Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Es nevaru būt balts, un tas nav iespējams," - grupas "Tranzīts" līderim Ralfam Rubenim - 50!
"Tranzīts". (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

"Es nevaru būt balts, un tas nav iespējams," - grupas "Tranzīts" līderim Ralfam Rubenim - 50!

Slavenības
12. augustā 06:06 2020. gada 12. augustā 06:06
  Ieva Valtere | Žurnāls "Kas Jauns"
Šodien savu 50. dzimšanas dienu svin populārās grupas "Tranzīts" līderis Ralfs Rubenis. Un divas dienas vēlāk jubileja būs "Tranzītam", kas ar koncertu svinēs precīzi pusi no līdera līdzšinējās dzīves – 25!

Izdzirdot, ka Ralfam paliek 50, ne viens vien reaģē apmēram tā – ko?!, Rubenim no "Tranzīta"? Jā, tā nu tas ir. Apaļo gadskaitli pazīstamais dziedātājs sagaida šodien, 12. augustā, bet divas dienas vēlāk – 14. augustā – jubileja būs "Tranzītam", kas ar koncertu svinēs precīzi pusi no līdera līdzšinējās dzīves.

Jubilejas koncertu, viesos uzņemot arī Agri Semēvicu, Robertu Lejasmeijeru un "Bruģi", Ralfs Rubenis iecerējis pie Stāmerienas pils, ja vien Covid-19, kas aktīvi uzdarbojas Gulbenē, neieviesīs savas korekcijas.

Sava ceļa gājējs

Ralfs Rubenis latviešu popmūzikā ir pārliecināts sava ceļa gājējs. Bet klausītāji nu jau 23 gadus viņam līdzi dodas, dungodami superhitu "Nevaru būt balts".

Nu jau par klasiku kļuvušās rindas rakstītas arī uz numurzīmes rāmīša busiņam, ko mūziķis stūrē pa visu Latviju, piestādams lielākās un mazākās estrādēs, kultūras namos un viesu mājās.

"Tranzīta" ballītes mēdz “noraut jumtu” arī tiem, kam ikdienas pleilistē pašmāju deju mūzikas šedevrus neatrast. Gan deviņdesmito nostalģijas, gan ritma, gan dziesmā ietverto vārdu, gan paša Ralfa aizkustinošās aizrautības, ar kādu viņš pieiet savam darbam, dēļ. Jā, protams, tam visam komplektā noteikti jāmin arī abi "Tranzīta" dejotāji – Edijs Aleksejevs un Gunārs Ambergs –, kas grupas vizītkarte ir jau 24 gadus!

"Tranzīts". Jeb Ralfs ar dejotājiem Gunāru Ambergu (no kreisās) un Ediju Aleksejevu. (Foto: Publicitātes)

Atlasīti konkursā, puiši saauguši kā viens vesels, lai arī katrs atsevišķi pa šo laiku izgājuši armijas, augstskolas un dažādus profesionālos ceļus. Starp citu, Edijs varētu būt "Tranzīta" nopietnākais vīrs, jo strādā Valsts policijā, kur ir nodaļas priekšnieka vietnieks. Viņus gaida – par to šaubu nav pat ballītē nejauši ieklīdušam skeptiķim. Jo no viņiem strāvo atdeve gan jaudā, gan horeogrāfijā, gan tērpos, kuri tiek nomainīti vairākkārt. Ne katram tas pa spēkam!

Gribētu nosvinēt motokrosā

“No bērnības atceros, kā 50 gados jubilārs tika sēdināts kultūras namā uz krēsla, visi sveica, un viņam bija atlikuši daži gadi, līdz pensijai ko novilkt. Mūsdienās jau daudz kas mainījies. Paskaties kaut vai uz Lapčenoka kungu, kurš savos vismaz septiņdesmit skrien riņķī ar divām tumbām pie savām fanēm,” vaicāts, kā šobrīd jūtas, smej Ralfs. Sēsties kultūras nama krēslā viņam jubilejas dienā nav paredzēts, bet tas, uz ko viņš cer, ir būt skatītāju rindās motokrosā Ķegumā. Tās esot tās labākās trešdienas, kad var braukt uz motokrosu. Daudzus gadus šajā laikā braukts uz Igauniju, bet šovasar tur sacensības nenotiek. Kā zināms, Ralfs jaunībā pats aizrāvās ar motobraukšanu. Arī tagad nekas nebūtu pret, ja vien dārgajam hobijam – motociklam un ekipējumam – varētu atlicināt kādus desmit tūkstošus.

