TV
2020. gada 12. augusts, 06:50

Postapokalipses ceļojums vilcienā. Seriāla "Snowpiercer" recenzija

Jānis Pomjē

Žurnāls "Rīgas Viļņi"

2013. gadā klajā nāca toreiz vēl tikai kinofanu pasaulē zināmā režisora Bona Džūnho filma "Caur sniegiem". Pērn šis režisors kļuva par pasaulē populārāko aktīvi strādājošo Āzijas režisoru, pateicoties savai filmai "Parazīts", kas triumfēja "Oskara" balvu naktī. Jau tobrīd noritēja darbs pie filmas "Caur sniegiem" adaptācijas seriāla formātam. Tagad pirmā (bet būšot vēl) sezona ir nodota skatītājiem vērtēšanai, gana ātri kļūstot par vienu no karstākajām skatāmvielām šīs vasaras seriālu klāstā.

"Caur sniegiem" pārstāv interesantu un vienmēr intriģējošu apakšžanru –  antiutopiju, angliski bieži sauktu par distopiju. Šādi stāsti vēsta par nākotni ar pesimistisku pieskaņu. Parasti to sūtība ir ar fantastikas stila palīdzību brīdināt par nākotni, sakāpinātā veidā parādīt iespējamo scenāriju, uz ko cilvēce dodas. Vislabākais antiutopijas piemērs kultūras vēsturē ir Džordža Orvela grāmata "1984".

Par ko brīdina jaunais zinātniskās fantastikas antiutopiskais seriāls? Stāsts risinās netālā nākotnē, kad visu zemeslodi cilvēces izsaimniekošanas rezultātā ir pārņēmušas nenovēršamas klimatiskās pārmaiņas. Planēta Zeme atrodas mūžīgā sasalumā un ir kļuvusi neapdzīvojama. Tomēr kāds attapīgs uzņēmējs ir paguvis radīt cilvēces izdzīvošanas plānu. Vilforda vadītā industrija izveidojusi dzelzceļa līniju apkārt zemeslodei, ap kuru bez apstājas riņķo tūkstotis un vienu vagonu garš vilciena sastāvs. Tajā dzīvo pēdējie pasaulē palikušie trīs tūkstoši cilvēki. Viņi visi ir sadalīti trijās klasēs, bet pašā pēdējā vagonā ir nelegāli vilcienā ielauzušies ļaudis, kas ir beztiesiski jaunajā sabiedrībā un ar apsardzes palīdzību tiek turēti nost no pārējiem. Tā vilciens riņķo apkārt sasalušajai zemeslodei jau septiņus gadus.

Vilciena iekšienē viss ir sakārtojies un ieguvis līdzību ar mūsu pasaules sabiedrības sadalījumu. Tikai miniatūrā formā. Ir bagātie, vidusslānis, nabadzīgie un beztiesiskie, ir noziedzība, izklaides, korupcija, izglītība. Visus pārvalda daži. Īsāk sakot, viss kā patlaban pasaulē, tikai pamatīgā zinātniskās fantastikas mērcē.

Seriāla centrālais varonis Andrē Leitons mitinās tumšajā pēdējā vagonā un regulāri aktīvi piedalās apspiesto revolūcijās pret apsardzi. Tad kādu dienu viņu izsauc pie vilciena vadības, jo, izrādās, viņš ir vienīgais pasaulē palikušais slepkavību izmeklētājs. Vilforda ekskluzīvo ekipāžu satricinājusi slepkavība, un Leitonu lūdz to izmeklēt. Protams, no apspiestajiem nākušais Leitons izrādās cietais rieksts un tik viegli nepakļaujas nosacījumiem. Viņš sāk tirgoties ar vilciena vadītāju, dzelzs sievieti Melāniju par dažādiem labumiem, kas tiktu iegūti apmaiņā pret viņa palīdzību. Tas neiet tik viegli, bet viss pamazām sāk ritēt uz priekšu, un mēs kopā ar Andrē Leitonu dodamies cauri pasaules kopijai vilciena veidolā un slepkavības izmeklēšanai.

Adaptēt pilnmetrāžas filmu seriāla formā ir riskanti, jo tas, kas filmā bijis dinamisks un noslēpumains, seriālā var tapt pārāk izstiepts vai pārlieku izvērsti izskaidrots. Tomēr tieši specifiskais žanrs un stāsta izejas punkts radījis skatītājam iespēju brīnišķīgai pieredzei.

Seriāla ievadsērijas aizrit, ar interesi iepazīstot šo savādo vizuāli fascinējošo mikropasauli, kas atrodas vilcienā, paralēli aizdomājoties par to, cik šausmīgi gan būtu, ja šī stāsta baisais pareģojums piepildītos.

Savukārt, kad aprodam ar savādo pasauli, kurā mitināmies sēriju pēc sērijas, mums ir laiks arvien vairāk un vairāk iedziļināties savstarpējās attiecībās, kas paspējušas samezgloties, un detektīva intrigas šķetināšanā.

