Artūrs Skrastiņš par skandālu Dailes teātrī: "Džilindžers neredz to, kas notiek apkārt"

Kā jau ziņots, pēc 19 Dailes teātra galvenā režisora un septiņiem teātra mākslinieciskā vadītāja amatā aizvadītiem gadiem, izvērtējot Dž. Dž. Džilindžera darba stilu un metodes, kā arī pēdējo gadu veikumu, kādreiz spilgto teātra personību mākslinieciskā vadītāja amatā vairs nespēja izturēt vairākums Dailes teātra aktieru, kas aizvadītajā nedēļā pie teātra direktora Andra Vītola devās ar kolektīvu paziņojumu, ka izsaka neuzticību Džilindžeram.

Dailes teātra spožākais aktieris Artūrs Skrastiņš žurnālam "Kas Jauns" skaidrojis, kāpēc un kā aktieri nonāca līdz revolucionārajai sapulcei, kurā teju vienbalsīgi izlemts izteikt neuzticību teātra mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžeram.

Latvijā kultūras jomā šis ir nebijis gadījums, izpelnījies nedēļas skaļākā skandāla apzīmējumu. Kā tu šo visu varētu skaidrot?

Nav nekādas revolūcijas, vienkārši ir pienācis laiks pārmaiņām. Mākslinieciskā vadītāja amats, it sevišķi tik lielā teātrī kā Dailes teātris, ir ārkārtīgi komplicēts un ietilpīgs, un ne katrs šo amatu ir ar mieru uzņemties. Šis amats ietver sevī repertuāra politiku, kas nozīmē tiešā veidā komunikāciju ar sabiedrību ar izrāžu, autoru, ko mēs iestudējam, starpniecību. Otrkārt, šis amats prasa ārkārtīgi prasmīgu un smalku aktieru trupas izveidi un nodarbināšanu, kas ietver sevī pašu galveno – jauno aktieru mērķtiecīgu attīstību un integrāciju teātrī.

Aktieru sapulces mērķis nebija kādu gāzt vai kādu attaisnot. Sapulces mērķis bija kolektīvam izrunāties par jautājumiem, kas ir sasāpējuši pēdējo gadu laikā. Un šīs sapulces rezultāts bija tāds, ka 32 no 41 aktiera būtībā izteica neuzticību mākslinieciskajam vadītājam, pamatojot savu viedokli ar to, ka manis iepriekš minētās funkcijas netiek pienācīgi veiktas. Līdz ar to mēs izsakām neuzticību Dž. Dž. Džilindžeram, pamatojoties uz to, ka viņa darba stils, radošais potenciāls, personiskās īpašības vairs diemžēl nav savienojamas ar Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja amatu. Jo sevišķi kontekstā ar Dailes teātra simtgadi. Ar šo mesidžu mēs gājām arī pie teātra direktora, jo darba devējs gan Džilindžeram, gan mums ir Andris Vītols, un mēs šo lietu nolikām viņam uz galda kā faktu. Turpmākais jau ir viņa rīcība.

Kā jūs redzat izeju no situācijas, ko teātra kritiķi pamanījušies nodefinēt kā Dailes teātra māksliniecisko krīzi?

Es kategoriski nepiekrītu kritiķiem, ka Dailes teātrī ir mākslinieciskā krīze. Nekādas krīzes nav! Mums ir ļoti spēcīga trupa, mums ir ļoti labas izrādes, mums ir ļoti daudz nomināciju. Ir pilnas zāles – mums ir lielākais skatītāju skaits, ir pat palielinājies abonementu īpašnieku daudzums šosezon, kas ir ļoti nopietns rādītājs, ņemot vērā, ka abonementi ir tāda pagātnes palieka. Tāpēc runāt par māksliniecisko krīzi es negribētu.