Turpinot par pašsajūtu jubilejas priekšvakarā, mūziķis atzīst, ka viņā vairs nav jaunības naivā romantiķa, bet uz lietām raugās krietni reālāk. “Sporta zālē vienu brīdi saproti, ka vairs nevari uztrenēties kā agrāk. Un nekad tā vairs nebūs…” piebilst mūziķis. Nākoties rēķināt, kam veltīt spēkus un kur tos ietaupīt. “Vairāk jādomā, ko varēsi vai nevarēsi dienā darīt, lai būtu samērā “svaigs” vakarā uz koncertu, lai ko dotu arī cilvēkiem. Ja braucam uz ārzemēm, pasaku, ka koncerta dienā nelidošu. Braucu iepriekšējā dienā, pa nakti guļu, rēķinu, lai neciestu skatuve no tā, ka mazāk spēka. Tas ir tas vecums, kas man nepatīk. Gribētos jau kā jaunībā – mauc, kaut kur karavīra pozā 15 minūtes paguli un mauc tālāk. Tad varēja. 50 gados, mīļie, jūs vairs tā nevarat.” Lai uzturētu sevi formā, mūziķis katru dienu vingro. “Pirmo reizi kačāties sāku, kad piezvanīja un uzaicināja mani piedalīties šovā. Tagad atkal to daru – sāku ar 20. aprīli, un katru dienu pusstundu, ja nav koncertu.”

Savas puses patriots

Ralfs dzimis Gulbenē, audzis un nupat ģimenes māju uzcēlis Stāmerienā. Ar to atšķīries no daudziem, ka vēlējies palikt savā dzimtajā pusē, nedzenoties pēc lielpilsētas labumiem. “Varbūt man ir noveicies, ka vienmēr paticis labāk tur, kur esmu piedzimis. Bērnību pavadīju laukos starp Stāmerienu un Liteni pie vecvecākiem. Lai arī biju nedaudz skumjš, kad mamma mani tur atstāja, man bija savas lasītavas kokos, kur izlasīju visus žilus vernus, džekus londonus un ko tik vēl ne, turpat mežiņš, sēnes un zirņu dobe. Laikam tāpēc tieši šis laiks man vislabāk patīk – augusts, siens, sienāži sisina. Vai es to gribētu mainīt pret Čaka ielas uzkarsušajiem mūriem? Diez vai. Protams, ja dzīvotu Rīgā, es krietni vairāk būtu izdarījis. Viennozīmīgi, jo tā vide tevi trenc. Bet vai es būtu laimīgāks? Nezinu…” aizdomājas Ralfs.

Lai arī no agras bērnības pats izrādījis interesi par mūzikas skolu, par ko vēlāk nebija diez ko priecīgs, jo katru dienu stundu nācās sēdēt pie klavierēm, un to arī beidzis, augstāko izglītību ieguvis Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskajā fakultātē. “Padomju laikos jau nekādu iespēju muzikāli izglītoties nebija. Otrs, kur būtu gājis… tie bija aktieri, bet ar savu sēlisko akcentu vismaz tajā laikā par to varēju aizmirst. Tagad vari lepoties, ka atšķiries, bet ne toreiz,” atklāj mūziķis, kurš iegūtajā specialitātē strādājis neesot ne dienu. Un priecīgs, ka tā, jo esot diezgan sapņains cilvēks, tāpēc, stāvot pie elektrības kastes, var atrauties arī pa nagiem, kā tas pāris reižu noticis. Taču jebkurā gadījumā ieguvis vienu no universālākajām izglītībām, kas noder arī šovbiznesa darbā. “Esmu diplomēts inženieris, mehāniķis,” precizē "Tranzīta" solists.

