"Jubilejā prieka nav nekāda..." - Normunds Jakušonoks savus 50 sagaida depresīvā noskaņojumā

„Ir tāds teiciens, ka nāks lielāki sūdi un vecie aizmirsīsies. Bet nē! Lielākus par šiem es vairs negribētu piedzīvot!” intervijā žurnālam "Kas Jauns" saka Normunds Jakušonoks, stāstot par sevi un savos 50 gados piedzīvoto.

50 gadi – tas ir daudz vai maz?

Es vēl neesmu sapratis. Cipars jau ir liels, bet iekšējā izjūta tik traģiska gan nav. Joprojām jūtos jauns. Varbūt tāpēc, ka bieži vien man apkārt ir jaunāki cilvēki. Es nezinu, ko tas nozīmē – 50 gadi. Varbūt tikai to, ko kādreiz teica vecaistēvs: „Ko tu mani sveic tajās dzimšanas dienās, ja ar vienu kāju atkal esmu tuvāk kapam!” Un tā viņš nodzīvoja līdz 99 gadiem, bet mēs viņu tik sveicām un sveicām.

Bet pašam sev svinības gribas?

50 gadi jau ir tas gadījums, kad parasti taisa apjomīgas balles. Tas it kā būtu loģiski, jo, iespējams, tā var būt pēdējā apaļā jubileja (smejas). Lai gan es nemaz tā nejūtos, esmu gatavs dzīvot gluži kā mans vectēvs.

Jā, man bija paredzētas svinības, bet... Vispār, ja godīgi, man uz šiem 50 gadiem ir uznākusi depresija. Jo man taču bija paredzēts vērienīgs jubilejas koncerts, Līgo svētku koncertā bija iecerēts dziedāt tikai manas dziesmas, vēl duetam "Karakums" martā bija plānota 25 gadu jubileja, klubam "Četri balti krekli", kuru savulaik vadīju, martā bija 20. jubileja... Tā ka bija iecerētas visādas jubilejas un koncerti, bet tagad no tā visa čušs vien ir. Labi, ka vismaz pagājušā gada rudenī vecākiem 50 gadu kāzu jubileju izdevās nosvinēt. Jo man ir jābūt viņiem pateicīgam par to, kas esmu. No tēva esmu mantojis darba rokas un tehniskās lietas, bet no mātes – to, ka esmu muzikāls. Lai gan tēvs jau arī bija muzikants – pirmais puisis ciemā ar savu garmošku. Vienīgais puisis Šķaunē, kurš mācēja pāris nošu un spēja kāzas nospēlēt.

Esi no Latgales? Tas gan ir jaunums! Esi tak dzimis rīdzinieks.

Jā, jā, ar čangaļu asinīm! Tēvs no Šķaunes, bet māte no Rēzeknes. It kā no Rēzeknes, jo tikai piedzimusi tur. Viņa jau sevi par latgalieti neuzskata, taču mani gan „pēc papīriem” var saukt par čangali. Lai arī latgaliski nerunāju, latgaļu asiņu manī ir daudz!

Ieminējies, ka tev uznākusi depresija...

Diemžēl jā. Vispirms tas, ka visi šie jubilejas koncerti atcelti, tad... Labi, ko tur slēpt: cerēju uz pabalstu, pirmajā mēnesī VID iedeva, bet otrajā ne – izmainījās likums. Es gan rakstīju VID ģenerāldirektorei Jaunzemei vēstuli, kuru pabeidzu ar citātu „Eiropa jūs nesapratīs” no "Labvēlīgā tipa dziesmas", bet nekā. Nu nevar vispirms iedot, bet pēc tam parādīt pigu.

Biju rēķinājies ar kāzām, viss jau bija sarunāts, ka sestdien spēlēšu, tāpēc arī sev jubilejas svinības nerīkoju. Bet nu no kāzu rīkotājiem vairs ne vēsts. Jocīgi cilvēki. Nesaprotu, kāpēc ir jāčakarē citi, kāpēc nevar pateikt? Viena no manām dzīves atziņām ir tāda – problēmas sākas no tā, ka neizrunājas. Vispār viena no manām zīmīgajām rakstura īpašībām ir tāda, ka man patīk visu izrunāt. Un laikam jau tāpēc bieži cilvēki nāk pie manis runāties.

