis par salaveci. Sēžam, smejoties runājos ar visiem, un vienā brīdī Mirdzas tante – dāma ap 75 – saka: «Ziniet, nevaru noturēties, jāpasaka – man ļoti patīk tas, ko jūs darāt.» Saku – es jau salavecis esmu tikai reizi gadā. Viņa: «Nē, nē – televīzijā! Jums ļoti labi sanāk.» Izvilku no somas un viņai parādīju arī savus baltos zābakus. Viņa bija tos pamanījusi.

Tevi var droši aicināt uz pīrāgu ēšanu, jautra atmosfēra garantēta.

Man gribas iedrošināt cilvēkus būt atvērtākiem un komunikablākiem. Mana pasaule balstās uz komunikāciju, jo tad viss notiek. Taču, ja cilvēki ir noslēgti un nepasaka, ko domā, lai vai kas tas būtu, ja nav reakcijas, nekas nenotiek.

Televīzijas žurnālistiem mēdz ieteikt iztēloties konkrētu skatītāju, kam stāstīt un rādīt. Tev ir tāds?

Iepriekš minētā Mirdzas tante. Manuprāt, tāda kā viņa, kas ir Latvijas Televīzijas pirmā kanāla patriote. Par to, ko daru, domāju, kā Mirdzas tantei būs šo skatīties.

Tev nav vecmāmiņas?

Ir, bet viņa neskatās televīziju. Viņai ir 76 gadi, bet viņa sēž jūtubā. Man ir e-ome.

Nu esi arī «Supernovas» vizītkaršu veidotājs. Tev pašam ir sakars ar mūziku?

Nav. Ja neskaita to, ka Ralfa Eilanda «Supernovas» dziesma Kasparam Breidakam radās manā dzīvoklī, kā vēlāk izrādījās. Pēc izrādes «Mēs jūs mīlam» viņi nāca pasēdēt pie manis, kur dzima šī ideja. Arī Linda Rušeniece bija tajā pašā ballītē, un arī viņu pierunāja rakstīt dziesmu «Supernovai», kas tika tālāk. Tas ir tik interesanti, ka tieši manā dzīvoklī.

Tev droši vien mājā ir diskobumba kā astoņdesmitajos?

Vot, nav, bet gribētu. Es ļoti daudz lietu gribētu, bet labāk nevajag. Jo cīnos ar «skudriņu» sindromu vilkt uz mājām visādas lietas.

Piemēram?

Kad eju uz mežu, atnesu mājās koka sprunguli. Ko es ar to darīšu? Neko. Vienkārši interesants koka gabals, tā man ir visādi sprunguļi no pastaigām. Pieķerties lietām ir cilvēcīgi. Taču dzīves prasme ir atteikties no šīs pieķeršanās. Ja ir sentiments pret koka gabalu, tik ļoti to negribas mest ārā… Bet tas ir jādara, jo tas audzina.

Tos zābakus jau ar droši vien neizmetīsi, kad kļūs nevelkami.

Tos, domāju, varēs pēc tam LTV muzejā likt. (Smejas.) Televīzijā ir muzejs?

Kādreiz bija, nezinu, kā tagad. Tev ir brīži, kad zūd optimisms?

Tas ir jautājums – kas mani besī?

Jā.

Esmu tikai cilvēks. Mani besī sliktas reklāmas. Tas, ka cilvēki cenšas būt citi, nekā patiesībā ir. Nīgrums, kas vairo nīgrumu – cilvēki, kas sūdzas par jebko. Tas krājas un krājas… Bet problēmas lielākoties jau ir pašā cilvēkā, nevis ārējos apstākļos, ko viņš redz.

MARĢERS MAJORS

• Dzimis Rīgā, uzaudzis Baldonē.
• Vidējais triju bērnu ģimenē. Tēvs - kamīnmeistars, mamma – apdrošināšanas speciāliste.
• Radošs arī platformā «BengersFM», ko vada kopā ar domubiedru un dzīvokļa kaimiņu Mārtiņu Dinsbergu (citiem zināms kā DJ Pannāpirdējs).
• Iecienītākais ēdiens: Cepti pelmeņi ar sieru.
• Hobijs: Analogā fotogrāfija un palikt mežā pa nakti.