Kāpēc dalībnieces saindēja šoferiem kafiju? Ekskluzīvs aizkulišu stāsts no šova "Caur ērkšķiem uz..."

Matīss ar Robertu ir draugi, un interesants ir pats fakts, kā viņi nonākuši "Caur ērkšķiem uz..." komandā. “Tas bija pirms četriem gadiem, kad Matīss atnāca pie manis un manas draudzenes Lindas ciemos. Viņš stāstīja, ka sācies tāds interesants projekts "Caur ērkšķiem uz...", un piedāvāja to paskatīties. Tā mēs kļuvām par šī šova faniem, bet Linda pēc otrās sezonas pievienojās "Ērkšķu" komandai kā projektu vadītāja. Un nu šogad mēs jau visi trīs darbojāmies šajā projektā,” atklāj Matīss un kopā ar Robertu izstāsta žurnālam "Kas Jauns" spilgtākos mirkļus, kas skatītājiem palika aizkadrā.

Pirmais iespaids šokēja

Šoferi ar saviem kemperiem projektam pievienojās ne pašā tā pirmajā dienā, taču viņi jau bija ar meitenēm zināmā mērā iepazinušies. Attālināti! Proti, kad dalībnieces pirmo reizi satikās pie Zinātņu akadēmijas Rīgā, arī abi puiši turp bija devušies. Viņi novietoja savu auto netālu un vēroja notiekošo.

“Tas skats bija nereāls!” smejas Matīss un izstāsta pieredzēto: “Cita pēc citas ieradās dalībnieces, daļa no viņām mocījās paģirās. Vissliktāk bija Ingai, kura visu laiku kaut kur gāja vemt. Un tad vēl Kristīne paņēma Ingu un uz rokām ienesa Zinātņu akadēmijā, laikam jau uz labierīcībām... Mēs ar Robertu sēdējām savā auto, visu to vērojām un domājām: “Ārprāts, kur esam iepinušies!” Jā, pirmais iespaids bija ļoti “spēcīgs”. Nostāvējām kādu stundu, visu to jezgu vērojot.”

Roberts papildina, ka todien projekta producente Aija Strazdiņa viņus pamanījusi un aizsūtījusi ziņu, lai viņi aizbrauc pakaļ vienai no dalībniecēm, kurai it kā esot kaut kādas problēmas ar ārdurvīm un nevarot paspēt ierasties uz sākuma satikšanos. “Piebraucām pie Nataļjas, Matīss uzzvanīja un apjautājās, vai nevajag palīdzību. Viņa teica, ka nē, ka tūlīt nākšot. Pēc desmit minūtēm parādījās kopā ar savu čali un, ieraugot mūs, paziņoja, ka ar mums nekur nebraukšot. Vēlāk gan Nataļja atklāja, ka mūsu auto nekāpusi tāpēc, ka nav uzticējusies “diviem aizdomīgiem uzbekiem”! Bet nav nekāds brīnums, jo mēs taču abi esam ar tumšām bārdām,” smejas Roberts.

Ar vecu pienu sabojā kafiju

Kad nākamajā dienā šoferi ieradās pie "Caur ērkšķiem uz..." dalībniecēm, meitenes ļoti ātri izvēlējušās savu kemperi un pašus šoferus uzņēmušas ļoti draudzīgi. Turklāt meitenes nekautrējās arī no viegla flirta, vaicāja, vai puišiem ir draudzenes, lai parāda, kā tās izskatās. Visvairāk no šī flirta “cieta” Roberts, kurš jau vairākus gadus ir attiecībās ar raidījuma projekta vadītāju Lindu. Abi savas attiecības no "Ērkšķu" dalībniecēm neslēpa, taču arī īpaši neafišēja. Bet tas netraucēja "Ērkšķu" Inārai atklāti koķetēt ar Robertu. Viņa kemperī vienmēr ieņēma vietu blakus šoferim, draudzīgi ar viņu pļāpāja, regulēja mūziku radioaparātā...

“Reiz pēc Ināras kārtējā flirta viņai tieši tā arī pateicu, ka esmu saderinājies. Bet viņa mierīgi atteica, ka tas nekas – līgavu jau var pastumt malā,” stāsta Roberts, bet Matīss atklāj kādu Ināras veiktu sazvērestību: “Uz Ērkšķu beigām, kad vairums dalībnieču no projekta bija izbalsotas un atlika tikai viens kemperis, tika nolemts, ka es būšu tā šoferis. Taču Inārai es ne visai patiku, viņa gribēja, lai Roberts turpinātu vest meitenes. Vienu rītu Inārai palūdzu, lai viņa man uztaisa kafiju, taču mani pabrīdināja, ka viņa tai pielējusi klāt vecu pienu! Izlikos, ka esmu to kafiju izdzēris, pasimulēju, ka man sāp vēders, ir slikta dūša, bet pēc tam Inārai atklāju, ka viņas sazvērestību zinu, un vaicāju, kāpēc viņa tā rīkojusies, kas viņai ir uz sirds. Ak, cik viņa bija nelaimīga, uzzinot, ka Roberts būs tas, kurš nestūrēs vienīgo kemperi! Viņas plāns dabūt mani prom neizdevās, viņas laimīgā dzīve bija beigusies, sēdēja manā kemperī, nevienu vārdu vairs neteica, mūziku regulēt neļāvu...” Un Roberts piebilst: “Tikmēr es saņēmu no Ināras ziņu, lai braucu atpakaļ, ka viss ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt!”

