Smalkā harpūnas bulta. Seriāla "The North Water" recenzija

Televīzijas producentu BBC un AMC+ (otrās saturs pieejams kā papildmaksas paka «Amazon» straumēšanas platformas lietotājiem) paspārnē ir tapis emocijās dzestrs un britu skarbuma piepildīts stāsts. Vēsturiskā «Ziemeļu ūdens» noskaņa un nesteidzīgais, tomēr pamatīgais ritējums mazliet atgādina britu klasiķu biezās un Anglijas neomulīgi pelēkās miglas piesātinātās grāmatas.

Jaunais nepilnu piecu stundu garais miniseriāls ir angļu rakstnieka Aiena Makgīra romāna «Ziemeļu ūdens» adaptācija. Grāmata nebūt nav sena. Tā iznāca 2016. gadā un guva plašu atzinību gan lasītāju, gan kritiķu vidū. Jaunā tāda paša nosaukuma TV ekranizācija rūpīgi seko literārajam pirmavotam. TV seriāli lielākoties vēl arvien tiek uztverti kā kino mazais brālis, kas galvenokārt orientējas uz izklaidēšanu (un bieži vien tam var piekrist). Lai gan šis žanrs paver iespēju pamatīgi un pilnīgi pārnest uz ekrāna romāna apjomu, nepadarot to par steidzīgu pārskrējienu notikumiem. Neko neņemos spriest par izteiktā reālisma stilistikā sarakstīto romānu, kuru literatūras apskatnieki raksturojuši kā tik smalku raksturus vērojošu darbu, ka tas kļūst ass kā harpūnas bulta.

«Ziemeļu ūdens» notikumi sāk risināties Anglijas ostas pilsētas Hallas šaurās un tumšās ieliņās 1859. gadā. Notikumi rit nesteidzīgi, gandrīz lēni, tomēr ļoti ievelkoši. Galvenais varonis ir bijušais Indijas kara ķirurgs Patriks Samners, kurš naudas problēmu dēļ ir spiests doties uz vaļu zvejas kuģi par ārstu. Tur viņš satiek kapteini Brounliju, kuram Samnersa dalība kuģa komandā šķiet pārsteidzoša, jo parasti tik grūtās vaļu zvejas ekspedīcijās piekrīt doties tikai jauni un trūkuma dzīti medicīnas studenti nevis pieredzējuši ārsti. Arī kapteinim Brounlijam ir tumšs noslēpums saistībā ar šo ekspedīciju. Respektīvi, garajā un sarežģītajā Arktikas jūru zvejas ekspedīcijā viņš paredzējis nogremdēt savu kuģi. Tomēr vēl tumšāka tikšanās Samnersam ir ar Henriju Draksu, ar kuru pārējie vīri uz klāja iepazīstina kā ar «vīru, kurš lieki nerunā». Viņš sevī iemieso visu un vēl vairāk no tā, kā var iztēloties skarbu jūrnieku. Viņš ir stiprs, skarbs un nežēlīgs dzērājs, kurš strādā par kuģa medību harpūnistu. Roņus un vaļus Drakss slaktē tikpat aukstasinīgi kā cilvēkus. Amorālā būtība viņu radījusi perfekti piemērotu skarbajai pasaulei, kurā viņš dzīvo, kamēr ķirurgs Samners vakaros kajītē lasa Homēra rakstus un aizmirstas no pasaules ar narkotiskiem medikamentiem. Samneru regulāri vajā Indijas karā piedzīvotais, un paralēli ekspedīcijai arktiskajos ūdeņos viņa atmiņās uzzinām arvien vairāk un vairāk par to, kas tieši ar viņu noticis Indijā un kāpēc viņam nav bijuši citi varianti, kā izvēlēties savam intelektam tik nepiemērotu darbu. Tomēr gaisotne uz kuģa uzkarst pēc tam, kad tiek izvarots un vēlāk noslepkavots kāds kuģa puika. Samners metas cīnīties par taisnību, un tas sāk traucēt citu uz klāja esošu vīru plāniem.

Izdzīvošanai nepiemērotos apstākļos

Kā var nojaust jau no anotācijas, «Ziemeļu ūdens» nav gluži smadzeņu izslēgšanas vai vakara relaksācijas seriāls. Tajā pašā laikā tas nav trilleris un neaizraujas ar nežēlības atrādīšanu, lai gan iespējas stāstā tam ir. «Ziemeļu ūdens» ir lēns un uz pārdomām aicinošs stāsts, kas koncentrējas uz varoņu dvēselēs notiekošo, pasniegts uz 19. gs. burukuģa cilvēka izdzīvošanai nepiemērotos apstākļos. Varbūt tieši tāpēc arī tas notiek tur un galvenā varoņa uzvārds angliski skan gandrīz, tāpat kā vasara, lai uzsvērtu visu šīs pasaules pretrunīgumu.

Jau no «Ziemeļu ūdens» ievada tumšu noslēpumu pilno vīru gaitas nekur nesteidzas, lai mums izdotos sataustīt visa stāsta vides faktūras un detaļas. Tas ir panākts ar ļoti meistarīgu vizuālās komandas darbu, sākot ar grima un kostīmu meistariem līdz operatora kameras darbam un režisoram. Sekodami līdzi varoņiem, gandrīz varam sataustīt viņu raupjo un biezo apģērbu drēbi vai sajust, kā varētu smirdēt kuģa telpās vai jūrnieku dzertuvēs. Lielākoties laiku pavadām pustumsā, kur kamera un nabadzīgie gaismas stari atrod būtiskāko, bieži aizvedot atmiņās pavisam citur. Tāpat izcili visu pavada seriāla mūzika, kuru gandrīz nevar pamanīt, jo tā ir tik organiska un brīžiem savijas ar visu apkārt notiekošo, piemēram, buru kuģa brākšķiem jūras viļņos vai vaļu skaņām.