Tūkstotis un viens vagons

Galu galā tāda ir viena no kino (un TV seriālu) apburošākajām iespējām – ievest mūs pasaulēs, kas neeksistē un šajā gadījumā, cerams, neeksistēs. Turklāt, kad tas tiek darīts ar Holivudas budžetu un vērienu, baudīt kļūst īpaši patīkami. Vilciena 1001 vagonā iepazīstamā vizuālā vide sniedzas no kanalizācijas ejām līdzīgiem tumšiem vagoniem līdz pat tādiem, kas mazliet atgādina greznās un košās «Austrumu ekspreša» ekranizācijas. Šo detektīva klasiku neminu bez iemesla, jo to ar jauno seriālu «Caur sniegiem» vieno kāda ļoti svarīga līdzība – slepkavība vilcienā. Šādas kultūrvēsturiskas atsauces seriālā (vai drīzāk literārajā pirmavotā) ir ne mazums. Kaut vai soda mērs, kas tiek piemērots pēdējā vagonā dzīvojošajiem par nepaklausību, ir rokas nociršana. Tas vēsturiski bijis diezgan izplatīts soda veids beļģu kolonijā Kongo Āfrikā. Jā, gana nežēlības, asiņu un cīņu ainu šeit netrūks, tāpat kā dažu gana biedējošu skatu. Viegls brīdinājums jūtīgākajiem vai arī tiem, kas apsver, kādā kompānijā šo seriālu noskatīties.

Seriāla izejviela patiesībā nav tikai korejiešu režisora zinātniskā fantastika. Vispirms bija šāda paša nosaukuma franču komikss. Vai gan kāds amerikānis vai korejietis spētu izdomāt stāstu par revolūciju un sabiedrības šķiru cīņām, kas izceļas pat pēdējā civilizācijas patversmē? Revolūcijas un šķiru nevienlīdzības cīņas tomēr ir un paliek francūžu eksporta prece.

"Caur sniegiem" ir nostrādāts ne tikai vizuāli labā līmenī. Ir daži izcili aktierdarbi, par kuriem būtu grēks klusēt. It sevišķi Dženiferas Konelijas sniegums, kuras zvaigznes statuss pēdējos gados ir drusku apdzisis, par spīti tam, ka 2000. gadu sākumā viņa ir piedalījusies dažās no desmitgades izcilākajām Holivudas filmām. Tomēr Konelijas meistarība un niansētā spēle nav zudusi. Viņa eleganti iznes vilciena vadītājas, dzelzs sievietes Melānijas, tēlu, kurā skatoties tik bieži apjūkam – mums viņu ienīst vai just līdzi? Uzteicama otrā plāna lomā ir arī Mikija Sammera, kura spēlē vilciena policisti.

Sazvērestības teoriju asorti

 Īsta medus maize seriālā "Caur sniegiem" būs dažādu sazvērestību teoriju mīļotājiem, jo te cilvēki tiek gandrīz vai čipoti, ar izsniegtās pārtikas palīdzību tiek kontrolēta viņu reproduktivitāte un tā tālāk. Parādās atblāzmas no visa tā, ko varam lasīt šaubīgas izcelsmes uzskatu izklāstos, kuri mūs brīdina par 5G torņiem vai Bila Geitsa plāniem pārņemt pasauli.

Šeit, iespējams, rodama arī viena no seriāla riskantākajām pusēm. Dažbrīd nepamet izjūta, ka intriģējošajā vizuālajā vidē ieliktais saturs nav nekas vairāk par savērptām sazvērestības teorijām bez īpašas iedziļināšanās. Par tām aizdomājoties mirkli ilgāk, kad ātrais sižeta ritējums to ļauj, var nonākt pie secinājuma, ka šis stāsts tā arī nepaceļas augstāk par izklaidējošu cilvēku baidīšanu par nākotni. Stāsts par cilvēku sadalījumu šķirās vilcienā drīzāk tiek lietots kā paņēmiens konfliktu pamatojumam stāsta gaitā, bet ne tik daudz, lai pateiktu ko dziļāku par pasauli, kurā mēs dzīvojam patlaban. Nepamet iespaids, ka "Caur sniegiem" ar savu spožo un grandiozo ārieni saturiski tikai izliekas gudrāks, nekā tas patiesībā ir.

Tomēr, ja skatāmies uz to kā izklaides piedzīvojumu, tas ir ļoti veiksmīgs. Ne velti to apliecina ātri gūtā popularitāte. Arī patlaban Latvijā tas ir viens no visvairāk skatītajiem "Netflix" platformā. Fantāzijas pasauļu un action cienītājiem (un ne tikai viņiem) tas ir ievērības cienīgs piedāvājums, kas nebeigsies tikai ar šo sezonu. Atliek tikai mesties līdzi vilcienā, kas nekad neapstājas braucienā apkārt sasalušai zemeslodei, un cerēt, ka šāda nākotne nekad nepienāks.

Tēmas