Tas ir arī tas, par ko mēs kolēģu vidū sapulcē diskutējām, un secinājums ir šāds, proti, ka krīze ir skārusi konkrēti vienu cilvēku – Džilindžeru. Un viņa krīze neapšaubāmi atspoguļojas arī uz mums, visiem pārējiem. Pēdējo gadu izrādes ir vairāk nekā pārdomas raisošas, bet tas ir mans subjektīvais viedoklis – vienam patīk, otram ne. Manuprāt un arī pēc daudzu citu kolēģu domām, galvenā problēma ir tā, ka ir sajūta, ka privātās intereses tiek nostādītas augstāk par teātra interesēm, un tas ir nepieņemami.

Privātās intereses – kādā ziņā? Runa ir par izvēlētajām tēmām?

Nē, tas ir visādā ziņā. Arī... Ja teātra mākslinieciskais vadītājs teātri uztver kā peļņas vietu, tad man sāk rasties ētiskas dabas jautājumi. Ja teātra mākslinieciskais vadītājs var atklāti pateikt, ka viņš iestudē izrādi komerciālos nolūkos, tas, manuprāt, galīgi nav pareizi. Pēc manas saprašanas, mākslinieciskajam vadītājam tomēr ir jārāda virziens un jārada virziens, kurā šis teātris iet. Gan teātra iekšienē, gan komunicējot ar sabiedrību, viņam ir jāpozicionē Dailes teātris. Bet tādā veidā, kādā tas tiek pozicionēts šajā gadījumā – kā komerciestāde –, man nav pieņemami.

Vai arī paša pieredze ar Džilindžeru kādā no viņa iestudējumiem ir radījusi iespaidu, ka neejat vienā radošā solī?

Ne gluži. Man pēdējā izrāde ar Džilindžeru bija "Bannija Manro nāve", kas bija ļoti radošs process mums abiem. Par šo sadarbību ar viņu kā režisoru varu teikt tikai labākos vārdus. Cits jautājums ir, ka šī marginālā tēma plašāku sabiedrību neuzrunāja.

Viena un tā pati tēma tiek muļļāta vairākas reizes, un, manuprāt, netiek meklēts kaut kāds jauns skatījums – šodienas skatījums – kaut vai uz tām pašām tēmām, par kurām gribas runāt.

Jā, vērtības katram ir savas. Mēs nedrīkstam pieņemt, ka mēs zinām, kādas vērtības uzskata par svarīgām skatītājs. Mums tomēr ir jārunā, ejot pa priekšu skatītājam.

Kāda, tavuprāt, ir vērtīga izrāde?

Vērtīga izrāde ir laba izrāde. Vienkārši, un punkts.

Kas jums, aktieriem, ir noplacinājis aizrautību un degsmi no tā, ko iestudējat, ja jūs neapmierina teātra mākslinieciskā vadītāja izvēlētais repertuārs?

Mums, aktieriem, ar aizrautību un degsmi viss ir kārtībā. Esam gatavi jebkuriem radošiem izaicinājumiem. Sajūta ir tāda, ka mākslinieciskais vadītājs nav gatavs jauniem radošiem izaicinājumiem. Kas – vēlreiz atkārtoju – noved pie viedokļa, ka privātās intereses tiek stādītas augstāk par teātra interesēm.

Džilis ir amatā padsmit gadu, un, protams, ik pa laikam ir jānotiek kaut kādai rotācijai, lai to asinsriti kaut kā atsvaidzinātu. Ļoti ceru, ka viņš turpinās strādāt kā režisors un sasniegs jaunus apvāršņus. Vienkārši šā brīža situācija un tas, kādā punktā viņš ir kā personība, mūsuprāt, nav savienojami ar Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja amatu un pienākumiem.

Beidzamā laikā intervijās esi izteicies, ka ļoti nopietni apsver domu iet prom no teātra un tā vietā vairāk darboties kino. Vai šobrīd tev aizvien ir aktuāls jautājums – palikt vai nepalikt teātrī?

Godīgi sakot, šobrīd vairs nav. Ik pa brīdim jau jebkuram cilvēkam šķiet, ka kaut kas dzīvē ir jāmaina... Es teātrī palieku, bet saku vēlreiz – uzskatu, ka mums ir ļoti spēcīga trupa un mēs esam spējīgi izdarīt ļoti daudz. Tāpēc vēliet mums veiksmi!

