"Ģimene no manis ir atteikusies" - Liene Skulme par kopdzīvi ar Kiviču, bērniem un alimentiem

Lienes Skulmes zeltnesi jau rotā saderināšanās gredzens, kamēr līgavainis Andris Kivičs vēl nav ticis pie iespējas likumīgi šķirt laulību ar esošo sievu Madaru Kiviču. Žurnālam "Kas Jauns" Liene un Andris atklāti stāsta, kā izvērtusies viņu dzīve kopš savu attiecību publiskošanas.

Esi ļoti notievējusi. Izskaties pavisam citādi nekā kādreiz!
Liene: Kopš satiku Andri, šo trīs mēnešu laikā esmu zaudējusi aptuveni desmit kilogramus. Tagad sveru tik, cik svēru, kad mācījos 9. klasē. Kā tad, kad piedalījos skaistumkonkursos.

Tu labi jūties?
Liene: Jā, ļoti labi. Man tā ir, ka ēstgribu un svaru zaudēju mīlestības, iemīlēšanās dēļ. Bet, protams, arī stress dara savu. Sabiedrības spiediens ir ļoti liels, to jūt. Nu jau atkal ēdu normāli, mēs ar Andri abi gatavojam un ēdam kopā.
Andris: Viņa stresa dēļ kādas četras dienas neēda, uznāca totāls vājums. Liene sacīja: „Es nespēju piecelties no gultas.” Kad piecēlās, viņai reiba galva un sāka spiest krūtīs. Saucu ātros, jo uztraucos, vai nav kaut kādas problēmas ar motoru. Atbrauca ātrie, iedeva viņai diazepāmu [recepšu zāles pret nemieru, bezmiegu, epilepsijas veida lēkmēm, muskuļu spazmām, kā arī citiem benzodiazepīnu vai alkohola abstinences sindromiem – KJ], teica, lai izguļas; jāpalieto kompleksie vitamīni un galvenais – jāēd.

Publiskajā vidē neslēpjat, ka lietojat medikamentus. Kas tās ir par zālēm?
Liene: Man uznāca liels stress, abi esam ļoti emocionāli. Esam stipri, bet ikvienam var pienākt brīdis, kad neizturi, salūsti. Es salūzu... Tie ir parasti nomierinošie līdzekļi, kā "Noofen", piemēram.

Tagad ejat pie psihologa, psihoterapeita?
Liene: Gan jau iesim.
Andris: Mēs savā dzīvē esam piedzīvojuši desmitreiz vairāk nekā jebkurš psihologs vai psihoterapeits. Vienu reizi bijām pie psiholoģes. Skatījos un domāju: „Ko tu, meitenīt, vispār esi redzējusi savā dzīvē?”
Liene: Mūsu ādā neviens nav bijis.
Andris: Viņa mums teica: „Jums vajadzētu norobežoties no šīs situācijas...”
Liene: Kā??? Tā ir plika teorija!
Andris: Un mēs tādi, dzīves apbružāti, sēžam, un psiholoģes acīs redzu paniku, jo viņa nezina, ko teikt. Jo viņas priekšā nesēž kaut kāda parasta 45 gadus veca sieviete, kas mēģina „atrast sevi”.

Ar jūsu gadījumu pat profesionāļi netiek galā! Pēc kādas atbildes jūs gājāt pie psiholoģes?
Liene: Tas vairāk bija manis dēļ.
Andris: Liene saprot, ka tas ir šovs, ka tas ir šovbizness, bet dziļi sirdī viņa to nevar pieņemt. Piemēram, ja Niks Endziņš pasaka: „Eu, tu tur tāda un tāda...”, Liene, pat saprotot, ka tas ir sarunāts haips, tos rupjos vārdus ņem pie sirds.
Liene: Es esmu tāds sirds cilvēks.
Andris: Bija aizdomas, ka viņa tādām hardcore aktivitātēm nav gatava. Bet īstenībā viņa ir gatava. Liene jau līdz šim ir pozicionēta kā sabiedrības dāma, baigi korekta, rāmjos, bet viņa jau tāda nav. Mēs ar Lieni reāli esam vienādi!
Liene: Es savā dzimtā vienmēr esmu bijusi atšķirīga. Tā vienmēr ir bijis.