Par tādiem kā Ralfs mēdz teikt “cilvēks – orķestris”. Viņš ne tikai pilnībā rada savu mūziku, to izpilda, bet ir arī pats sev menedžeris, šoferis, tehniskais “personāls”, mūzikas aparatūras nesējs, saslēdzējs un apskaņotājs. Un par to dzīve viņu piespiedusi būt iepriekšējā krīzē. “Šī ir jau ir otrā krīze manos spēka gados. Pirms iepriekšējās krīzes paveicās, ka pirms tam biju šovā (Pirms 12 gadiem projektā Zvaigžņu lietus Rubenis dziedāja pārī ar dejotāju Lauru Kosīti, iegūstot otro vietu. – Red.), tas deva kaut kādu inerci arī grūtajos laikos. Bet bija sāpīgi, ka nācās samazināt kolektīvu. Līdz ar to vairāk vajadzēja darīt pašam. Sākumā braucām visi ar grupas busu, bija daudz palīgu. Tad braucu viens pats ar aparatūru, dejotāji ar otru vieglo mašīnu, es darīju visus fiziskos darbus. Par to arī mana mugura tagad atgādina... Bet grupas darbība nav apstājusies ne brīdi,” par racionalizāciju kā pastāvēšanas pamatu teic mūziķis. Apdomību viņš iesaka arī jaunajiem māksliniekiem. “Varu radošiem cilvēkiem ieteikt – nu, nelieniet kredītos! Bieži vien, kad nāk panākumi, tev liekas, ka tā būs vienmēr. Bet ņem un nopērc mazu, foršu komplektiņu, ar ko varēsi braukāt pa pasākumiem pats. Esmu centies prātīgi dzīvot.”

Apprecas pēc 25 gadiem

Cik no malas iespējams spriest, prātīgs Ralfs bijis arī attiecību dzīvē. Lai arī apprecējās tikai pirms četriem gadiem, par sievu mūziķis apņēma Ivetu – savu divu bērnu māti – pēc 25 kopdzīves gadiem.

Kā zināms, skatuves cilvēku privāto dzīvi mēdz apdraudēt dažādi izaicinājumi, saistīti ar vētrainām ballītēm, pielūdzēju uzmanības apliecinājumiem. Varētu šķist, ka šāda fona netrūkst arī "Tranzītam". Mūziķis par šādu stereotipu iesmejas, atklājot, ka grupai nekad nav bijušas raksturīgas aizskatuves ballītes un tusēšanās pēc koncertiem. Arī ar alkoholu Ralfs esot uz “jūs”. “Es zinu, kā garšo, kas ir reibums, bet man tas nepatīk. Palieku lēns, miegs nāk... Kāpēc gan? Neko patīkamu tas nesniedz. Diemžēl vai par laimi, par bohēmu nekā daudz nezinu,” turpina Rubenis. Jautāts, vai dzīvesbiedrei nekad nav bijis jāuztraucas par citu sieviešu izrādītu uzmanību, mūziķis atklāj savus uzskatus. “Visi pamatā esam dzīvnieki (un tas ir pierādīts, tāpēc par to pat nav jārunā), bet visu izšķir tas cilvēciskais, ko varam uzbūvēt pa virsu, spēja veidot attiecības un saprast, cik tas ir svarīgi. Hormoni, ķīmija beidzas pirmo triju gadu laikā, pēc tam kopā notur tas, ko esi spējis uzbūvēt, – attiecības; tā ir tā mīlestība. Man tās lietas interesē,” atklāj Ralfs. Kā nekā, ja kāds vēl atminas, grupas "Tranzīts" pirmais nosaukums, 1994. gadā pošoties uz festivālu "Sinepes un medus", bija "Pea" – tā cilvēkam sauc vielu smadzenēs, kad viņš ir iemīlējies. “Mēs pastāvējām ar tādu nosaukumu, līdz uzaicināja ierakstīt pirmo albumu. Tad palūdza mainīt nosaukumu, jo "Pea" – ideja laba, bet skan nekā. Tāpēc mainījām uz "Tranzītu",” atklāj Ralfs, kurš jau pirms 25 gadiem gribēja vēstīt visai pasaulei, ka ir iemīlējies, un savās dziesmās dara to joprojām.

Citas interesantākās ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!

Citi šobrīd lasa

Baisa nežēlība Indijā: vīrs pārgriež sievai vēderu, lai pārliecinātos par gaidāmā bērna dzimumu
VIDEO: Dobelē cilvēku simti izdejo virālo "Jerusalema" un izaicina citas Latvijas pilsētas 10
"Viņš bija alkohola reibumā, man visu laiku plijās virsū. Te gultā gulēja un prasīja, lai mēs kopā guļam." Sievietei nezinot, sociālais dienests viņai dzīvoklī sarūpē kaimiņus
Pievienot komentāru

Знаки зодиака, которых ждет карьерный успех в конце 2020 года

Принцесса Евгения молчит о беременности, но прикрывает растущий живот сумкой