Staigājošo miroņu fenomens. Seriāla "The Walking Dead" recenzija
Postapokaliptisks šausmu drāmas seriāls, kas seko cilvēku savstarpējām attiecībām, izaicinājumiem un šķēršļiem pasaulē, kurā sen zudis viss cilvēciskais un pati civilizācija nonākusi uz iznīcības robežas.
Seriāla pamatā – rakstnieka Roberta Kirkmana un ilustratora Tonija Mūra komiksu grāmatu sērija «Staigājošie miroņi» (pirmā publikācija – 2003. gadā), kura epicentrā līdz pat devītās sezonas vidum atradās šerifs Riks Graimss, kurš, pamostoties no komas, atklāj, ka pasauli pārņēmuši zombiji. Viņš kļūst par līderi izdzīvojušo grupai no Atlantas (Džordžijas štats, ASV), kuri cenšas turpināt dzīvot un aizsargāties ne tikai no staigājošo uzbrukumiem, bet arī citām komūnām, izmantojot jebkādus līdzekļus dzīvības saglabāšanai.
Šausmu drāmas fenomens
Seriāla sāga pirmizrādi piedzīvoja 2010. gada 31. oktobrī un īsā laikā kā vīruss pārņēma «Staigājošo miroņu» pasauli, uzreiz iegūstot miljoniem fanu. «Staigājošie miroņi» risinās zombiju apokalipses laikā. Zombiji, iesaukti par «staigājošiem» viņu pastāvīgās, bet neveiklās šļūcošās staigāšanas dēļ, seko pretim ikvienai dzīvai radībai, lai barotos. Un zombiju sāga to pašu producentu vadībā izpletusies vairākos citos televīzijas projektos. Neskaitot jau iepriekš minētos saistītos šovus, AMC jau paziņojusi par vēl jauna seriāla radīšanu, fokusējoties uz pasauli starp jauniešiem vīrusa pārņemtajā dzīvē, kā arī par trim filmām, kas sekos bijušā šerifa Rika Graimsa (Endrū Linkolna) stāstam.
Pirmās seriāla sešas sezonas gan kritiķu, gan skatītāju vērtējumos bijušas augstu novērtētas, tomēr septītā un astotā sezona nenoliedzami bijusi kā lakmusa papīrītis pat visuzticamākajiem «Staigājošo miroņu» faniem, un vien desmitā sezona lēnām atgūst tā sākotnējo pievilcību.
Mīlestība un cilvēciskais
Pārpasaulīgais šausmu pilnajā pasaulē un visīstākais cēlonis «Staigājošo miroņu» fenomenam nav zombiji un to radītais vīrusainais ļaunums. Seriāla patiesā veiksme – to varoņu spēja mīlēt un nezaudēt cilvēcību. Sekojot sāgai, producenti radījuši spēcīgas un daudzveidīgas mīlestības un draudzības pilnas attiecības, piedzīvojot to kāpumus un kritumus, kas saprotami ikvienam no mums ikdienā un atbilstoši šausmu žanram – arī asiņainiem zaudējumiem. Iemīļoto varoņu zaudējumu piedzīvošana fanu vidū gan tiek asi, skaļi un aizkaitināti kritizēta. Dažkārt pārņem netaisnīguma izjūta, ka kāds zudis par agru.
Ir piedzīvots skaudrs mīlestības trijstūris starp Riku Graimsu un viņa sievu Loriju (Sāra Veina Kallija), kura pārliecībā par vīra zaudēšanu gūst atbalsta plecu Rika kolēģa un labākā drauga Šeina (Džons Berntāls) veidolā, kurš ne tikai rūpējies par viņu, bet arī Rika dēlu Karlu (Čandlers Rigss). Ģimene apvienojas, bet tikai Karls spēj izrādīt patiesu prieku par tēva atgriešanos. Saspīlējums divu sezonu garumā starp labākajiem draugiem piedzīvo katarsi, kam seko traģisks iznākums. Ne mazums kritiķu izteicies, ka Džona Berntāla varoņa zaudēšana seriālam iecirta pirmās nopietnās plaisas.
Ir sekots jaunas mīlestības uzplaukumam vidē, kurā ikviens zaudējis ticību labajam un jebkādai jēgai ģimenes veidošanas nozīmīgumam. Tā ir mīlestība starp jauniem cilvēkiem Megiju (Lorena Koena) un Glenu (Stīvens Džans). Šajā vājprāta pasaulē tas bija kā vienīgais dzīvais jaunu mīlošu cilvēku modelis, kam emocionāli piesaistīties, kas paralēli vispārējam haosam piedzīvo attiecību attīstību. Lai gan galvenais varonis Riks Graimss nozuda no skatītāju acīm pilnīgi negaidīti vien pirms sezonas, tādā veidā arī pārstrukturizējot visas spēles noteikumus, tieši Glena zaudējumu, teikšu, nepiedeva miljoniem fanu.
