Aija Strazdiņa ar dēliem izolējas pie drauga Rēzeknē - Rīgā mājās nosēdēt nebūtu iespējams

Neraugoties uz valstī izsludinātajiem noteikumiem un pašizolēšanās ieteikumiem, marta beigās tika izziņota TV šova "Caur ērkšķiem uz..." jaunās sezonas dalībnieku atlase. Šova veidotāja Aija Strazdiņa ir optimistiski noskaņota, ka jūlijā, kad plānota ērkšķu šova filmēšana, pandēmija būs beigusies un pulcēšanās ierobežojumi atcelti.

Pašlaik Aija gan sevis, gan bērnu disciplinēšanas nolūkā ir aizbraukusi padzīvot uz Rēzekni, kur apmetušies pie režisores drauga Staņislava Ratinska. Strazdiņa smej, ka Rīgā mājās nosēdēt nevarētu nedz pati, nedz dēli Adrians un Alberts, kuri ir tikpat kustīgi un sabiedriski kā mamma.

Vai var teikt, ka tagad baudi nosacītu mieru un gūsti atelpu no galvaspilsētas rosīgās dzīves, no neskaitāmajiem filmēšanu projektiem?

Nē, nē, man ir darbs arī tagad. Nav tā, ka pilnībā viss būtu apstājies. Protams, filmēšanas šobrīd nenotiek, bet pašlaik noris aktīvs darbs pie "ērkšķu šova" jaunās sezonas. Strādāju pie satura plānošanas, dalībnieču atlases un apzināšanas, tas viss iet „uz pilnu klapi”. Ir kandidāšu izskatīšana, video sarunas ar potenciālajām dalībniecēm, speciālistu apzināšana.

Dzīve taču nebeidzas. Jā, ir kaut kāda pauze, bet tā pauze ir visiem. Nemitīgi zvana cilvēki, visa izklaides joma taču ir apstājusies. Cilvēki, kas pelna ar pasākumiem, skaņu režisori, kas strādā, tikai ierakstot skaņu, – viņiem nav, ko ierakstīt, jo neviens neko nefilmē –, interesējas, vai nav kādi varianti, kā nopelnīt. Ir neskaitāmas profesijas, kuras ir kā pakārušās gaisā. Redzu arī, ka aktieri liek vēstījumus soctīklos – meklē haltūras. Es, protams, arī ar vienu kāju esmu tajā jomā. Tāpēc baigi nečīkstu, ka viss ir slikti, jo puspasaulei ir slikti. Ja tu ražo mežģīnes un sākas karš – loģiski, ka nevienam tās mežģīnes nevajag!

Tagad cilvēkiem ir citas prioritātes – kā izvairīties no vīrusa, kā bērnus izskolot, kā rēķinus nomaksāt...

Es, no vienas puses, neķeru baigo stresu, ja kādā brīdī pienāks situācija, kad būs grūti nomaksāt rēķinus. Runājot ar paziņām, kam jau tagad ir satraukums par rēķinu maksāšanu, esmu skaidrojusi savu pozīciju: „Man primāri ir pabarot bērnus, svarīgi ir, lai esmu vesela, un, ja nesamaksātais telefona rēķins vai zemes nodoklis krājas, lai krājas! Štrunts ar visu!”

Tomēr, ar līdzšinējo rosības virpuli salīdzinot, šīs taču tev ir brīvdienas? Vai nav?

Kādas brīvdienas?! Paldies Dievam, ka darbu gūzmas nav un varu vairāk nekā pusi dienas veltīt mācībām 5. un 7. klasē. Zināmā mērā ir vēl vairāk ņemšanās nekā tad, kad ir viens darbs, jo tagad man ir divas mājmācības. No rīta līdz vakaram cīnos ar matemātiku.

Jūs aizbraucāt prom no Rīgas?

