Latvieša varoņdarbs slavenajā velobraucienā - kā Emīls Liepiņš kļuva par Parīze-Rubē zvaigzni

Divdesmit deviņus gadus vecais puisis ir latviešu velosportists, kurš oktobrī debitēja prestižajās velosacensībās Parīze–Rubē. Šis velobrauciens ir ne tikai viens no senākajiem pasaulē, bet arī viens no fiziski smagākajiem – liela daļa no 257,7 kilometru distances ved pa šauru bruģētu ceļu, bet šoruden visu vēl vairāk sarežģīja laikapstākļi. Lietus ceļu pārvērta slidenās dubļu lāmās, daudzi sportisti piedzīvoja sāpīgus kritienus, liela daļa ar šiem pārbaudījumiem nespēja tikt galā. Bet divi latvieši – Toms Skujiņš un Emīls Liepiņš – bija starp 94 finišētājiem, un tieši Emīls saņēma milzīgas skatītāju ovācijas. Kāpēc? Par to viņš pastāstījis žurnālam "Kas Jauns".

Neveiksmju vajātais

Tas, ko Emīls Liepiņš piedzīvoja šajās sacensībās, tiešām ir varoņdarba vērts. Kāpēc? Jau pirmajā bruģa posmā viņš saskārās ar šī velobrauciena patieso skarbumu. “Vienā vietā bija pamatīga peļķe, tāda, kur nebija ne jausmas, kas apakšā. Trāpīju kādā bedrē tā, ka man abas rokas nosita nost no stūres ragiem, ar krūtīm atsitos pret rāmi, pamatīgi sadauzīju kājstarpi.

Nākamos 30 kilometrus knapi varēju pamīties, sāpēja nežēlīgi. Līdz ar to atpaliku no pārējiem sportistiem. Turklāt tajā peļķē vēl pazaudēju savas brilles, kas šajā situācijā bija vitāli svarīgas, lai aizsargātu acis no visiem tiem dubļiem, kas dzinās sejā,” atceras Emīls.

Atjēdzies no sāpēm, viņš sācis dzīties pakaļ galvenajai grupai. Kopā ar citiem sportistiem, kuri arī jau bija piedzīvojuši dažādas neveiksmes, viņš turpināja sacensības. Ik pa laikam kāds kompanjons tomēr izstājies, jo nav spējis saglabāt motivāciju mocīties tik fiziski smagajā braucienā, taču Emīls nepadevās. “Es visu mūžu gribēju nobraukt šajās sacensībās, tas bija mans sapnis kopš bērnības, tāpēc domāju – ja jau beidzot man tāda iespēja tika dota, es cīnīšos līdz galam. Lai ko tas man prasītu. Tā arī minos. Ik pa laikam piedzinu kādu grupiņu, ik pa laikam atkal paliku viens pats, jo līdzbraucēji izstājās, bet es turpināju,” stāsta velosportists, piebilstot, ka neveiksmes viņu turpinājušas vajāt līdz pat finišam.

“Piedzīvoju vēl vienu kritienu. Braucu diezgan lielā ātrumā un izslīdēju. Jo bruģis bija slidens kā ledus. Tiešām! Sajūtas bija, it kā ziemā brauktu pa ledu! Kritienā saliecu stūri, turpināju braukt ar saliektu. Piedevām jau sacensību pirmajā pusē velosipēdam salūza dakša, kā dēļ stūre pamatīgi ļurkājās un noturēties stabili bija vēl grūtāk. Bet 50 kilometru līdz finišam pamanījos kaut kur pa ceļam “salasīt” naglas – dabūju “mīksto” abos riteņos. Diemžēl tobrīd mūsu komandas pavadošās automašīnas bija krietni priekšā pie komandas līderiem, tāpēc paliku bez tehniskās palīdzības un nācās līdz finišam aizkulties ar mīkstām riepām. Finišā slavenajā Rubē velotrekā iebraucu ar gandrīz mīkstu priekšējo riteni un pilnībā izjukušu pakaļējo riepu,” notikušo atstāsta latviešu sportists.