Andri, tagad tev ir roka ģipsī, pirksts lauzts. Nav sajūta, ka esat iedzinuši sevi stūrī, caur joku, caur šovu tiecoties pēc popularitātes, pēc uzmanības? Un nu paši vairs nevarat šo slogu panest.
Liene: Tas nav joks. Mēs esam priecīgi, ka par mums tiek filmēts šovs, jo vēlamies parādīt cilvēkiem, ka jādzīvo patiesi. Ir jāmīl patiesi. Tā ir liela laime – satikt mīlestību. Ir cilvēki, kas vispār nesatiek. Ir jāsaka tas, ko domā, kā jūties.
Sākumā daļa sabiedrības bija ļoti nosodoša par kaut kādām lietām, ko atļaujamies pateikt skaļi, bet tagad mums pienāk tik daudz labu, garu vēstuļu gan no meitenēm, gan puišiem, sievietēm, vīriešiem. Viņi raksta: „Paldies, ka jūs iedvesmojat. Es arī gribu mainīt savu dzīvi...” Tas ir tik kolosāli! Iekustināt ideju par to, ka ir jābūt patiesam, īstenībā ir ļoti grūti. Visi dzīvo kaut kādos stereotipos, standartos, rāmīšos, būrīšos. Tā vienmēr ir bijis. Arī es tā ilgi esmu dzīvojusi.

Un kā ir tagad?
Liene: Tagad, kad esmu kopā ar Andri... Mēs abi dzīvojam ļoti noslēgti. Faktiski visu laiku pavadām divatā. Tieši tagad, kad noris seriāla filmēšana, mums patīk būt diviem vien, jo viens otram varam palīdzēt, runāties... Mēs dzīvojamies faktiski divatā, un mums pietiek tikai vienam ar otru.
Andris: Mums vairāk neko un nevienu nevajag. Lienei tagad patiešām esmu tikai es. Liene vēl nesen dzīvoja normālu dzīvi, viņai likās, ka viņai ir normāla ģimene. Un tad, kad viņa savējiem pateica, ka būs kopā ar Andri Kiviču, viņas mamma paziņoja: „Tad tu vairs nebūsi mūsu ģimenē!” Un viņas māsa pateica: „Tad tu vairs nebūsi mūsu ģimenē!” Un pēkšņi izrādās, ka visa šī ģimene ir butaforija, jo sanāk, ka „mēs tevi mīlam, ja tu uzvedies tā, kā mums patīk”...

Tad, kad Liene bija kopā ar aktieri Andri Buli, ģimene, kā varēja noprast, bija apmierināta. Mamma un māsa taču pārdzīvoja, kad Andris no Lienes „tā nesmuki” atgriezās pie sievas.
Liene: Jā, šo īsti saprast nevaru...

Tātad, Liene, ģimene tevi ir atstūmusi attiecību ar Andri Kiviču dēļ?
Liene: Jā. Kā jau teicu, tagad esam palikuši divi vien ar Andri.
Andris: Ko mēs esam izdarījuši? Ja vēl mēs braukātu mersī, šņauktu visu laiku, rādītu visiem fakus, tusētu glamūriņā, uz jahtām – kaitinātu un kacinātu sabiedrību... Bet izrādās, ka cilvēkus var kaitināt tas, ka iespējams nemelot, teikt, ko domā.
Kas notiek? Mēs pa īstam iemīlamies. Es Lieni patiešām mīlu no visas sirds! Zinu, ka visi atkal bāzīs acīs – tu esi to teicis agrāk par visām iepriekšējām sievietēm. Bet tā, kā tagad, man nav bijis nekad! Goda vārds!

Man nekad nevienas meitenes nav tā pietrūcis, kā tagad ir brīžos, kad Lienes nav blakus. Man vispār dzīvē nekad neviena nav pietrūcis. Ja aizbraucu uz koncertu, vairs nedomāju par to, kas ir mājās. Nekad nevienai neesmu zvanījis, lai teiktu: „Kā man tevis pietrūkst!”
Mēs iemīlamies, es to pasaku skaļi, mēs izejam publiskajā telpā, staigājam pa ielu, sadevušies rokās. Un visi sāk ārdīties. Kāpēc viņi tik labi izskatās, kāpēc viņi ir tik laimīgi?! Kaut kas ar viņiem ir jādara, tiem kretīniem!
Tad ieejam feisītī un pasakām savu viedokli, ka nav forši, ka Latvijā daudzas ģimenes nešķiras un dzīvo falšu dzīvi, tad vēl kaut ko pasākām, nofotografējamies...
Mums ir drosme. Un drosme nāk caur mīlestību. Par to nešaubāmies, mēs esam viens otram.