Lai gan «Ziemeļu ūdens» pēta cilvēku raksturu tumšo pusi, tomēr tas padara pazīstamus un saprotamus varoņu skarbuma cēloņus. Stāsts neatstāj nomācošo sajūtu, kamēr vien ķirurgs Samners šajā garajā un grūtajā ceļā nebeidz cīnīties par labāku pasauli. Nebaidīšos «Ziemeļu ūdeni» dēvēt par filozofisku seriālu. Katrai sērijai ir kāds stipri dziļdomīgs apakšnosaukums (piemēram, «Cilvēks cilvēkam – vilks» u.tml.), tomēr TV stāsts nebārsta domu graudus pa labi, pa kreisi. Drīzāk tos mēs varam aptvert paši, ja rūpīgi dzīvojam līdz nesteidzīgajiem notikumiem uz kuģa. Tāpat interesants pārdomu temats potenciālu zemtekstu šķetināšanai ir vaļu medību tēma, kura reiz bija ikdiena, bet mūsdienās ir gandrīz pilnībā izskausta. Protams, var minēt arī miniseriāla vājo pusi, kas var durties acīs. Brīžiem «Ziemeļu ūdens» stāsts kļūst pārāk runājošs, lai atstāstītu sazvērestības un noslēpumainos plānus, kuri valda uz kuģa. Pretstatā tik tīram vizuālam, psiholoģiskam un atmosfēriskam piedzīvojumam, tas var šķist pārāk neveikli un izskaidrojoši. Tomēr šādu brīžu nav daudz un tie arī nesalauž stāsta ritējumu, jo tas jau tāpat ir gana rimts.

Vēl viens no vaļiem, uz kuriem turas «Ziemeļu ūdens» kvalitāte, protams, ir izcilie aktierdarbi, kuri mums gan cilvēka tumšo pusi, gan tieksmi pēc gaišā parāda visā tās daudzpusībā un daudznozīmībā. «Ziemeļu ūdens» nav stāsts, kas paskrien vienā elpas vilcienā, un skatītājs var sev nolaupīt skatīšanās baudu, ja izrauj to vienā vakarā, neatvēlot sev pienācīgu pārdomu brīdi sēriju starplaikā.

Kapteinis un viņa komanda

Aktieru ansambļa flagmanis viennozīmīgi ir Kolins Farels. Viņš ir bijis ļoti spilgts daudzās filmās abās okeāna pusēs, bet šoreiz fiziski mainījies, pat pārvērties un atveido sev neierastu, nežēlīga varoņa, harpūnista Draksa, raksturu. Tomēr, apvienojot pasaules primitīvā ļaunuma iemiesojumu Draksu ar Farelam piemītošā labsirdīgā suņa acu skatienu, rodas pavisam interesanta ķīmija. No ainas uz ainu mums gribas Draksam piedot visļaunākos noziegumus, visu skatīšanās pieredzi padarot vēl daudzpusīgāku un intriģējošāku. Tas atsauc atmiņā latviešu kinoklasiķa Rolanda Kalniņa teikto, ka labam aktierim ir jādod spēlēt nevis tas, kas viņš ir, bet pilnīgi pretējs tēls, lai rezultāts ekrānā būtu pēc iespējas interesantāks. Lai gan nav tas gods pazīt Farelu dzīvē, nepamet sajūta, ka šis varētu būt tas gadījums. Nedrīkst piemirst skaļā Farela vārda nedaudz ēnā esošā galvenā varoņa ārsta Samnersa atveidotāja Džeka O'Konela sniegumu. Viņš iemieso visu, kas Drakss nav, un dara to ne mazāk smalki. Patiesībā viss sapulcinātais aktieru ansamblis, pat ja viņu vārdi nav tik plaši izskanējuši kā Farela vārds, ir ar filmu pieredzi vairākās no pēdējo desmitgadu labākajām angļu kinofilmām, tomēr uz «Ziemeļu ūdens» burinieka viņus nebūs tik viegli atpazīt.

Skaidrs, ka labs ekrāna darbs nav iespējams bez prasmīga kapteiņa jeb režisora. Endrjū Heijs, kurš sarakstījis scenāriju un režisējis visas piecas sērijas, visskaļāk par sevi lika runāt pirms sešiem gadiem ar filmu «45 gadi». Filma ar Šarloti Remplingu galvenajā lomā bija smalks un lēnīgs stāsts par kāda padzīvojuša pāra 45. kāzu jubileju. Filma man vienmēr šķitusi mazdrusciņ pārvērtēta. Tomēr tās kvalitāte ir atceļojusi uz «Ziemeļu ūdeni», kur režisors lēnumu ir apvienojis ar stindzinošu baisumu un mistēriju, nezaudējot pārdomas. «Ziemeļu ūdens», kura dalība gada nogales balvu sezonā ar vismaz dažām nominācijām šķiet gandrīz droša, ir, iespējams, vērtīgākais veids, kā lēnām aizkuģot ziemā.         

"The North Water"

Amazon Prime / no 2021. gada 15. jūlija

Producē AMC+.

Pirmā sērija: 2021. gada 15. jūlijā.

Sēriju skaits: 5.

Scenārija autors: Endrjū Heijs.

Režisors: Endrjū Heijs.

Lomās: Kolins Farels, Džeks O'Konels, Sems Spruels un citi.