Acis sāpējušas vairākas dienas

Kas tajā brīdī darījās Emīla Liepiņa galvā? Salauzta dakša, saliekta stūre, mīkstas riepas, dubļu pilnas acis... Kur bija spēks neizstāties? “Noiet malā jau var vienmēr, jebkurā brīdī. Bet Parīze–Rubē nav nekāda parastā gonka. Tā ir viena no lielākajām virsotnēm velosportā, man beidzot tika uzticēta iespēja tur piedalīties, un jebkurš no sportistiem sapņo sasniegt Rubē velotreku... Es biju gatavs mīties kaut līdz vakaram, lai tikai finišētu,” paskaidro viņš.

Kad Liepiņš tuvojies finišam, viņš jau nojautis, ka ir uz robežas ar laika limitu. Iebraucot Rubē velotrekā, kur līdz finišam sportistiem jāveic viens aplis pa treku, fani Emīlam saukuši, lai viņš min, cik spēka, ka tūlīt beigsies kontrollaiks. “Bet ko tad es varēju uzmīt ar caurām riepām?! Minos, cik spēka, bet ātruma jau nebija,” smejas latviešu velosportists, kurš paspējis finišēt 11 sekundes līdz laika limitam un bija pēdējais no sportistiem, kas iekļāvās kontrollaikā, līdz ar to izcīnot 94. vietu.

Kad viņš finišējis, trekā atskanējušas milzu ovācijas. “Tā jau ir – parasti vislielākā uzmanība tiek uzvarētājam un tam pēdējam, kurš cīnījies līdz galam un paspējis tikt ieskaitē,” nosaka Emīls, kurš gan nekādi nav spējis saprast, kāpēc finišā fotogrāfi pievērsuši tieši viņam tik milzīgu uzmanību. “Esmu braucis tūkstošiem gonkās, bet nekad nav bijis tā, ka fotogrāfi visi man metušies riņķī, it kā būtu kļuvis par čempionu. Domāju – kas viņiem kaiš, ko viņi lien man virsū? Tikai tad, kad tiku līdz komandas busam un ieraudzīju sevi spogulī... Nu jā... Tas bija... Pats sevi nepazinu! Izrādījās, es biju pats netīrākais, caur dubļiem tikai acis vien spīdēja,” smejas Emīls, sakot, ka dušā mazgājies gandrīz stundu, lai kļūtu tīrs.

Bet vistrakākās bijušas nākamās divas dienas, jo tā sāpējušas acis, ka Emīls nezinājis, kur likties. “Acis grauza, it kā krava ar smiltīm tajās būtu sabērtas. Man divas dienas bija kā miglā, no rīta pamodos, visa seja bija ar dubļiem, kas izskalojušies no acīm,” stāsta sportists, piebilstot, ka no saspringuma, stūri turot, vēl piecas dienas pamatīgi sāpējuši pirksti: “Jau brauciena laikā pēc bruģa posmiem sāpēja tā, ka pat nevarēju bremzes nospiest! Pirksti bija kā sastinguši.”

Turklāt visu nākamo nedēļu pēc sacensībām Emīls noslimoja, jo brauciena laikā pamatīgi saaukstējās. “Lietus, slapjš, pēc tam vējš visu izpūta cauri – nežēlīgi nosalu un saķēru bronhītu. Līdz ar to sezona man beidzās. Bija paredzētas vēl vienas sacensības, taču slimības dēļ komanda mani aizsūtīja mājās. Mēnesi atpūtīšos un tad gatavošos nākamajai sezonai. Protams, šajās sacensībās mans rezultāts nebija no tiem labākajiem, toties, ņemot vērā visas neveiksmes, kas mani todien piemeklēja, jūtos gandarīts, ka nepadevos un spēju atrast sevī spēkus cīnīties līdz galam.