Šovā filmēties izlēmāt finansiālu apsvērumu dēļ, lai varētu sapelnīt aizbraukšanai no Latvijas?
Andris: 50 % naudas dēļ un 50 %, lai varētu pateikt, ko mēs domājam. Mēs dzīvojam melu sabiedrībā, un žēl, ka sabiedrībai tas, ko tagad vēstām, pieleks tikai pēc diviem gadiem. Paredzu, ka būs tā: sēdēs džeks dīvānā, skatīsies kaut kādu stulbu raidījumu un atcerēsies, ko Andris Kivičs pirms diviem gadiem teica... Par to, ka nav jādzīvo kopā ar cilvēku, ko jau divus vai pat trīsarpus gadus nemīli. Un tad viņš domās: ja saucu vīkendā maukas uz pirtīm un visu laiku domāju par citām vecenēm, kāda velna pēc es dzīvoju kopā ar šo sievieti?! Tas ir par 70 % Latvijas precēto vīriešu. No maniem draugiem 70 % laiž pa kreisi!
Liene: Visi izliekas!

Andri, arī tu izskaties notievējis.
Andris: Rēķinu, ka beidzamajā laikā esmu zaudējis kādus sešus vai septiņus kilogramus. Mums ir ļoti intensīva dzīve – internets, grāmata bija jāpabeidz, filmēšanas, koncerti, stress galu galā.

Vai jums mīlestībai vispār laiks paliek?
Andris: Mēs daudz mīlējamies! Mūsu rekords ir 13 orgasmi.

Vai nepatērējat daudz alkohola? Fotogrāfijās un video, kas redzami internetā, jūsu abu acis izskatās ļoti miglainas. No Mežezera tāda efekta taču nav!
Liene: Tas tā tikai izskatās. Runājot par fotogrāfijām, ir mirkļi, kad kadrs top brīdī, kad mirkšķini acis.

Bet tajos vannas video – jums abiem ir miglainas acis.
Andris: Dabīgi. Kā gan var izskatīties cilvēks, kas ir filmējies 15 stundas!
Liene: Mēs katru dienu strādājam. Tas ir mūsu darbs.
Andris: Par to vannas gadījumu runājot... Pirmkārt, bijām ārprātā pārguruši. Un vēl arī iedzērām šampi. Nu nebija, nebija tas "Mežezers".
Liene: Bet pāris glāžu šampanieša diez vai kaut ko maina. Un šova dēļ mums visu laiku ir jābūt formā.
Andris: Jā, jā, es arī tās mūsu acis esmu ievērojis! Bet, goda vārds, mums bija divi šampji, un viss! Iedzērām šampi, iegājām vannā un izlēmām iziet tiešraidē. Nevienam nestāv 0,7 litri "Bonapartes" pie vannasistabas durvīm. Pārējās bildes ir fočētas pasākumos. Skaidrs, ka mēs iedzeram šampi, skaidrs, ka mēs dejojam, skaidrs, ka esam kaut kādā eiforijā. Bet ikdienā mēs nevaram kost, jo ir jāfilmējas.

