Intars Busulis pametis Rīgu un ar lepnumu sauc sevi par laucinieku
Mūziķis Intars Busulis (42) atklāj, ka tieši pandēmija veicinājusi pieņemt lēmumu par krasām pārmaiņām dzīvē. “Te ir tā mana laimes zeme,” gandarīts par dzīvi dzimtajā pusē ir dziedātājs.
Kādreizējais talsenieks Intars Busulis beidzamajos gados ar ģimeni katru brīvu brīdi pavadīja savā lauku īpašumā Ģibuļos, bet darbdienās atgriezās Rīgas dzīvoklī. Tagad žurnālam "Kas Jauns" Intars ar gandarījumu atzinis, ka vairs nav rīdzinieks, jo pērn pavasarī, sākoties Covid-19 pandēmijas dēļ valstī izsludinātājai ārkārtējai situācijai, ar visu kuplo saimi izvācies no dzīvokļa un sācis laucinieka dzīvi Ģibuļu pagastā. Kādreizējā brīvdienu māja nu kļuvusi par Busuļu ģimenes ligzdiņu, un Ģibuļos dziedātājs arī oficiāli deklarējis savu dzīvesvietu.
Pamestu kūti atjauno par ģimenes māju
Aizritējuši jau vairāki gadi, kopš Intars Busulis internetā atrada sludinājumu par iespēju iegādāties zemes gabalu ar vecu ēku Talsu novada Ģibuļu pagastā. Viņam uzreiz bija skaidrs – jāpērk! Emocionālā piesaiste Ģibuļiem Intarā bijusi visu mūžu, jo tieši šajā pagastā aizritējusi viņa bērnība. “Tā bija pussabrukusi akmens mūra ēka, kādreizējā kūts. Vienā galā bija mitinājušies cilvēki, bet tajās telpās dzīvot nebija iespējams. 20 gadu garumā šī kūts bija nostāvējusi pamesta, neviens nebija neko darījis. Iekšā faktiski bija melnzeme,” pirkuma sākotnējo stāvokli raksturo Intars, piebilstot: “Man svarīgākais bija vieta! Ģibuļi ir mans dzimtais pagasts, uz manu vecāku kādreizējo mājokli Ģibuļos mani pārveda no dzemdību nodaļas. Tā nu uzskatu, ka līdz ar pārcelšanos uz šo māju esmu atgriezies tur, no kurienes esmu nācis.”
Astoņu gadu laikā grausts pārvērsts par mājām, un Intars atzīst – iekšā ir tāds vīrišķīgs gandarījums par veikumu, par mājas uzcelšanu faktiski no gruvešiem. “Tomēr gribu uzsvērt, ka tas ir ne tikai mans, manas ģimenes, bet arī radu, draugu nopelns, jo te bija ļoti daudz mega talku, ko rīkojām diezgan bieži. Visi kopā darbojāmies. Mana ieguldījuma te faktiski vispār nav, ja runājam par tādām tīri praktiskām lietām. Šī pieredze man ir devusi apliecinājumu tam, ka tikai kopā esam spēks. Var teikt, ka šī māja ir tāds dzimtas projekts. Tā ir mūsu visu vietiņa, kur varam forši satikties, pačalot, pasmieties. Vēl aizvien jau te viss ir procesā,” stāsta Busulis.
Bērni dzīvoja līdzi mājas atjaunošanai
Nu Intars ir pateicīgs liktenim par iespēju atgriezties pie saknēm un arī saviem bērniem dāvāt iespēju dzīvot ārpus urbānās vides, starp sirsnīgiem provinces ļaudīm, tādējādi jaunajā paaudzē iedēstot patiesu mīlestību pret dabu, līdzcilvēkiem un dzimto zemi. “Mums, visai ģimenei, šī vieta bija ļoti iemīļota līdzšinējos brīvdienu braucienos, kas tika gaidīti ar nepacietību. Jā, katru sestdienu un svētdienu, ja vien man nebija nekādu darīšanu, pavadījām Talsos. Tā mums bija brīvdienu māja. Visus astoņus gadus bijām tādi lauku tūristi. Bērni tur lielā mērā ir ne vien auguši, bet arī pilntiesīgi bijuši klāt visos procesos. No pirmā atjaunotā dēlīša līdz logu ielikšanai, līdz tam, kādā mājā dzīvojam šodien.”