Pārdomājis visu dzīvi

Vaicāts, vai tiešām tas viss bija tā vērts, Emīls Liepiņš nedomājot iesaucas: “Jā! Protams! Lai arī tas bija nežēlīgi grūti. Pat ja nebūtu lietus un dubļu, šī trase ir ĀRPRĀTS!!! Jūs pat iedomāties nespējat, cik tas bruģis ir briesmīgs. Pieklājīgi to pat nevar noraksturot. Starp bruģakmeņiem ir tik lielas spraugas, ka sajūtas ir tādas, it kā visu laiku triektos asās bedrēs. Un ne velti pieredzējušākie sportisti pirms Parīzes–Rubē lieto speciālas zāles, lai “aizdambētu” sev vēderu, jo bruģis izkrata tik ļoti, ka tas ir pamatīgs pārbaudījums, var saķert “ātras kājas”. Jā, šīs sacensības bija pats grūtākais, ko savā mūžā biju darījis. Brauciena laikā pārdomāju visu dzīvi. Tiešām! Sasniedzot finišu, man raudāt gribējās. Biju tik ļoti noguris, ka dušā pat nespēju noģērbties. Tas bija tāāāds besis!!!”

Lai arī Emīls Liepiņš finiša līniju sasniedza pēdējais, kurš spēja iekļauties kontrollaikā, viņš saņēmis uzslavas gan no komandas biedriem, gan arī no komandas vadības, jo lielākā daļa no Parīzes–Rubē debitantiem vai nu izstājas, vai nespēj iekļauties laika limitā. “Mans pirmais Rubē. Un tik episks, pa lietu, dubļiem... Pat komandas vadība man piezvanīja personiski un izteica atzinību, ka esmu pierādījis, ka esmu cīnītājs līdz galam, ka neesmu tas, kurš padosies,” pats ar sevi lepojas Emīls.

Un ko tālāk? Tagad, atjēdzies no tā visa, velobraucējs uzsver: pat ja arī nākamgad būtu tādi paši laikapstākļi, viņš tāpat būtu gatavs tur startēt! Par spīti tam, ko viņš šajās sacensībās pārdzīvoja. Bet vai tiešām šādās – lietus, dubļi... “Tieši tādās! Tur jau ir tā vislielākā odziņa. Protams, tur ir bruģis un visas citas grūtības, bet nobraukt tieši šādās sacensībās... Turpmākos gadus runās tikai tieši par šo braucienu! Tas ir iekļuvis velosporta vēsturē uz mūžiem!”

Uz tualeti spējis tikt tikai rāpus

To, ka Emīls Liepiņš patiešām ir cienītājs un grūtību priekšā nepadodas, pierāda arī tas, kāda bijusi visa šī viņa sezona. Jo izrādās, velosportists pavasarī pat smagi saslima ar Covid-19. “Šogad esmu treniņos un sacensībās nominis 30 tūkstošus kilometru. Un tas vēl, ņemot vērā, ka mēnesi pat nebiju spējīgs trenēties. Neslēpšu, ka šī man bija vissliktākā sezona karjerā, tik daudz noslimoju. Sezonas sākums bija ļoti labs – ar diviem TOP 6 rezultātiem PRO TOUR sacensībās, un tad mani gar zemi nogāza kovids. Man bija ļoti slikti, nogulēju viens istabiņā Beļģijā 12 dienas, līdz analīzes bija negatīvas. Teikšu godīgi, kovids nav nekāda izklaide. Dažas dienas bija tik slikti, ka uz tualeti varēju tikai rāpus tikt, šķita, ka “brāļu kapi” jau klāt. Kad atveseļojos, nekādi nespēju atsākt trenēties, tik liels nespēks bija pēc slimošanas. Kad ārsts atļāva trenēties, pirmajā treniņā biju tik “ātrs”, ka jebkurš velotūrists mani būtu apdzinis! Nominos nieka stundu un pēc tam visu dienu no pārguruma nogulēja,” atceras Liepiņš, sakot, ka normālu fizisko formu atguvis tikai pēc trim mēnešiem. “Tajā laikā neko nevarēju izdarīt. Pilnībā nebija spēka! Tā ka nevienam nenovēlu saķer to zarazu. Tā tiešām ir briesmīga,” nosaka Emīls, piebilstot, ka tad vēl viņam nav bijušas iespējas vakcinēties. Bet tagad ir gan izslimojis, gan potēts pret Covid-19.