Sabiedrība pārmet, ka ar savām publiskajām aktivitātēm darāt pāri saviem bērniem. Paši tā nedomājat?
Liene: Nezinām, kam ir nepieciešams tādus skandālus organizēt, bet varu apliecināt, ka ar mūsu bērniem viss ir kārtībā! Bērni ir drošībā, bērniem nekā netrūkst un nekad arī nav trūcis. Bērni mūs mīl, mēs mīlam bērnus. Katrā ziņā no Bērnu tiesību aizsardzības centra vai kādām citām iestādēm neviens neko mums nav ne sūtījis, ne zvanījis.
Andris: Mēs liekam cepties 20–30 % sabiedrības, kam pašiem dzīvē kaut kas nav kārtībā. Normālos cilvēkus, kam ir sava normāla dzīve, kam viss ir kārtībā, Kivičs un Skulme neinteresē. Viņiem prāts aizņemts ar savām lietām: jāveic pārskaitījums par bērna pulciņu, sievai – frizieris, meitai – kombinezons...
Es tikko, pirms piecām dienām, Keitijai nopirku karalienes Elzas kleitu. Staigājām ar manu mammu un Keitiju pa lielveikalu. Kima tajā laikā bija bērnudārza drauga vārdadienā.
Liene: Arī es nedēļas nogalē savas meitiņas satiku.
Andris: No malas šis viss izskatās 20 reižu kriminālāk, nekā ir īstenībā. Bērni necieš, grūtāk ir Lienei, kura nevar sadzīvot ar netaisnību. Esmu portālos izlasījis vismaz 30 virsrakstus apgalvojuma formā, kas ir meli.
Liene: Piemēram, Skulme Kiviča dēļ pamet bērnus. Es vairs ziņu portālos vispār neeju!

Andri, kā tev pašam ar veselību? Kādreiz tev bija problēmas ar sirdi.
Andris: Kopš esmu kopā ar Lieni, man nav bijis nevienas sirds aritmijas! Kad biju kopā ar Madaru, aritmiju esmu pārcietis vairākkārt. Tāpēc, ka viņa mani gruzīja... Tā bija visklasiskākā zāģēšana. Madara jau nav īsti tāda, kāda izskatās no malas. Diemžēl. Bija tāda jauka, gaiša meitene, bet, kolīdz parādījās nauda, parādījās labie mēteļi, zābaki, blūzītes, viņai pirkstiņi lēnām uz augšu izliecās. 
Kā šodien atceros, 2016. gada decembra sākumā atnāku no Jūlija Krūmiņa jubilejas un grāmatas prezentācijas. Tas man bija visgrūtākais pasākums, ko līdz šim biju vadījis. Ienāku mājās, nolieku naudu uz galda, ieleju balzamu glāzē un nopūšos: „Fūūū!” Un Madara man virsū: „Un tev obligāti bija jādzer?!” Es uzsprāgu, sākās strīds. Vārds pa vārdam, un viņa paziņoja: „Ja tu kādreiz aiziesi no manis prom, es tevi nodošu! Izstāstīšu par tevi visu dzeltenajai presei!” Ko tieši? To, ka es divas sīkās audzinu un par viņām rūpējos? Ka tevi esmu nopakojis no galvas līdz kājām, ka tu brauc krutā mašīnā, dzīvo labā dzīvoklī?Esmu bijis ļoti normāls tētis – esmu 2000 reižu nomazgājis dibenus, apmainījis 2000 pamperu, es vedu meitas uz potēm, es viņām smērēju likopodiju starp kājām, es devu "Espumisan". Esmu meitas uz bērnudārzu vedis katru rītu! Mājās – katru vakaru! Ģērbis, vannojis. Esmu bijis labs tēvs. Es nevarētu dzīvot pasaulē, ja zinātu, ka esmu nelietis. Jēdziens „atbildība par bērniem” man nav svešs!

Kā ir tagad? Biji saradis būt diendienā kopā ar bērniem?
Andris: Nav viegli. Teikšu godīgi – es nedomāju par bērniem katru dienu. Bet man ir tēva jūtas. Kas notiek tagad – man ir jāizdara pieauguša cilvēka izvēle: jāizvēlas starp bērniem un savu dzīvi. Un es izvēlos savu dzīvi. Zinu, ka bērniem ir sava pasaule, viņi zīmē, viņiem ir poniji... Tētis viņiem vairāk ir kā tāda parādība.

Un kā ar Kristoferu, kam nu jau ir 13 gadu? Tev vispār šobrīd ir komunikācija ar viņu?
Andris: Jā. Es atbildu par drēbēm, apaviem, sadauzītiem telefoniem un ekrāniem... Man tagad jāpērk jauns datora ekrāns. Viņš jau trešo ekrānu ir sašķaidījis.