Ļaunuma sakne un piemērošanās
Visā sestajā sezonā seriāla notikumi priekšvēstīja par vēl iepriekš nepiedzīvotu ļaunumu. Un tas pienāca Nīgana (Džefrijs Dīns Morgans), kas sauca sevi par Pestītāju, valdīšanas režīma laikā. Spīdzināšanas, nogalināšanas, nodevības, kas pārauga pašmērķīgā un absolūtā ļaunumā, zūdot cerībai gan Rika Graima vadītajai grupai, gan skatītājiem. «Staigājošo miroņu» nosaukumā (arī oriģināli) iekodēta ziņa – seriāls ir šausmu žanra darbs, kur agrāk vai vēlāk cilvēki mirs. Tomēr tikpat svarīgi ir būt lojāliem pret skatītāju – izveidojot kādu cilvēku/ varoņu kodolu, kam sekot, tas pēc būtības būtu jāsaglabā. Vai arī, izņemot kādu, tā vietā jāieliek kāds cits un vēlams, tikpat stiprs, pretējā gadījumā stāsts zaudē vēlmi līdzpārdzīvot un uzticēšanos.
Starp citu, kopš pašas pirmās sezonas līdz šim brīdim «izdzīvojuši» vien divi – savrupais Derils Diksons (Normens Rīduss) un sākotnēji nedrošā, vēlāk noteiktu un pat nepopulāru lēmumu pieņemošā, meitu zaudējošā Kerola (Melisa Makbraida).
Līdztekus bezcerības pārņemtajai dzīvei Nīgana pārvaldībā pārņem arī apjausma, kas seriālā vēl ir zudis. Neviens no tēliem vairs nesapņo ne par ko citu kā vien drošību sev un sev tuvākajiem. Tās reizē ir saprotamas vēlmes apokalipses pārņemtā pasaulē, tomēr sākotnēji dzinulis bija kas vairāk – vīrusam pārņemot pasauli un paralizējot visu iepriekš zināmo pastāvošo iekārtu, izdzīvojošie tiecās saprast, kas noticis, vai ir/būs kāda cerība. Vēlāk Rika vadītā grupa pārvietojās, arvien meklējot labāko, drošāko patvērumu, tad sekojot ceturtajā sezonā sastaptajam Dr. Jūdžīnam (Džošs Makdermits), kurš apgalvoja, ka zinot formulu vakcīnai un kopīgi pavadot ceļojumu uz Vašingtonā it kā darbojošos laboratoriju. Tomēr tagad visu stāstu pārņēmusi nolemtības izjūta, un skatītājs, iespējams, aiz cieņas pret iepazītajiem varoņiem, vienkārši seko lēnajai, bet noteiktajai lejupslīdei.
Devītajā sezonā skatītāji iepazinuši jaunu izdzīvojušo grupu, kas nelīdzinās nevienai citai. Tā ir kulta grupa Čukstētāji, kur visi ir zaudējuši savus īstos vārdus. To līderi ir Alfa (Samanta Mortona) un Beta (Raiens Duglass Hursts). Viņu dzīves filozofijas pamatā – adaptēties un kļūt par staigājošiem dzīviem miroņiem. Viņos zudis viss cilvēcīgais ne tikai attiecībā pret apkārtējo pasauli, bet arī savā starpā. Tomēr, lai cik šī grupa būtu nesimpātiska un teju amorāla, nezūd pārliecība, ka varbūt tieši viņi ir laikus pārliecinājušies, ka tā ir iespēja dzīvot ilgāk? Ka, nonivelējot savas jūtas, pazūd arī divkosība, viltība, bailes?
Panākumu atslēga
«Staigājošo miroņu» veiksmes pamatā, pirmkārt, minama komiksu popularitāte amerikāņu kultūrā. Mums, Latvijā, maz zināma komiksu vide, tomēr ASV tā ir kā paralēli eksistējoša dzīve, kultūra. Arī «Staigājošo miroņu» skatītājam iespēja dzīvot paralēlā pasaulē, turklāt vidē bez supervaroņiem. Lai gan seriāla vide ir zombiju apokalipse, visa pamatā ir cilvēku attiecības, un, ja tās tiek atspoguļotas patiesi, tām vēlamies sekot.
Otrkārt – producentu tālredzība. Izpildproducents Deivids Alperts vēl 2014. gadā teicis, ka, pateicoties komiksu sērijai, pastāv idejas vēl vismaz septiņiem gadiem uz priekšu. Roberts Kirkmans, «Vanity Fair» (02.07.2019.) dalījās: ««Staigājošu miroņu» stāsts ir būvēts uz «pārsteiguma pamatiem». Nezinot, kas notiks, pāršķirot nākamo lapu, nezinot, vai kāds mirs, kā mirs… tas ir arī būtiskākā seriāla priekšnoteikums tā panākumiem.»
Kāda ir motivācija skatīties «Staigājošo miroņus», lai arī tā reitingi piedzīvo straujus kāpumus un kritumus? Par to virtuālajā vidē tiek spriests, diskutēts un analizēts jau gadiem. Minētu tikai vienu iemeslu – pateicoties pirmo divu sezonu izcili veidotajām sižetiskajām līnijām, daudzveidīgajiem varoņiem, idejas unikalitātei un lieliskajam izpildījumam, pat tie skatītāji, kas ieskatās aktuālajās sērijās vien fragmentāri, turpina uzskatīt sevi par «Staigājošo miroņu» faniem.