“No Talsiem uz Rīgu pārcēlos 1998. gadā, kad man bija 20 gadu, un pavisam Rīgā nodzīvojām 23 gadus,” rēķina Intars, kuru uz galvaspilsētu aizveda mācības un radošā dzīve. Šogad ar sievu Ingu gaidāma kāzu 20. gadadiena. Abi ir vecāki četrām atvasēm – dēlam Lenijam, meitām Emīlijai un Amelijai un pastarītim Jānim.
Ar paunām un mājdzīvniekiem aizbēg no pandēmijas
“Tā nopietni par pārcelšanos uz Ģibuļiem sākām domāt jau aizpagājušajā gadā. Tāpēc, ka meita beidza bērnudārzu, savukārt jaunākajam dēlam Jānītim bija jāuzsāk bērndārznieka gaitas. Lai gan uz to briedām, ar pārcelšanos kavējāmies, jo mazliet baidījāmies par to, kā būs... Bija šaubas un bažas par izbraukāšanu – kā lielie bērni Talsos pāries uz skolām, kā sadzīvi kārtosim; vai bērni vispār gribēs tā visu ierasto pēkšņi mainīt. Lai vai kā mēs gribētu, lai viņi būtu talsenieki, viņi visi tomēr bija rīdzinieki. Neraugoties uz to, ka vecākie bērni ir pasaulē nākuši Talsu Dzemdību namā. Tikai jaunākie bērni ne, jo 2013. gadā, kad mums dzima meita Amelija, Talsu Dzemdību namu slēdza,” stāsta Intars.
Liktenīgais pārcelšanās brīdis noticis aizvadītā gada pavasarī, kolīdz marta sākumā valstī pandēmijas dēļ tika izsludināta ārkārtējā situācija.
“Tā nu 8., 9. martā mēs izvācāmies no sava Rīgas dzīvokļa pavisam un ar visām paunām, sunīti un kaķīti atbraucām uz šejieni. Siltums ir, viss ir, malka bija sagādāta, principā viss bija tādā gatavībā, lai mēs varētu šeit dzīvot. Tā no marta mēneša aizvien te dzīvojam. Visi bijām vienisprātis – ja ir jāsēž mājās, to ir labāk darīt tur, kur ir rūme. Laukos ir iespēja ikvienā brīdī izskriet ārā, un citu cilvēku tur nav. Līdz ar to neesi kontaktā. Kontaktā vari būt tikai ar kaķi, suni, briežiem un stirnām, kas mums te ir diezgan regulāri ciemiņi. Te ir, kur skriet, bet Rīgā... Tu uzskriesi virsū veikalniekam, sētniekam, kaimiņam vai kādam citam cilvēkam.”
“Nokārtojām arī visus “papīrus” – deklarējāmies šeit, pieteicāmies Talsu skolā, un nu visi bērni, arī vecākais, mācās Talsos. Visi vienā skolā, atšķirībā no Rīgas, kur visi bija “izmētāti” katrs savā mācību iestādē. Prieks, ka bērni ar jauno dzīvi ir ļoti apmierināti, saprot arī to patiesumu cilvēkos, kas ir patiešām sajūtams, nevis kā Rīgā, kur visi tomēr vairāk vai mazāk ir tādi... garāmejoši. Esi it kā paziņa, it kā draugs, bet tomēr tāpat tā ne līdz galam,” spriež Busulis.
Intars Busulis triumfē "Muzikālajā bankā 2020"
"Muzikālās bankas 2020" finālā par aizvadītā gada Latvijas vērtīgāko popa un roka dziesmu atzīta Intara Busuļa dziesma “Dejo vientulību”.
Nebija grūti atteikties no Rīgas
Vaicāts, kā jūtas tagad, kad šo vietu jau gandrīz gadu sauc par savām mājām, Intars neminstinoties atbild, ka ir gandarīts, jo pieņemts pareizais lēmums: “Ļoti labi! Tiešām jūtos apmierināts, ka esmu kļuvis par laucinieku. Nešaubos, ka šeit maniem bērniem būs tāda mazliet tīrāka, baltāka bērnība.”
Intaram dzīvošana vairāk nekā 120 kilometru attālumā no galvaspilsētas nesagādā neērtības. “Jaunībā uz Rīgu pārcēlos tāpēc, ka visa darīšana bija Rīgā. Man patīk iebraukt Rīgā, bet tai pašā laikā Rīgu nekad neesmu sajutis kā savu pilsētu. Man bija ļoti viegli no tās atteikties. Tagad esmu tajā briedumā, kad visu varu izdarīt no Talsiem. Man nav obligāti jābrauc uz Rīgu, lai attīstītos, pastāvētu. To varu īstenot arī šeit, jo īpaši šajā modernajā laikmetā, kad ir internets, Zoom un viss pārējais. Man tiešām nevajag tos cilvēkus un to Rīgu, lai varētu kā cilvēks un kā izpildītājs – dziedātājs – attīstīties. Rīgas dzīvoklis mums aizvien ir, pašlaik to izīrējam. Īrnieks ir kaimiņu puika, mana dēla bijušais klasesbiedrs. Kad pašu bērniem būs nepieciešams, viņiem atkal būs iespēja tur dzīvot,” norāda Intars.