Un kā ar cilvēcisko kontaktu? Nav tā, ka visu šo skandālu dēļ viņš nevēlas ar tevi runāt, tikties?
Andris: Vienu reizi tā bija, jā. Pēc „vannas” sižeta. Tad viņš negribēja ar mani runāt – kad zvanīju, dēls nolika klausuli. Bet pēc tam noskaidroju, ka viņš dusmojās nevis par to, ka filmējos vannā, bet gan tāpēc, ka otrā dienā paskaidroju, ka „man nemaz nav maziņš”. Par to viņš bija dusmīgs. Īstenībā man nav maziņš – tik tiešām! Man vispār ir šoks par to, ka Latvijas sabiedrība neatšķir atslābušu dzimumlocekli karstā vannā no locekļa erekcijas stāvoklī. Tā ir pilnīga tumsonība! (Abi smejas.)

Izdevās ar Kristoferu izrunāties?
Andris: Es viņam visu izskaidroju. Teicu: „Vecais, tavs tētis ir šovbiznesā. Es taisu šovu, spēlēju dziesmas, mēs filmējamies.” Stāstīju, ka vannā iegājām spontāni, uzfilmējām video, Liene pieliecās, lai atgrieztu karsto krānu, un es uz tām četrām sekundēm paliku visu acupriekšā galīgi kails.
Kādi maniaki dzīvo mums apkārt, ja no divu stundu tiešraides cilvēkiem ir svarīgi izgriezt tieši tās četras sekundes?!
Kristofers visu saprot. Viņam ir sava pasaule. Viņš vispār ir priecīgais bērns. Viņam vienmēr viss ir forši. Dzīvo Carnikavā pie vecmāmiņas.
Liene: Viņš ir riktīgi foršs puika!

Un kā meitenes uztver, ka tētis dzīvo prom no mājām, neraud?
Andris: Kad Keitiju satieku, viņa ļoti mīl tēti. Viņa grib uzzīmēt zīmējumus, grib mani bučot, tad viņu nesu pičpaunā, bet pēc pusotras stundas redzu, ka viņai pietiek. Pievēršas atkal savām lietām.
Bet, kad ir jāšķiras, Keitija raud un negrib mani laist prom. Bļāviens, tas ir drausmīgi sāpīgi. Bērnus man nav iespējas satikt tik bieži, kā vēlētos, jo Madara paziņoja, ka ar meitām drīkstu tikties tikai mūsu bijušajā dzīvoklī. Tas nekas, ka tur viņa tagad dzīvo jau ar citu džeku, kaut kādu Eduardu, ar ko viņa kopā spēlē pludmales volejbolu. Nesen Keitija man izstāstīja: „Mamma ar Eduardu guļ lielajā gultā, mēs ar Kimu guļam dīvānā, un mamma ir Eduardā iemīlējusies. Viņš jau sen pie mums dzīvo, un viņš ir ļoti foršs.” Un man ir prieks par to. Tikai nesaprotu, kāpēc Madara pati to noliedz. Tā tas dzīvē notiek – cilvēkiem attiecības beidzas. Ko tagad darīt? Nokosties, sajukt prātā? Es izvēlos otro variantu – pieņemt to un maukt tālāk.
Liene: Andra meitenes tiešām ir foršas un mīļas.
Andris: Esmu Keitijai skaidrojis: „Mēs ar mammu strīdējāmies un vairs nevarējām padzīvot kopā.” Es jautāju: „Atceries?” Viņa atbild: „Jā, atceros, jūs daudz strīdējāties.” Es stāstu: „Tagad es dzīvoju kopā ar Lienīti.” Liene meitenēm patīk, un es nesaprotu, kāpēc Madara izdomāja, ka Liene slikti ietekmē bērnus. Es domāju, ka problēma ir tā, ka es neesmu kopā ar viņu. Bet tagad varu pateikt, ka es varēju no Madaras aiziet jau martā, kad viena tāda Nataša mani drausmīgi dušīja – viņai pat bija sava māja. Bet es negribēju, mani neinteresēja. Varēju aiziet prom arī jūnijā – arī bija, pie kā aiziet. Bet sanāca novembrī. Tāpēc Liene vienmēr Madarai būs sliktā, jo šīs meitenes dēļ taču fāters ar bērniem nav kopā. Madara tā domā un neiedomājas, ka vaina ir viņā.

