Taisa ēst, pelna un dalās ar citiem - kāds ir pašmāju jaunākais kulinārijas blogeris Pipars
Kurš vēl piecpadsmitgadīgs tīnis pats sevi finansiāli nodrošina, turklāt lielu daļu ienākumu ziedo labdarībai?! Tāds ir Rojs Puķe jeb Pipars – jaunākais kulinārijas blogeris Latvijā.
Rojs plašāku atpazīstamību guva pirms gada, kad saņēma "Latvijas lepnuma" balvu nominācijā "Jauniešu iniciatīva", bet pirms pāris mēnešiem viņš saviļņoja sabiedrību, uzrakstot atklātu vēstuli Latvijas prezidentam Egilam Levitam, paužot sašutumu, ka valsts vadītājs šajā tautai tik grūtajā laikā nav atteicies no atalgojuma palielināšanas.
Taču tas nav vienīgais, ar ko izceļas šis kolorītais puisis, – vairāki labdarības projekti, veiksmīgs blogs, izdota recepšu grāmata, raidījumi bērniem "Pipars un Ķipars virtuvē", vēl viņš braukā pa skolām, iedvesmojot vienaudžus labiem darbiem...
Galvenais ir nekopēt citus
Blogu Rojs sāka rakstīt deviņu gadu vecumā, un tobrīd viņš bija jaunākais kulinārijas blogeris Latvijā. Puisis iespaidojās no vecākiem, kuri strādāja pie recepšu portāla izveides, mamma bija ēdienu fotogrāfe. “Sākumā publicēju tikai receptes, tad sāku izvietot produktu apskatus un ceļojumu aprakstus,” saka Pipars un, mudināts atzīties godīgi, kam šī ideja piederēja – pašam vai tomēr kulinārijas jomā jau pieredzi guvušajiem vecākiem –, attrauc: “Tā ir mana ideja! Taču vecāki palīdzēja man saprast, kā to visu darīt.”
Uz iebildi, ka dažs labs deviņu gadu vecumā paplašinātu teikumu nav spējīgs uzrakstīt, bet te jau vesels kulinārais blogs, Rojs atzīst: “Jā, tā ir. Es ļoti daudz mācījos no vecākiem. Skatījos, kā viņi veido rakstus, kā raksta, kā fotografē. Es patiešām visas receptes domāju pats, patiešām visus rakstus rakstu pats! Protams, sākums bija grūts, jo īsti nesapratu, ko un kā darīt, bet ar gadiem esmu jau “piešāvies”. Uzskatu, ka vislabākā pieredze rodas no paša centieniem. Pašam ir jāeksperimentē, pašam jāredz, kas no tā visa sanāks. Pašam ir jāizdomā sava niša, kurā darboties. Ir ļoti daudz bērnu manā vecumā, kuri sapņo kļūt par slaveniem blogeriem vai jūtūberiem, bet, manuprāt, lai piepildītu šo sapni, lai iekarotu blogeru pasauli, ir daudz jādara, un jādara kaut kas pavisam oriģināls. Vislielākā kļūda, ko daudzi pieļauj, ir tā, ka viņi kopē citus. Bet ir jābūt unikālam, jārada kaut kas pašam. Es, piemēram, biju jaunākais kulinārijas blogeris Latvijā. Un tā ir mana niša.”
Un par ko tad Rojs Puķe pats sapņo kļūt? “Noteikti darīšu kaut ko saistībā ar ēdienu, jo ēst es taisīšu vienmēr un arī citi cilvēki vienmēr gatavos. Tas nekur nepazudīs! Es gribētu būt degustators – tas būtu forši: braukāt pa restorāniem, baudīt citu pagatavotos ēdienus un tos aprakstīt, izpaužot savas domas, viedokli,” atbild Pipars.
Kā būvēt pasauli labāku
Runājot par darba augļiem, Rojs Puķe jau pirms gada atklāja, ka ir finansiāli patstāvīgs un ir reģistrējies kā nodokļu maksātājs. Vai tiešām puisis 15 gadu vecumā spēj pats sevi pilnībā uzturēt? “Jā, es sevi pats materiāli nodrošinu. Pašfinansējos no savām receptēm un projektiem. Bet, protams, kā jau katru jaunieti, arī mani vairākās lietās nodrošina vecāki, piemēram, ja man kaut kur tālāk jānokļūst, tad vecāki mani turp aizved ar savu auto, bet tā es cenšos pārvietoties kājām vai ar sabiedrisko transportu. Pirms pandēmijas laika daudz braukāju apkārt ar savu projektu "Grila skola", kur mācīju bērniem gatavot,” skaidro Pipars, kurš daudz plašāku ievērību ir guvis ar visdažādākiem labdarības projektiem.
