Biedējoši, satraucoši šķebinoši un garšīgi šausmīgi. Filmas "Zvēru kapiņi" recenzija
Viena no iemīļotākajām Stīvena Kinga grāmatām piedzīvo jaunu ekranizāciju, mēģinot pārspēt 1989. gada oriģinālu.
Lai arī Mērijas Lambertes režisētā filma «Zvēru kapiņi» nesasniedza tik plašu popularitāti kā «Kerija» un «Mirdzums», Stīvena Kinga un šausmu kino fanu vidū 1989. gada versija joprojām ir kulta statusā. Ir pagājuši 30 gadi, un skatītājiem tiek piedāvāta jauna versija, kurai ir jāizlavierē starp gan faniem pazīstamās un iemīļotās filmas bonusiem, gan jāpievieno kas jauns un vēl nebijis.
Šoreiz scenārija autors Džefs Būlers izvēlējies spēcīgākos sižeta pavērsienus no filmas oriģinālās versijas, kā arī pievienojis jaunus, lai izvairītos no atkārtošanās. Interesanti, ka kādā no filmas seansiem ar radošo komandu, ticis minēts apzīmējums «augstāka līmeņa šausmu filma», tādējādi norādot, ka šī versija ir izsmalcinātāka par 1989. gada filmu. Te nu gan kritiķu domas dalās, jo ir tādi, kas uzskata, ka «Zvēru kapiņu» veidotājiem tas ir izdevies, bet lielākā daļa šādu apzīmējumu uzskata par vienkārši arogantu veidu, kā mēģināt sevi uzslavēt.
Lai vai kā arī būtu, nevarētu teikt, ka par šo filmu vēl gadiem ilgi runās kinovēstures annālēs, bet tā ir ļoti baudāma šausmu filma. Domāju, Stīvena Kinga fani (tādu nav mazums) nebūs vīlušies, kā arī pats stāsts liek aizdomāties par jautājumiem, par kuriem ikdienā negribas domāt – kā uztveram nāvi? Kā mēs ar nāvi tiekam galā? Vai vispār ir iespējams nāvi «pieņemt»? Šādā ziņā varētu teikt, ka «Zvēru kapiņi» ir šausmu filma ar dziļāku vai augstāku ideju, bet to pašu varētu teikt arī par visiem žanra piemēriem, kas neaprobežojas ar trulu baidīšanu vai asiņu šķaidīšanu.
«Zvēru kapiņi» stāsta par Krīdu ģimeni, kas ir nogurusi no lielpilsētas steigas un pārceļas uz mierīgāku lauku pilsētiņu. Ģimenes tēvs Luiss ar sievu Reičelu un diviem bērniem – Elliju un Geidžu – ir ļoti apmierināti ar savu izvēli un ātri vien iemīļo jauno māju. Tiesa, māja atrodas tuvu lielceļam, un ģimenes mīlulis kaķis Čērčs izskrien uz ceļa un nonāk labākos medību laukos. Vismaz uz kādu laiku.
Kapiņu rituāli
Vēl viens savdabīgs jaunās mājvietas aspekts ir tuvumā esošie «zvēru kapiņi», kur vietējie bērni apbedījot savus aizsaulē aizgājušos mīluļus. Diemžēl latviskajā tulkojumā ir pazudis vēl viens triks – filmas nosaukumā parādās gramatiski kļūdaini uzrakstītais vārds «sematary» (angliski pareizi vārdu «kapi» raksta «cemetery»). Un arī šo kapiņu nosaukuma zīme ir rakstīta tieši šādi – ar bērna roku un kļūdaini.
Jau šī zīme vien piešķir zināmu baisumu vietai, kurā norisinās sākotnēji it kā bērnišķīgi mīļi rituāli. Taču ar laiku kļūst skaidrs, ka šie rituāli ir dziļāku un šausminošāku jēgu. Un bērnišķīgais uzraksts pārtop baisā brīdinājumā.