Tuvu kautiņam

"Ērkšķu" dalībnieces šoferīšus pieņēma kā savējos, dažas no meitenēm centās pat noskaņot puišus, lai strīdu gadījumā nostātos viņu pusē. “Kad pēc dienām četrām sākās pirmie savstarpējie kašķi, meitenes šajos strīdos centās iesaistīt arī mūs. Gribēja, lai aizstāvam, gribēja mūs iepīt savās intrigās. Taču mēs centāmies būt neitrāli un nenonākt viņu krustugunīs,” atceras Matīss un piebilst: “Mēs pat nedrīkstējām iejaukties viņu sarunās, jo notika taču filmēšana. Bet brīžiem patiešām gribējās visu to jezgu pārtraukt un iesaistīties, noliekot pie vietas, sakot, ka nu gan katra sarunājusi muļķības. Es ļoti, ļoti turējos, lai paliktu mierīgs un koncentrētos ceļam. Man jau šķiet, ka esmu savaldīgs, bet bija reizes, kad arī man nervi vairs neturēja, visu to klausoties.”

Roberts savukārt izstāsta, kā bijuši liecinieki meiteņu strīdam, kas bija pavisam, pavisam tuvu pamatīgam kautiņam. “Tas bija Cēsīs. Filmēšana jau beigusies, meitenes savā nodabā sēdēja pie ugunskura, bet Ināra turpināja nesaskaņas ar Sarmīti. Viss aizgāja tik augstos toņos, Sarmīte bija nokaitinājusi Ināru tik ļoti, ka mums ar Matīsu bija skaidrs – tūlīt, tūlīt ies vaļā kautiņš. Bet vislabākā bija vienīgā "Ērkšķu" puiša Edgara reakcija. Konfliktā jau bija iesaistījušās teju visas meitenes, cita par citu kliedza skaļāk, mēģināja citas pārbļaut, vien Edgars sēdēja klusu, neteikdams ne vārda, līdz atmeta visam ar roku un aizgāja, nosakot: “Eh, man vienaldzīgas šīs veceņu drāmas!”,” stāsta Roberts.

Bukuma visvērtīgākais padoms

Savukārt par visgarāko un arī “jautrāko” nakti šoferi sauc to reizi, kad Ventspils puses mežos iestiga viens no kemperiem. Toreiz "Ērkšķu" dalībnieces devās pārgājienā ar nakšņošanu mežā, bet šoferīšiem pa nesen būvētu meža ceļu vajadzēja nogādāt kemperus pēc iespējas tuvāk nometnes vietai.

“Ceļš bija šaurs, ar maz iespējām, kur apgriezties. Pamanīju kādu kabatiņu, kur varētu apstāties, taču tur grants vēl nebija pietiekami noblietēta. Jutu, ka mans kemperis sāk iestigt. Man kaut kā izdevās izbraukt, taču Matīss, kurš brauca aiz manis, gan pamatīgi iesēdās – līdz pat motora pannai. Atbilstošas troses, ar ko izvilkt kemperi, mums nebija, visu nakti mēģinājām auto izrakt, likām zarus apakšā, bet nekā. Atradāmies meža vidū, bijām jau apzvanījuši visus iespējamos paziņas, kas varētu atrasties 50 kilometru rādiusā un palīdzēt. Es pat zvanīju tētim, kurš strādā ceļa būvē, jo pamanījām ceļarulli, kas blietēja šīs kabatiņas. Domāju, ka varbūt tētis var noskaidrot, kurš uzņēmums taisa to meža ceļu, un tad sazvanīt traktoristu, bet arī tas neizdevās,” atceras Roberts.

Puiši nakts vidū devās gulēt un cēlās agri no rīta, lai meklētu palīdzību, turklāt Robertam ar savu kemperi jau vajadzēja atgriezties Rīgā. Tikmēr Matīss paņēma producentu vieglo auto un devās uz tuvāko apdzīvoto vietu cerībā dabūt traktoru. “Pēc pāris kilometriem pamanīju kādu mini zoodārzu, sazvanījos ar saimnieku, izstāstīju savu bēdu. Viņš apsolīja palīdzību, tikai jāpagaida, kamēr viņu darbinieks no sava busiņa izkrāmēs šķūnī sienu. Pateicu, ka es īsti gaidīt nevaru, tāpēc devos palīgā – paņēmu dakšu un gāju šķūnī strādāt. Pēc minūtēm divdesmit jau varējām braukt izvilkt kemperi. Uh, kāds man tas bija atvieglojums, ka izdevās sarunāt palīdzību!” atceras Matīss un izstāsta, kā viņš pateicies šiem cilvēkiem: “Teicu, ka vajadzētu viņiem pateicībā kaut ko uzsaukt, un "Caur ērkšķiem uz..." vadītājs Jānis Bukums, kā jau pieredzējis vīrs, mani pamācīja – dod trīsreiz vairāk alus, cik viņi paprasa, un divreiz vairāk cigarešu. “Un, tici man, viņi tevi atcerēsies kā labu un krietnu cilvēku!” – mācīja Bukums. Tā es arī rīkojos, paprasīju, ko vīri gribētu par palīdzību, un strādnieks atbildēja – neko daudz, kādus trīs aliņus un paciņu cīgu! Būtu redzējuši, kā tam vīram pārsteigumā izpletās acis, kad atvedu deviņus alus un trīs cigarešu paciņas!”