Kad meitene satika puisi. Seriāla ''Normal People'' recenzija

Miniseriāla «Parastie cilvēki» autori visu savu uzstādījumu gana veiksmīgi atklāj jau pašā nosaukumā. Atturēšanās no jebkādiem izskaistinājumiem vai milzīgiem dramatiskiem notikumiem, lai izprovocētu no mums kādu nebijušu pārdzīvojumumu. Nekā tāda. Seriāla intriga šoreiz rodama nevis savērptā stāstā, kura noslēpumus ātrāk gribētos atklāt, bet gan tajā, ka iemīlam galvenos varoņus. Kā jau par cilvēkiem, kuri mums rūp, gribam zināt, kas ar viņiem notiks, pat ja viņi nepieredz kādus elpu aizraujošus piedzīvojumus. Tikpat labi galvenie varoņi varētu būt kāds no mūsu paziņu loka vai vismaz viņos atradīsim tik daudz tuva un saprotama. Kā jau ar parastiem cilvēkiem.

«Parasto cilvēku» sākumā šķiet, ka atkal vērosim sižetu, ko zinām gandrīz no galvas. Marianna un Konels mācās vidusskolas vienā klasē nelielā Īrijas pilsētiņā. Drīz viņiem jāabsolvē skola. Marianna ir no turīgas ģimenes. Konnela māte ir apkopēja Mariannas ģimenes villā. Jaunais puisis ir skolas sporta komandas līderis un zvaigzne, bet bagātnieku atvase nevar satikt ne ar vienu, ir īgna un apkārtējo apsmieta. Konnels dzīvo mazā dzīvoklītī ar mīlošu māti. Mariannas attiecības ar ģimeni ir aukstas un kļūs ar laiku tikai sliktākas. Marianna ir stipra. Konels, iespējams, pat gļēvs. Tomēr viņus abus vieno izcilas sekmes, mīlestība lasīt un pārējos vienaudžos neatrodamā inteliģence. Viņi sāk slepeni tikties, jo Konnels nevēlas, lai kāds skolā redzētu, ka viņš ir kopā ar nestilīgāko no visām meitenēm. Te jau pirmais norītais aizvainojums. Ap šo laiku jebkuram skatītājam ir skaidrs, ka šis būs viņu mīlasstāsts. Tomēr ko tur daudz? Un kāpēc 12 sērijas? Tas tamdēļ, ka stāsta darbība seko ļoti garam laika posmam. Viņi pabeigs vidusskolu, aizbrauks uz galvaspilsētu Dublinu studēt. Marianna un Konels atkal un atkal satiksies, pa vidu paspējot būt vēl citās attiecībās.

Tas, kas sākumā rit tikpat nesteidzīgi kā šķietami bezgalīgais mūsu skolas laiks, tomēr paiet. Ja pirmajā mirklī iezogas domas, ka tas, ko redzam, labāk būtu bijis piemērots kādai kamerstila kino filmai, tad jau gana drīz top skaidrs, ka patiesībā šis stāsts ir ideāls seriālam. Tieši tamdēļ, ka izdzīvojam gana garu laika posmu, kas pavisam noteikti ir tā vērts. Mums ir dota iespēja uzmanīgi vērot, kā top, veidojas, attīstās un pārveidojas abu galveno varoņu raksturi un attiecības ar pasauli. Mazu dzīves ainiņu ķēžu vērošana var kļūt par neticami šarmantu un pat aizkustinošu pieredzi. Tieši to ar savu vienkāršību panāk «Parastie cilvēkie».

Melodrāma bez garnējuma

Pēc visiem parametriem seriāls būtu atzīstams par gana klasisku melodrāmu, tomēr ir savi BET. Galvenokārt tas ir vizuālais uzņemšanas stils. To varētu raksturot kā raupju, gandrīz vai dokumentālu. Kamera brīžiem palīdz mums gluži ieurbties situācijā. Mūsu priekšā ir divi ļoti, ļoti jauni un slavas nesamaitāti aktieri. Turklāt ļoti bieži viņi ir ar pavisam plānu grima kārtiņu. Gan Mariannas, gan Konela tēla atveidotājiem dažreiz uz sejas ir manāma kāda pumpa, viņi nav perfekti skuvušies vai ar ideālām frizūrām. Īsāk sakot, seriāla autori mums cenšas piedāvāt romantisku un arī gana lirisku stāstu, bet bez bieži melodrāmai raksturīgās izskaistināšanas un pārlieku lielas jūtināšanās. Vienīgais, kas seriālā ir izteikts melodrāmas žanram, ir gana daudz izmantotā popmūzika. Nespēju noklusēt savas personīgās antipātijas pret tās daudzumu un neinteresantumu, lai gan pieļauju, ka savos pārmetumos noteikti būšu viens no retajiem.