Jā, ļoti apzināti bērnus atvedu uz Rēzekni un priecājos, ka bija tāda iespēja. Rīgā viņi nespētu nosēdēt mājās, Rīgā arī es pati atrastu iemeslus daudz biežāk iet cilvēkos, un man vēl ir mamma, kura tomēr ir riska grupā, – viņu drošības nolūkā šobrīd esam izolējuši. Atstāju viņu vienu un nolīgu cilvēku, kas atnes visu nepieciešamo no veikala, kā arī pagatavo ēst. Apteksne nāk vismaz reizi nedēļā, ikreiz sterilizējoties pie ieejas.

Histēriju neķeru, bet saprātīgus noteikumus gribas ievērot. Mans vecākais dēls atzina, ka it kā ir drusku bail no tā vīrusa, bet vēl vairāk – viņam ir interesanti dzīvot šādā unikālā laikā, kad pasaule piedzīvo pārmaiņas. Vispār bērniem patīk arī jaunā mācīšanās forma. Viņi var sēdēt pie datora, klikšķināt e-klasē. Klaviatūra, pretstatā pildspalvai, ir šīs paaudzes saziņas formāts. Piektklasnieks vakar rakstīja krievu valodā uzdevumu nevis ar roku, bet atrada uz klaviatūras izbalējušus kirilicas burtus un pēc teju vai stundas ilgas drukāšanas un burtu meklēšanas teica, ka elektroniskā formā ne pārāk mīlētā svešvaloda esot kļuvusi daudz stilīgāka.

Un kā šis jaunais formāts izskatās no tava, mammas, skatupunkta?

Tā jau viss forši, bet vecākiem tas ir pilnas slodzes darbs. Nezinu, kā citādi to nodefinēt. Kāds izteicās, ka mēs tagad sapratīsim skolotāju patieso ieguldījumu. Man tā nav – es jau sen saprotu un apbrīnoju skolotājus! Un īpaši bērnudārzu audzinātājas! Tā jau, manuprāt, ir „diagnoze”, ja cilvēks parakstās diendienā brīvprātīgi atrasties vienā telpā ar pārdesmit nemitīgā kustībā esošiem, bļaujošiem svešiem mazuļiem...

Tad jau tev šīs ir pavisam skaistas „brīvdienas”!

O, jā! Es jau, katru rītu mostoties, atceros to sajūtu, kāda bija skolas laikā, – atver acis, forši, saulīte spīd, bet… paga, kas tur vēl bija šodien jādara... ui, bāc, atkal jāmācās! Eju lejā un redzu – bērni pamodušies, sēž jau katrs pie sava datora un unisonā sauc: „Mammu! Anāc!”

Te it nemaz nebūtu pieklājīgi pieminēt vārdu „atelpa”...

Kāda atelpa?! Mēs ar junioru vakar deviņos vakarā no sāls un miltiem līmējām peles un lāčus, kamēr vecākais vēl apņēmīgi rēķināja matemātiku un tad pulksten 21.30 fotografēja kluso dabu.

Pēc mājmācības reglamenta, vecākiem ir jānodrošina darba vide un bērnam neskaidrību gadījumā ir jāzvana skolotājam – ja tā, tad skaidrs, ka mans piektklasnieks Alberts skolotāju tramdītu reāli 80 reižu dienā, tāpēc ar 5. klases vielu cenšos tikt galā pati. Bet ar mācībām 7. klasē, īpaši matemātikā un ģeometrijā, man jau skolas laikā gāja vāji, un tagad situācija ir kļuvusi vēl bezcerīgāka, tāpēc vecākais dēls Adrians papildiespēju „zvans skolotājai” izmanto daudz biežāk.

Un viņš mācās arī? Patstāvīgi.