Vispirms viņš izdomāja akciju "Apēd čili piparu vai ziedo", iegūto naudu novirzot kāda zēna veselības uzlabošanai, tad sarīkoja labdarības burgerballīti pie rehabilitācijas centra "Poga", pēc tās sekoja nākamā akcija "Ēd burgerus un ziedo", kur no katra nopirktā hamburgera viens eiro tika labdarībai. Pirms kāda laika Rojam ienāca prātā ideja "Labā soma" – viņš rada videi draudzīgus maisiņus ar zīmējumiem un iegūtos līdzekļus novēl labdarībai, arī honorāru, ko ieguva par savu pavārgrāmatu, puisis novirzījis labdarībai. Vēl viņš iecerējis jau šogad atvērt maizes ceptuvi-picēriju "Laba maize", kur daļa no ietirgotās naudas nonāks bērniem ar īpašām vajadzībām.
Kāpēc? Kāpēc šim pusaudzim tas nepieciešams? Knapi pats sācis pelnīt un jau lielāko daļu ziedo citiem! Tā varētu darīt kāds bagātīgu mūžu nodzīvojis miljardieris, kuram nauda sapelnīta atliku likām, bet ne jau 15 gadu jauns blogeris! “Es gribu, lai cilvēki, kuriem šobrīd kaut kā trūkst, varētu priecāties par dzīvi. Uzskatu, ka tas ir katra cilvēka pienākums – tiklīdz tev pašam klājas labi, tā jāpalīdz citiem. Tā mēs dzīvosim daudz, daudz labākā un gaišākā valstī! Labdarībai ir milzīgs pozitīvais lādiņš – tiklīdz izdari labu citiem, arī pats jūties forši. Es, piemēram, veikalos cenšos izvēlēties tos produktus, kuriem ir kāda pievienotā vērtība – daļa no to pārdošanā iegūtajiem līdzekļiem tiek novadīta labdarībai. Es gribētu, lai cilvēki apzinātos, ka labdarība – tā nav tikai vienreiz gadā Ziemassvētkos, to vajadzētu darīt ikdienā!” saka Pipars.
Piedzīvota arī izgāšanās
Lai visu iecerēto paspētu, Rojs vairs neapmeklē skolu – viņš zinības iegūst tālmācībā. “Rīgas Tālmācības skolā paši varam izvēlēties grafiku, kad mācīties, galvenais ir laikā nodot izpildītos uzdevumus. Man svarīgi, ka pats varu plānot savu laiku,” paskaidro puisis un uz jautājumu, vai neprasās pēc klasiskās pusaudžu dzīves, atbild: “Visa šī mana darbošanās nekādi netraucē dzīvei. Protams, ir brīži, kad es atpūšos, taču nenoliegšu, ka ļoti cītīgi strādāju, lai īstenotu visas savas ieceres.”
Savas receptes tiešām Rojs izdomā pats. Visbiežāk viņš iedvesmojas no jau pagatavotiem ēdieniem, paskatās kādu recepti, tad izdomā pamainīt sastāvdaļas. Piemēram, viņa uzmanību reiz piesaistīja kāda kūka, un Pipars izdomāja visas saldās sastāvdaļas nomainīt pret zupai paredzētajām. Tā tapa nu jau slavenā viņa recepte Soļankas kūka.
“Visu laiku man galvā šaudās dažādu ēdienu sastāvdaļu kombinācijas. Bet teikšu godīgi – ne vienmēr man sanāk. Un tad ir jāeksperimentē, līdz galarezultāts ir baudāms,” stāsta ēdienu blogeris. Kāda bijusi viņa lielākā kulinārā izgāšanās? “Nesen man ieteica pamēģināt kaut ko ar tofu sieru. Es nekad ar to nebiju darbojies, nezināju, kā tas garšo, taču nolēmu paeksperimentēt. Un man nesanāca,” pasmaida Rojs.
Vai ir kāds ēdiens, kas Piparam neiet pie sirds? “Jūras veltes. Vienīgais, kas no tā man garšo, ir nori lapas un lasis. Reiz pasūtīju suši ar langustu. Ieliku to mutē, un... ar mokām noriju. Starp citu, arī saldūdens zivis neēdu, bet visvairāk man negaršo nēģis un lucis.”
Citas interesantākās ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