Tas viss, lai pēc iespējas tuvāk tiktu klāt tam, ko jau pauž paša darba nosaukums. Respektīvi, mūsu priekšā ir «Parasti cilvēki». Tāpat šajā miniseriālā ir daudz seksa ainu, kurās attīstās un turpina risināties viņu attiecības. Netrūkst arī kailskatu. Ja kāds ļoti gribētu, atsevišķām sērijām varētu mēģināt pat piekārt erotikas žanra birku. Tomēr no šī visa sastāv jaunu cilvēku attiecību dzīve, un nekas «Parastajos cilvēkos» no tā nav pietušēts vai paslēpts. Lai gan seriālam atņemts tik daudz no tā, kas raksturo melodrāmu, to beigu beigās tomēr par tādu gribas saukt paliekošās pēcgaršas dēļ.

Patiešām gribas piekrist daudziem kritiķiem, ka šis īru TV stāsts sniedz zināmu svaigu elpu TV pasaulē. Interesanti, ka vairāk nekā puse no seriāla radošās komandas ir sievietes, kas negadās bieži darbos, kas nonāk slavas saulītē. Īru dāmu un kungu rūpība tiešām ir sagādājusi stāstu, kurā ar retu klātbūtnes sajūtu iespējams iepazīt un šķetināt abu galveno varoņu raksturus. Sākumā katrs no viņiem šķiet it kā vienkāršs un skaidrā tipāžu kastītē ieliekams. Tomēr nekas nav tik vienkārši, kā sākumā izskatās, un mūsu priekšā izplauks divu cilvēku bagāti raksturi. Tas īpaši labi izdodas, pateicoties trāpīgajiem un spraigajiem dialogiem. Abiem jaunajiem Britu salu aktieriem ar pavisam īso līdzšinējo karjeru šis ir bijis pamatīgs pārbaudījums. Praktiski visu laiku kāds no viņiem abiem ir ekrānā. Īpaši spilgti ar to tiek galā neuzkrītošā skaistule, kura atvaido Mariannu. Viņas skatienam un smīnam piemīt kaut kas no Keiras Naitlijas šarmantās šķelmības. Par agru vēl spriest, vai jaunajai aktrisei priekšā būs tik spoža karjera, bet pieteikumu uz tādu viņa noteikti ir izdarījusi.

Attiecību anatomija

Reizēm gan gribas iejaukties, abus paņemt pie rokas un pateikt: «Jūs taču esat radīti viens otram. Esiet kopā.» Tā varbūt izdodas saldās melodrāmas, bet tik vienkārši nenotiks ar Mariannu un Konelu. Jā, viss seriāla kopgarums varbūt ir nedaudz par izstieptu. Pāris sēriju, dinamiskuma vārdā, varēja izgriezt, kur notika abu mētāšanās un papildu dzīves pieredžu gūšana. Tomēr «Parastie cilvēki» nevienā brīdī nepretendē būt dinamiski. Viņi piedāvā mums paskatīties uz dzīvi tās sarežģītajā vienkāršībā, un, ja kādam tas nepatīk, var droši slēgt ārā. Neprātīgi stāstu uz priekšu dzenošu dzinuļu stāstā nav, lai gan dramatiska līdzpārdzīvojuma ir pārpārēm.

Latviešu daiļā dzimuma skatītājām noteikti nebūs grūti šajā attiecību anatomijā asociēties ar Mariannu, kurai tik grūti piekļūt un saprast mūžam klusējošo un savu sajūtu slēpjošo Konelu. Tomēr nedomāju, ka vajadzētu iegrimt tādās banalitātēs, ka kādam dzimumam seriāls ir paredzēts vairāk. Tas ir domāts tiem, kas ir gatavi nesteidzīgi vērot cilvēkus. Tajā pašā laikā nevajadzētu baidīties no lēnuma. «Parastie cilvēki» ir ļoti labi strukturēts seriāls. Katra sērija ir no 20 – 30 minūtēm gara atkarībā no notiekošā intensitātes, tāpēc, pat ja daudzi no mums ir pieraduši pie citiem daudzsēriju stāstu tempiem, šeit nevar pagūt pārmest garlaicību.

Daudzi no mums pat nesapņo, ka Latvijā kādreiz varētu tapt pasaules līmeņa seriāls. Kā iemeslus mēs visbiežāk minētu, ka nav tādas naudas. Noskatoties «Parastos cilvēkus», top skaidrs, ka, lai iekarotu pasauli, nav nepieciešams būvēt kosmosa kuģus, fantasmagoriskas pasaules vai ar vērienu stāstīt par vēsturi. Var arī šādi, kā to darījuši «Parasto cilvēku» autori, ļaujot aizdomāties, ka labai filmai vai seriālam neko tik daudz nemaz nevajag. Tikai dot iespēju uzmanīgi un rūpīgi paskatīties uz šo dzīvi. Viegli pateikt, bet noteikti gana grūti izdarīt.