Tieši tā! Tagadējā situācija patiesībā skolēniem ir atbildību veicinoša. Nav vairs kā skolā, kur, barā esot, var 30 minūtes nosēdēt, degunu urbinot. Tagad tev atsūta uzdevumu, ko risini un atrādi. Ja tev ir tā klusā daba jātaisa, tu taisi, jo būs jānofotografē un jāaizsūta. Jo nevarēs „izšļūkt pa malu”. Ja sporta skolotājs liek, lai atsūti video, kā tu „kačā presi”, tad bez darīšanas neiztikt. Taču puišiem patīk, ka skolotājiem jāsūta video un bildes – viņi ar prieku viens otru filmē un raksta pasniedzējiem e-pasta vēstules.

Protams, puikas ir paaugušies un ar lielu daļu mājas darbu tiek galā patstāvīgi, tomēr viņi ir mazi vīrieši, un tas ir jūtams brīžos, kad jādara kas radošs, – tad bez skatītājiem a la mammas neiztikt. Vīrietis tiešām var izdarīt visu pats un izdarīt labi, bet viņam vajag, lai pamana un paslavē. Tā arī mani jaunskungi: „Mammu, paskaties, kā es zīmēju! Mammu, es tagad mīcīšu šitā to mīklu, redzi? Mammu, mammu...!”

Bet vispār šis laiks – iespēja būt kopā ar bērniem un vēl diendienā „iet” uz skolu – ir sirsnīgs un amizants! Gluži kā daži mājasdarbi, piemēram, amata mācībā: „Ja jums ir suns, aizejiet, apkopiet viņu un samīļojiet!” Un puika laimīgs – mīļo, fočē, sūta skolotājam, jo beidzot ir reglaments, kas paredz suni glaudīt!

Kad no smagas slimības uz citiem medību laukiem devās tavs milzīgais suņu puika Alfons, sacīji, ka suņa tev vairs nebūs. Vai ir jauns vietā?

Tas ir mana drauga suns, jauns zeltainais retrīvers vārdā Ārčijs. Ļoti mīlīgs, visus laiza, mīlestības kalngals. Puikas priecājas, ka atkal ir tikuši pie suņa.

Daudzi vecāki sociālajos tīklos atzīstas, ka ir nepieciešams liels gribasspēks, lai valdītu emocijas, ka bieži tas nesanāk. Kā tev? Arī jau esi paguvusi izraudāties par to, ka sabļauts uz bērniem?

Kādi man ir varianti? Pirmais – es varu uz viņiem kliegt. Otrais, kas neizslēdz arī pirmo, atzīt, ka es esmu stulba. Ja godīgi, gadās gan pirmais, gan otrais. Stundām un pilnā rīklē nekliedzu, bet pieņemu, ka zināma nesavaldība ir neizbēgama mācību procesa sastāvdaļa. Katram vajag reizēm apskriet apkārt istabai ar saķertu galvu. Jautājums tikai, vai pēc desmit minūtēm tu turpini krist izmisumā vai apsēdies, ievelc elpu, reizēm „paturi muti un pakliedz uz iekšu”, un tad ķeries desmito reizi pie skaidrošanas. Ko tur liegties, esmu pusnaktī sakliegusi uz bērnu, kurš pa dienu ir pa kluso nosačkojis mācības, spēlējot pleisi, un pēc trīs stundu zubrīšanās nakts melnumā nesaprot, kas ir faraons. Esmu dusmās pateikusi to, ko mammām nevajag teikt bērniem, kuri nopūlas, bet kuriem nesanāk. Un pēc tam sēdējusi un raudājusi, ka esmu slikta mamma. Bet puika pienāk klāt, samīļo un saka: „Tu neesi slikta mamma, tu vienkārši esi ļoti nogurusi!”

Paldies Dievam, man ir dievīgi bērni – viņi neapvainojas, ja nenoturos un pasaku viņiem kādu sliktu vārdu; viņi saprot, ka tas nav jāuztver personīgi, ka tās ir vienkārši emocijas... Jaunākais dēls vakar man teica: „Mamm, tu esi ļoti slikta skolotāja, bet tu vismaz centies.” Lūk, tas ir godīgi. Un mīļi!