Un kāda ir otra tava rakstura īpašība?

Man patīk visu kontrolēt. Vismaz līdz šim dzīvē tā ir bijis, ka es kontrolēju un ietekmēju situāciju. Taču šajos pandēmijas apstākļos es vairs neko nevaru ne kontrolēt, ne ietekmēt. Un tas arī mani izved no rāmjiem, rada diskomfortu. Tāpēc saku, ka man 50 gadu jubilejas noskaņojums ir nekāds. Prieka nekāda. Tikai besis un depresija.

Tāda kā piecdesmitgadnieka krīze uznākusi?

Bet krīze ir visai pasaulei! Vispār nesaprotu – ja jau visaugstākstāvošais bija izlēmis man uzlikt kaut kādus pārbaudījumus, tad kāpēc tas tiek darīts caur visu pasauli? Nu būtu paņēmis priekšā mani vienu, bet ne jau visus! Ne reizi vien esmu aizdomājies, ka kāds augstāks spēks man ik pa laikam uzliek pārbaudījumus, lai es pats saviem spēkiem tos atrisinātu. Man dzīvē bijuši daudzi pārbaudījumi, esmu ieklausījies brīdinājumos, ņēmis tos vērā un ticis tiem pāri. Bet šis ir kas pavisam īpašs, vēl nebijis. Ir tāds teiciens: „Nāks jauni sūdi, šie aizmirsīsies!” Nu nē, vairs nevajag! Kur nu vēl lielākus sūdus! Viss, ar šiem pietiks! Jo neizskatās, ka ar šiem mēs tik ātri un viegli tiksim galā.

Kādi tad bijuši līdz šim tavi lielākie sūdi, kuriem esi veiksmīgi ticis pāri?

Daudzas problēmas radīja mana patoloģiskā tieksme palīdzēt draugiem, paziņām, iet viņiem par galvotāju. Esmu šādi ielidojis ne reizi vien.

Lielākais „ielidojums”?

8000 latu. Savam šoferim... Nācās šo galvojumu nomaksāt pašam.

Bet tu jau pats arī biji izšķērdīgs. Azartspēlēs...

Nav ko slēpt – biju atkarīgs no spēļu automātiem. Bet nu jau tā ir pagātne.

Lielākais zaudējums vienā vakarā?

Kādi 15 000 latu. Bet, paldies Dievam, no tā, tāpat kā no intensīvas alkohola lietošanas, esmu ticis vaļā. Šīs atkarības arī bija tie lielāki sūdi, ko esmu savārījis savā dzīvē.

Tavas lielākās vājības?

Kā jau minēju, esmu atkarīgs no atkarībām. Man ir arī atkarība no darba. Esmu darbaholiķis, man vajag darbu. Jā, neslēpšu, esmu slinks, taču man nepārtraukti vajag kaut ko darīt. Tāpēc šis laiks, kad man ir liegta iespēja muzicēt, ir viens no iemesliem, kas mani dzen šajā depresijā. Es bez darba nevaru, jo tad esmu ne savā ādā. Man vajag muzicēt. Piemēram, es pat nezinu, ko darīt kāzās, ja man nebūtu jāspēlē. Dzīvē tikai pāris reižu esmu uzaicināts uz kāzām kā viesis, un tad esmu juties kaut kā ne tā, jo nesapratu, kas notiek, esmu taču pieradis, ka kāzās man vienmēr ir jāspēlē. Starp citu, tajās dažās reizēs es tāpat dabūju muzicēt, jo nācās stāties jau nolīgto kāzu muzikantu vietā. Un tad viss bija labi, jo es uzreiz biju savā ādā, uzreiz sapratu, kas jādara.

Saki, ka neesi liels nepatikšanu taisītājs. Varbūt bērnībā sastrādāji kādas blēņas?

Māte un tēvs ir skolotāji. Man bērnība un jaunība pagāja stingrā vecāku uzraudzībā, jo sanāca tā, ka visur, kur mācījos, tur arī strādāja mamma. Man nebija nekādu variantu taisīt blēņas. Es biju paraugbērns, visas skolas, arī mūzikas, pabeidzu ar medaļām.