Aktieru atklātā vēstule

Pagājušās nedēļas nogalē Dailes teātra aktieri medijiem adresētā vēstulē informēja gan par sapulces rezultātiem, gan teātra direktora Andra Vītola reakciju, gan to, kā, baudot atvaļinājumu Indijā, uz situāciju reaģēja Dž. Dž. Džilindžers.

„Sapulcē atbilstoši aktieru sapratnei par mākslinieciskā vadītāja funkcijām tika runāts par Dž. Dž. Džilindžera kā mākslinieciskā vadītāja darbu. Runāja un diskusijā iesaistījās ikviens sapulcē esošais aktieris, kopā 32 sapulcē klātesošie no 41 teātra aktiera. Monolīti dominēja kritiski viedokļi. Tikai vienai balsij atturoties, tika pieņemts lēmums deleģēt aktieru grupu – A. Skrastiņš, R. Kalniņa, I. Ķuzule-Skrastiņa, I. Segliņa, D. Grūbe, J. Žagars un J. Bartkevičs – tajā pašā dienā doties pie Dailes teātra direktora A. Vītola un nodot ziņu par neuzticības izteikšanu mākslinieciskajam vadītājam. Ziņa tika pieņemta, un direktors apliecināja, ka saprot, tās nav atsevišķas pretenzijas par atsevišķām Dž. Dž. Džilindžera darbībām vai izteikumiem, bet viennozīmīgs lēmums un prasība direktoram atbilstoši labas pārvaldības principiem un teātra mērķiem rīkoties. Direktors apliecināja, ka tuvākajā laikā ziņu par neuzticības izteikšanu paziņos Dž. Dž. Džilindžeram un piedāvās viņam atkāpties.

Ceturtdien, 26. septembrī, A. Vītols darīja zināmu aktieriem, ka ir sazinājies ar Dž. Dž. Džilindžeru, kurš patlaban atrodas Indijā, un ka viņš ir pieņēmis faktu zināšanai, domā sniegt atlūgumu, kā arī neiestudēt savu nākamo šīs sezonas režijas darbu Dailes teātrī. Ņemot vērā to, ka aktieru pārstāvji R. Kalniņa un A. Skrastiņš 2. oktobrī ir uzaicināti tikties ar kultūras ministru, tika norunāts, ka tuvākajās dienās teātra direktors informēs par situācijas tālāku attīstību,” izplatītajā vēstulē informē aktieri.

Džilis - amatam nederīgs!

Pēc Dailes teātra aktieru domām, mākslinieciskā vadītāja virsuzdevums ir labi administrēt un tālredzīgi vadīt mākslinieciskos procesus teātrī, kas sevī ietver:

• Repertuāra plānošanu adekvāti teātra mākslinieciskajām ambīcijām un finansiālajām vajadzībām, un šo abu vajadzību savstarpēju samērību. Plānošanai vajadzētu būt atbilstošai nekomerciāla, valsts dotēta teātra funkcijām.

• Darbu ar aktieru sastāvu, tā attīstības jautājumus. Tas tieši skar teātra nākotni ilgtermiņā.

• Teātra kopējā mākslinieciskā līmeņa uzturēšanu, katras izrādes līmeņa un kvalitātes regulāru uzraudzīšanu, līdz ar to arī pastāvīgu klātbūtni teātra ikdienas darbā.

• Pienākumu rūpēties par teātra reputāciju un prestižu sabiedrībā un profesionāļu vidē.

• Tas nozīmē arī uzņemties līdzatbildību par teātra kopējo finansiālo situāciju, mākslinieciskā personāla atalgojumu samērību adekvāti ieguldītajam darbam un sasniegtajiem rezultātiem.

• Un, protams, visbeidzot – mākslinieciskā vadītāja funkcija ir iestudēt savā teātrī mākslinieciski labas izrādes, vadoties ne tikai pēc kritērija, vai izdosies piepildīt pilnas zāles ar skatītājiem, bet radot darbus, kas gūst gan kritiķu, gan prasīgas publikas atzinību.