Audzē lauku labumus
Vaicāts, kas viņam visvairāk patīk, kas iedvesmo un priecē lauku dzīvē, Busulis pēc dažu sekunžu pārdomu mirkļa nonāk pie atklāsmes: “Man šķiet, ka vienkārši būšana šeit. Var teikt, ka šī ir tā mana laimes zeme.”
Arī saimniekošanas darbi viņam tīk. “Amatiera līmenī nu jau daudz ko protu – laukos daroties, esmu samācījies. Remontēju, lieku antenas, skatos traktoriņus, eļļoju, mainu siksniņas, roku, griežu, cērtu, zāģēju, pļauju, daru dārzniecības darbus. Visa ģimene jūtamies kā viena vesela brigāde,” smaidot teic Intars.
Busuļi dzīvo viensētā, tuvākie kaimiņi ir kilometra attālumā. “Neredzam nevienu cilvēku. Pie mājas ir mežs, kuru tagad kaimiņi lēnām sāk izcirst. Jācer tikai, ka vējš neienāks pie mums... Ir mums siltumnīcas, kur aug vīnogas, tomātiņi, gurķīši, viss kaut kas. Bet tas viss pavasarī. Arī kartupeļi nedaudz bija, bet tos jau var nopirkt. Gaļa, iespējams, aizvien vēl stāv saldētavā, sapirkta no kaimiņiem. Arī burkāni un ķiploki mums pašiem ir savi,” pastāsta Intars.
Mūziķis atklāj, ka ik dienu izbauda dabas tuvumu. “Iešana dabā – tas man vienmēr ir paticis. Dabā vienmēr var atrast ko jaunu un interesantu. Vērojam bebrus, kā viņiem iet, mēģinām saprast... un arī tikt no tiem vaļā. Brieži, stirnas ļoti regulāri ienāk mūsu sētā. Speciāli viņām dodam ābolus, uzliekam kameriņu, vērojam, ko tās dara. Barojam putniņus, vērojam, kā tie ņem no barotavas sēkliņas. Tas ir ļoti interesanti,” saka dziedātājs.
Tusiņu vietā baltvīns ar sievu
Jautāts, vai laukos, mītot izolēti no ārpasaules, nepietrūkst saviesīgās dzīves, jo īpaši tagad, kad ilgstoši nav iespējama koncertēšana, Intars Busulis pārliecinoši atbild: “Mēs drīzāk priecājamies par to, ka esam nost no visa un visiem – paši savā čupiņā un vietiņā. Mēs neesam tādi pa tusiņiem gājēji. Bohēma, iešana pa krodziņiem, bezsakarīga sēdēšana bāros un aliņu sūkšana... Nu, aliņi man patīk, bet tā tīri iet kaut kur, lai sēdētu un tukši muldētu ar kādu... Tas mani nekad nav saistījis. Vecajos laikos tikai vienreiz esmu bijis uz "Slepeno eksperimentu", un kādreiz slavenākajā Rīgas klubā "Essential" biju tikai tad, kad tur uzstājos kā dziedātājs. Es negāju tusēt. Man drīzāk interesanti ir ar dārgo (sievu Ingu – KJ) pasēdēt mājās, iedzert kādu baltvīniņu.”
Par ilgām pēc aktīvas koncertdzīves atsākšanās Intars saka: “Neteikšu, ka tagad prasās pēc baigās vēlmes atkal nesties. Tāds pēkšņs ātrais temps, kāds bija pirms pandēmijas, man droši vien tagad būtu kā ar āmuru pa galvu. Bet dinamikas mazliet pietrūkst. Vismaz reizi divās nedēļās varētu būt kāds izbrauciens, saistībā ar darbiņu, ar dziedāšanu. Varu jau nodarboties, iedvesmoties un relaksēties te no dabas, no visa, ko te redzu un jūtu, bet tā tikšanās ar publiku, šī abpusējā enerģijas apmaiņa, ir tas, kā man, šķiet, pietrūkst visvairāk.”
Citas interesantākās ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