Pat kaimiņu dārzā ābolus nečiepi?

Nē! Man bija pašam savi. Nu neesmu es tendēts uz stulbībām. Pat dzērumā.

Teici, ka šobrīd tev nav līdzekļu, lai samaksātu par mūzikas instrumentu remontu. Bet līdz šim taču vienmēr esi bijis salīdzinoši turīgs vīrs, naudas tev nekad nav trūcis. It sevišķi tajos laikos, kad tev bija veiksmīgs mūzikas klubu bizness. Kāda tev ir bijusi vislielākā brīvi pieejamā summa?

Es vienmēr esmu dzīvojis no rokas mutē. Un nekad neesmu bijis tukšā. Kaut kā Dievs man vienmēr ir stāvējis klāt – neesmu bijis „uz sēkļa”. Bet nauda man neturējās, es neveicu uzkrājumus, netaupīju. Visu, kas man ir bijis, notērēju vai izdalīju draugiem – atdevu tiem, kam bija kādas problēmas, kuri nevarēja sev palīdzēt. Un, redz, kā tagad ir sanācis – kad man iestājušās problēmas, problēmas ir pilnīgi visiem. Bet tā es pats sevi esmu nodrošinājis jau kopš 16 gadu vecuma, un nauda man bijusi vienmēr. Līdz šim dīvainajam laikam.

Lielākā neveiksme radošajā jomā?

Kopš bērnības man visu vajag izdarīt vislabāk, jābūt pirmajam. Zināmā mērā esmu perfekcionists. Turklāt esmu iegaumējis – ja gribu, lai kaut kas tiek izdarīts labi, tad tas jādara pašam! Un tā arī ir bijis, jo visi projekti, kuros esmu iesaistījies, darbojās labi. Bet, tiklīdz esmu atslābinājies un pārslēdzies uz ko citu, tā lēnām kaut kas ir aizgājis pa burbuli. Neveiksmes? Ja nu vienīgi tas, ka Eirovīzijā ar "Bonapartiem" neieguvām augstu vietu!

No neveiksmēm pie panākumiem. Kāds ir tavs lielākais panākums mīlas frontē?

Kopš iepazinos ar Daigu (Normunda dzīvesbiedre dziedātāja Daiga Petkeviča – red.), tad mīlas frontē vairs nekaroju (smejas). Viņa, gudra sieviete būdama, laikus noņēma mani no trases. Bet viens tāds panākums, ja to tā var saukt, bija. Tas notika vēl kluba Karakums laikos, kad uz manu 30. dzimšanas dienu visas manas brūtes sanāca vienkopus. Nez kāpēc atnāca visas piecas, visas savā starpā sāka komunicēt, un man nācās aizmukt pa sētas durvīm.

Esi mednieks vai medījums?

Vairāk jau medījums. Varbūt tā ir mana izlaidība, bet... mani medī. Publicitāte dara savu. It sevišķi pēc TV šova "Dziesmu duelis", kas ilga vairākas sezonas. Televīzija dara brīnumus, televīzijai ir tāāāds spēks! Bet tagad viss ir kārtībā. Kopš Daiga mani ir savākusi, ir miers un saskaņa. Mani neviens nemedī, un pašam nav vajadzības iet „medībās”. Patiesībā es vairāk esmu „odnoļubs”, uz vienas nakts sakariem neesmu rāvies.

Tad nu kad tu savu Daigu apprecēsi?

Es pieļauju, ka nekad! Esmu tik daudz spēlējis kāzās, ka pat nespēju iedomāties savas kāzas. Nu ko mēs tur ar Daigu darītu? Noteikti abi muzicētu! Vienīgais, mums par to neviens nesamaksātu, bet pašiem nāktos tērēties. Nē, nē! Savām kāzām jēgu neredzu, vismaz šobrīd. Varbūt 70 gados domāšu citādi.

Ko tu pats sev gribētu novēlēt 50 gadu jubilejā?

Laikam jau gribētos vairāk miera, vairāk pabūt ar sevi. Jo tusēt vairs nevelk. Gribas mieru. Bet ne šādu, kad miers ir piespiedu kārtā, kad liegts muzicēt.

Citas ziņas lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!