Komiski par sāpīgo: pašmāju seriāla "Projekts: šķiršanās" recenzija

Seriāla veidotāji apgalvo, ka, pēc statistikas datiem, Latvijā tiek šķirta apmēram katra otrā laulība. Tomēr seriāla veidotāji piebilst, ka uz šo sarežģīto tematu vēlas palūkoties no komiskās puses.

Pēc 20 gadiem kopā

«Projekta: šķiršanās» sižeta pieteikumā sacīts, ka stāsts norit Covid-19 pandēmijas ēnā, kad daudziem nācās kopā ar savu ģimeni pavadīt neierasti daudz laika, esot iespundētiem mājās. Laura (Rēzija Kalniņa), kura ar Aivaru (Gatis Gāga) laulībā ir pavadījusi 20 gadus, paziņo, ka vēlas šķirt laulību. Tomēr pašai sižeta darbībai pandēmija šķiet mākslīgi piekabināta, jo abi varoņi brīvi pārvietojas prom no mājām, dodas ciemos pie kaimiņiem, tiekas, biznesa vajadzību vadīti, vai pasniedz privātstundas klātienē. Vienīgi abu meita dažas reizes desmit sēriju garumā uz dažām sekundēm ir redzama ar sejas masku.

Tomēr jaunais LTV seriāls nav par globāliem jautājumiem, bet gan ir pāra attiecību portretējums tuvplānā, atklājot, kāpēc kopdzīve sākusi buksēt. Ir vērts vērst uzmanību, ka «Projekta: šķiršanās» režisore ir viena no talantīgākajām šīs profesijas pārstāvēm LTV. Lindai Oltei raksturīgs, ka viņa vērīgi spēj pievērst uzmanību cilvēku sarežģītajām attiecību niansēm un padarīt savu stāstu varoņus saprotamus skatītājam. Vājības tiek atainotas ar tādu pašu iejūtību, kā uzteiktas varoņu stiprās puses. Pirms seriāla iznākšanas tas bija viens no galvenajiem motīviem, kas man radīja interesi par «Projektu: šķiršanās», jo biju drošs, ka šis nebūs LTV stāsts, kura varoņi drīzāk atgādinās šablonus, nevis īstus cilvēkus, kuriem just līdz. Galvenokārt tas režisorei izdevies. Ne velti viņa 2020. gada pirmajā pusē ieguva Nacionālā Kino centra finansējumu savai debijas pilnmetrāžas kino filmai, kas Latvijas televīzijas režisoram gadās ļoti reti.

Stāsta darbība sākas ar Lauras paziņojumu savam vīram Aivaram par viņas vēlmi šķirties pēc 20 laulībā pavadītiem gadiem. Abi ir Mākslas un Mūzikas akadēmiju absolventi, viņu ģimene ir kļuvusi par vidējo aritmētisko Eiropas mājsaimniecību. Seriāla autori viņus rāda kā pārtikušu, bet ne bagātu vidusmēra ģimeni. Viņiem ir privātmāja piepilsētā, parasta mašīna un divi bērni. Laura ir ienesīgas konditorejas īpašniece, kura ir ģimenes labklājības balsts, bet Aivars ir savu sapni nepiepildījis trompetists, kurš pasniedz privātstundas pusaudžiem. Laura no dzīves vienmēr vēlas vairāk, bet Aivars ir nedaudz dzīvē vīlies «onkulis» ar dažreiz trāpīgiem jokiem. Pieaugušajos bērnos paziņojums par viņu šķiršanos neizsauc īpašas emocijas, bet par aktīviem vidutājiem šajās attiecību un emociju peripetijās kļūst viņu draudzīgie un nedaudz savādie kaimiņi Tālis un Jogita. Drīz vien Lauras un Aivara šķiršanās sāk ietekmēt kaimiņu laulības dzīvi, kuri paši apšauba savas savienības stabilitāti. Tam visam pa vidu kā attiecību burvis un sižeta pavērsienu dzinējspēks darbojas pāru šķiršanās terapeits, kuru atveido Ģirts Krūmiņš. Viņš pāri lūdz iziet cauri viņa izstrādātajai 10 soļu šķiršanās programmai, kur katrs solis ir kāds kopīgs uzdevums pirms atvadīšanās. Protams, ka šos soļus nebūt nav viegli izpildīt, un tie sagādā gan komiskus atgadījumus, gan rada smeldzi.

Komēdija vai drāma?

Mazliet mulsinošs ir «Projekta: šķiršanās» sākums. Nav skaidrs, vai tā būs vecmodīga televīzijas līmeņa situāciju komēdija vai arī mēs ienirsim cilvēciskā drāmā, kurai cauri dodas pāris. Pirmā sērija nepatīkami signalizē, ka diezin vai seriāla turpinājumā var attīstīties kaut kas cits kā sēdēšana un runāšana, ar ko jau sen ir par maz mūsdienīgam televīzijas daudzsēriju stāstam. Uzreiz jāsaka – ieguvēji būs tie, kuri izmantos iespēju seriālu skatīties LSM interneta platformā «replay.lv», nevis LTV programmā, jo šis daudzsēriju stāsts ir noskatāms pāris vakaros. Pārcilvēciskas grūtības nesagādās to noskatīties pat vienā vakarā.