Vai tā ir vaina? Varbūt sakritība – vienkārši beidzies kopābūšanas laiks?
Andris: Ja tu vari pateikt džekam: „Es tevi nodošu...” Un vēl viņa man pateica, ka mani nemīl jau kopš pagājušās vasaras. To uzzināju, kad, promejot un vācot dzīvoklī savas drēbes, viņai teicu: „Madara, paskaties man acīs un pasaki, ka mani mīli.” Un viņa atbildēja: „Godīgi sakot, es tā pateikt nevaru.” Es jautāju: „Kad tev tā sajūta beidzās?” Madara atteica: „Nu, kaut kad vasarā.”
Man pašam bija sajūta, ka mani nemīl jau ilgāku laiku. Mīlestība, manuprāt, ir kaut kāds siltums, samīļošana, bet tad kaut kas notiek, un tu pēkšņi sāc dzīvot it kā blakus. Atsalums mums ar Madaru sākās jau 2016. gadā. Vai, piemēram, ģimenē ir normāli, ja sieva, kā manējā, uzprasa: „Domā, ir forši dzīvot ar tādu uzvārdu – Kiviča?”

Kā ir ar šķiršanos?
Andris: Gribēju pie notāra šķirties, bet nevaru, jo ar Madaru nespējam vienoties par uzturlīdzekļu summu.

Alimentus maksā? Madara, šķiet, bija izteikusies, ka nemaksā.
Andris: Melo! Laikposmā no 15. novembra esmu Madarai pārskaitījis 1600 eiro. Sanāk, ka līdz šim esmu aizskaitījis 400 eiro mēnesī. Man ir visas bankas izdrukas. Es no Madaras esmu saņēmis vēstuli, kurā viņa prasa, ka Kimai vajag 650 un Keitijai – 650 eiro no manis katru mēnesi! Kopā sanāk 1300 eiro! Mēnesī! Pēc tam izdomāja: „Labi, pietiks ar 700 par abām.” Es saku: „Bet varbūt 500? Man tomēr ir arī Kristofers.” Un tad es tiku nozākāts par nelieti, jo kaulējos. Pēdējoreiz pārskaitīju 200 eiro, pēc kā Madara atkal uztaisīja traci par piķi. Un Madara saka: „Kāds tu esi knauzeris!” Un viņu neinteresē, ka man ir vēl arī Kristofers. Kā cilvēks var nesaprast – septiņarpus gadu esmu tevi nodrošinājis, maksājis pilnīgi visu! Vari man ļaut nedaudz paelpot?!
Kad jautāju, kāpēc tādas izmaksas par diviem maziem bērniem, Madara uzskaita – pulciņi, mākslas vingrošana, skaistas drēbes. „Vai tad tu gribi, lai meitenes, kurām ir tavs uzvārds, staigā parastās zeķbiksēs?” viņa izteiksmīgi prasa.
250 eiro mēnesī, manuprāt, viena bērna uzturēšanai ir pilnīgi adekvāta summa. Ja tagad viņa mūsu dzīvoklī dzīvo ar citu džeku kopā, lai viņš tad arī piķo par to dzīvokli uz pusēm ar Madaru.
Liene: Manuprāt, alimentu lieta ir tik nenormāli pārspīlēta. Nevar pieprasīt no otra, ja pats nevari dot. Cilvēkbērnam nevajag tik daudz. Esmu gadiem dzīvojusi ar trim bērniņiem kopā. Viena pati. Zinu, ko kas maksā.
Andris: Madara vienkārši atriebjas par to, ka aizgāju. Kad jautāju, vai varu ar Lieni atbraukt, paņemt abas meitas un aizbraukt palēkāt pa batutiem, viņa atbild: „Nekādā gadījumā ar Lieni. Tikai mājās, dzīvoklī. Meitenēm vajag tēvu, viņām nevajag svešu tanti.” Bet meitenēm ar Lieni ir labs kontakts, viņas ķeras viņai ap kājām. Bērni te vispār nekādu traģēdiju nesaskata.
Liene: Nav godīgi ar bērniem tā manipulēt.

Savukārt Madaras Kivičas atklātu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!