Reizēm miris ir labāks
Krīdu ģimenei uzrodas draugs – kaimiņš-vientuļnieks Džeds Krendels, kurš ir vairāk pazīstams ar vietējo iedzīvotāju dīvainībām un arī pašiem «zvēru kapiņiem». Kad ģimenes tēvs Luiss, nevēloties apbēdināt savu meitu, slepus aprok mirušo kaķi šajos kapiņos, noslēpums atklājas – viss, kas tur tiek apglabāts, miris nepaliek.
Tā nu kaķis atgriežas pie ģimenes, bet jau visai ātri kļūst skaidrs, ka dzīvnieciņš vairs nav tāds, kāds bija pirms tam. Un šeit ar savu filmas moto parādās kaimiņš Džeds, brīdinot ģimeni, ka «reizēm miris ir labāks».
Biedējoši un elpu aizraujoši
Filmas scenārijs meistarīgi uzbūvē dažādas baisas situācijas, nebaidoties no asiņainām un šausminošām ainām. Stāsts par mistiskajiem kapiņiem, no kuriem atgriežas ne tikai dzīvnieki, bet arī cilvēki, aizrauj un biedē. Turklāt katram no varoņiem ir kāda pagātnes trauma, kas atbalsojas tagadnē.
Mistika, māņticība un mūžīga tumsa – tā varētu aprakstīt jauno, 2019. gada versiju par klasisko Stīvena Kinga stāstu. Jau pirmā filmas versija izpelnījās kritiku, ka ir pārāk «tumša» un baisa. Bet reizēm arī dzīve ir tikpat tumša un baisa – kāpēc gan uz to neatskatīties no drošas pozīcijas kinozālē, zinot, ka pie mūsu mājām šādu kapiņu nav.
«ZVĒRU KAPIŅI» ("Pet Sematary")
Šausmu filma, ASV, 2019
Režisori: Kevins Kolšs, Deniss Vidmaijers
Lomās: Džeisons Klārks, Džons Litgovs, Eimija Seimeca, Žetē Lourensa, Obsa Ahmeds un citi.
KRITIĶU VIEDOKĻI
PĪTERS BREDŠOVS, «THE GUARDIAN»: SATRAUCOŠI ŠĶEBINOŠI
****
«Šis stāsts turpina efektīvi griezt skrūvītes, un slavenā gramatiskā kļūda kapiņu nosaukumā jau pati par sevi ir spēks. Tā norāda uz nospiedošu nepareizības stāvokli: tā ir nekapsēta, kur negodīgais Luiss reiz mēģināja noliegt nāvi, apslēpt nāvi un kur mirušie arī atsakās pieņemt savu statusu. Ģimenes kopības aina beigās izraisa satraucoši šķebinošu reiboni.»
MONIKA KASTILJO, «THE WRAP»: AIZRAUJOŠI SEKOT LĪDZI
****
«Es izbaudīju jaunās «Zvēru kapiņu» versijas sižeta pavērsienus tieši tāpat, kā izbaudīju vecās filmas biedējošos mirkļus. Filmas biedējošais stāsts par nāvi joprojām dod skatītājiem daudz vielas pārdomām pēc tam, kad sākušies titri, un pavērsieniem, kas aizved līdz citam nobeigumam, ir aizraujoši sekot līdzi.»
PĪTERS TRAVERSS, «THE ROLLING STONE»: VILTĪGI SAVĒRPTS SCENĀRIJS
***/****
«Neuztraucieties – ir gana daudz garšīgu, šausmīgu biedējošu ainu. Bet šī filma aiziet tālāk. Scenārijs ir pilns ar viltīgi savērptiem mezgliem, un režisori pārlec pāri ierastajai ekspozīcijai, lai ātrāk tiktu pie sulīgākajām daļām, kas ieliek filmu vardarbības psiholoģiskās spriedzes stāvoklī.»