Savstarpējo attiecību niansēm seriāla autori brīžiem piekļūst pat ļoti veiksmīgi, un nopelns tajā ir ne tikai režisorei Oltei, kura spēj notvert patiesu cilvēcību, kuras sajūtu gan brīžiem pabojā tas, ar kādu ātrumu nācies veidot šo seriālu, neļaujot izstrādāt visas smalkākās nianses. Ļoti meistarīgi ir galveno varoņu aktierdarbi. Pat spēlējot šķietami nepretenciozā televīzijas projektā visiem uztveramā komiskuma mērcē, Rēzija Kalniņa apliecina, ka ir viena no visspēcīgākajām savas paaudzes latviešu aktrisēm. Mazie emociju smalkumi, kurus viņa mums spēj nodot tuvplānos bez liekiem vārdiem, paskaidro visu par viņas šķiršanās vēlmi un liek mums aizrauties ar sekošanu pāra kopdzīvei daudz vairāk nekā regulāri birstošās asprātības. Ļoti pārliecinošs ir Gatis Gāga. Līdzīgi kā Rēzija Kalniņa spēj pacelties pāri neapmierinātas sievas tēla šablonam, Gāga mums parāda, kā veidojies mums visiem pazīstamais rūgtā latviešu onkuļa tipāžs. Bez režisores un abu galveno aktieru veiksmīga kopdarba ir diezgan droši, ka seriāls būtu stipri pliekans.

«Projekts: šķiršanās» neaizrauj uzreiz, un visu desmit sēriju gaitā ir gana daudz nepārliecinošu momentu. Seriāla vizuālā puse ir absolūti neizteiksmīga. Tā nav īpaši slikta, un tā pavisam noteikti nav laba. Kamera vēro intīmo stāstu vizuāli bezpersoniski, ja ne pat garlaicīgi. Jā, komēdijas elementi bieži strādā un ar smaidu liek palūkoties uz cilvēku dzīvēs tik grūtu posmu kā ilgas kopdzīves šķiršanu. Tomēr regulāri ir sajūta, ka seriālu kāds pasūtījis kā komēdiju, tāpēc joki tiek spiesti ārā visiem spēkiem, bieži atstājot muļķīguma pēcgaršu, vērojot varoņu pārspīlētos gājienus. Līdzīgi arī daži otrā plāna varoņi atgādina komiskas dekorācijas, nevis īstus cilvēkus, kas uzreiz pārcērt līdzpārdzīvojumu Lauras un Aivara savstarpējām attiecībām. Terapeita tēls stāsta gaitā rada svešķermeņa sajūtu. Katrā sērijā viņš dod kādu uzdevumu un pacietīgi uzklausa pāra strīdus kabinetā, kur visu desmit vizīšu laikā nav izkustējušās mēbeles vai mainījušies krītoši gaismas stari uz sienām. No vienas puses, pateicoties šim tēlam, sižets mērķtiecīgi tiek virzīts uz priekšu, bet, no otras puses, iezogas neīstuma un dekorativitātes sajūta, kas konfliktē ar patiesumu, ko savstarpējā jūtu ķīmijā panāk galvenie varoņi.

Pirmās pasaules problēmas

«Mēs nemākam pat izšķirties,» saka Rēzijas Kalniņas atveidotā Laura ceturtajā sērijā. Paradoksāli patiesais galvenās varones izteikums labi izgaismo cilvēku kopā būšanas problēmas. Tas, kas sācies mīlestības un sapņu pilnā mazā Ziepniekkalna dzīvoklīti, var beigties kopā uzceltajā sapņu mājā. Jā, svarīgi aspekti seriālā, salīdzinot ar pasaules līmeni, ir stipri neveikli, tomēr ir jāuzsaka pārliecinošā stāsta struktūra un kodols, kas nevienu brīdi neļauj varoņiem aizpeldēt tukšā muldēšanā. Mums ir skaidri varoņu raksturi, un notikumi gana raiti rit uz priekšu. Tāpat ļoti pateicīgs ir katras sērijas garums, kas ir apmēram 25 minūtes. Esmu diezgan drošs – ja «Projekts: šķiršanās» būtu veidots kā piecu sēriju televīzijas stāsts, kur katra sērija būtu 50 minūšu gara, tad tas viss izvērstos stipri garlaicīgāk un kopumā neveiksmīgāk. Īsajās nodaļās sadalītais raitais plūdums un stiprais stāsta mugurkauls ļauj dinamiski doties pāri neveiklībām, kas gadās pa ceļam.

Skatoties šo seriālu, nevar nedomāt par «Netflix» pērnā gada šedevru, daudzu «Oskara» balvu nominanti - filmu «Laulības stāsts», kas ļoti intīmi un pietuvināti pēta kāda amerikāņu laulāta pāra šķiršanās procesu un smeldzes pilnās atvadas. Protams, nesalīdzināsim Gaiziņkalnu ar Everestu, tomēr zināmas paralēles starp «Projektu: šķiršanās» un «Laulības stāstu» ir acīmredzamas.

Par abiem stāstiem ironiski varētu teikt, ka tie vēstī par vienām un tām pašām pirmās pasaules problēmām. Cilvēki, kuri ir pārtikuši, veseli un dzīvo mierīgā vidē, tomēr nespēj tikt galā ar savām emocijām un saprast viens otru. Abi stāsti šo problēmu spēj parādīt ne mazāk personiski sāpīgu un graujošu kā sociālas kataklizmas vai no augšas nākošus sarežģījumus. Abos stāstos aktīvu lomu spēlē vidutāji un padomdevēji pārim, bet vēl svarīgāk, ka abi stāsti spēj divu cilvēku atvadu smeldzi padarīt patiesu un universāli sāpīgu. Tāda tā ir ne tikai «Netflix» Losandželosā un Ņujorkā, bet arī vecajā, labajā Rīgā.