Trīs gadus pēc traģiskās avārijas Ūdrītis jau spēj nostāties uz kājām

Ilona pieņēmusi dzīvi, kāda tā ir, un beidzot, pēc trīs gadus ilga laika posma, kad viņā praktiski bija zudušas cerības par dzīvesprieku, ir atguvusies un sākusi ticēt saviem sapņiem.

„Līdzšinējie gadi bija nomākts un depresīvs laiks. Vienīgā doma bija – kā izturēt nākamo dienu. Tagad beidzot ir citādi, dzīve sāk sakārtoties,” saka Ilona, kas jau pāris gadu diendienā kopj autoavārijā sakropļoto vīru un rūpējas par abu kopīgo atvasi Bārtu, kam pērn decembrī tika atzīmēta jau trešā dzimšanas diena.

Grāmata un albums

Šogad Ilona apņēmusies realizēt vairākus mērķus un tiem intensīvi ķērusies klāt jau jaunā gada otrajā dienā. „Es tā ļoti nekoncentrējos uz to laiku, uz to datumu, kad notika šī nelaime. Kopš Bārtiņa dzimšanas bija pagājis tikai mēnesis, bet nu viņam ir jau trīs gadi. Laiks iet.."

"Jāpriecājas par to, kas ir. Un, ja nekļūst sliktāk, tātad ir labi,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Ūdrīša dzīvesbiedre.

„Gads ir sācies ļoti mērķtiecīgi. No 2. janvāra esmu uzsākusi tādu mērķtiecīgu darbošanos savu mērķu sasniegšanai. Turpinu grāmatas rakstīšanu. Šobrīd grāmatai Ielu muzikantu piezīmes ir palikusi trešā, pēdējā daļa. Arī ar savu grupu man ir sapņi un ieceres, gribas realizēt jaunas lietas, ierakstīt albumu,” stāsta Ilona.

„Rakstu dziesmām tekstus. Pati manu, ka mani dziesmu teksti ir kļuvuši daudz vieglāki. Un tagad prātoju – pirms desmit gadiem mana dzīve bija daudz vieglāka un bezrūpīgāka, bet dziesmu teksti bija drūmāki un depresīvāki. Laikam Bārta ienākšana manā dzīvē ir ļoti daudz mainījusi... Tik daudz, cik pati vēl nemaz neapzinos,” prāto Ilona.

Sapņo par ģimenes izbraucieniem

Jau pērn Ilona sapņoja, ka gribētu ģimenes auto, kurā varētu vest arī vīru. Savulaik viņa teica, ka tas varētu būt tāds hipiju busiņš, apzīmēts un košās krāsās. Tagad viņa apņēmusies šo sapni īstenot.

„Cenšos iegūt autovadītājas apliecību. Teoriju jau esmu apguvusi, tagad esmu apņēmusies sākt mācīties braukt. Man aizvien ir sapnis par ģimenes busiņa iegādi, tad varēsim ar Ūdri braukt tuvākos un tālākos braucienos,” aizrautīgi stāsta Ilona.

„Kamēr cilvēks sapņo, tikmēr viņš ir dzīvs. Cilvēkiem vajag sapņus, citādi paliek tikai drūma, pelēka rutīna. Un kāda tad no dzīves jēga? Tā nu es pamazām sistemātiski darbojos, lai notiktu tas, uz ko eju. Jāsāk viss no praktiskām lietām, pa solītim, lai tos sapņus piepildītu,” apņēmīgā balsī saka Ūdrīša dzīvesbiedre.

Ikdienu atvieglo divas asistentes

„Bail, protams, skaļi priecāties, bet esmu atradusi divas labas asistentes, katra strādā uz pusslodzi. Lāsmiņa ir lieliska palīdze, labi saprotas ar Ūdri. Pie mums strādā jau kopš septembra. Viņa man ir viens stabilais balsts, un tagad izskatās, ka esmu atradusi vēl vienu stabilo balstu – asistenti Ilutu,” stāsta Ilona.

Viņa atzīst, ka vīra aprūpēšana prasa milzu enerģiju un Rolanda rehabilitācijas nolūkā diena ir saplānota pa stundām: „Ūdrim dzelžainais grafiks turpinās. Nedēļā piecas fizioterapijas, logopēda nodarbības, vēl viņš apmeklē dienas centru. Dāmas nāk palīdzēt no pirmdienas līdz piektdienai. Katra dienā uz maiņām strādā četras stundas. Tas šajā situācijā ir vislabākais risinājums, jo arī asistentes ir cilvēki. Viņas šādā slodzē nepārgurst un nepārdeg. Arī Ūdris no viņām nenogurst, un viņas no Ūdra. Atdeve ir jūtama citā kvalitātē, un attieksme pret darbu ir teicama. Tā sistēma strādā. Tāpēc arī man ir laiks sev. Ir daudz vairāk spēka un enerģijas. Varu dzīvi kārtot uz priekšu – gan savas lietas, gan ģimenes. Kad biju tajā visā viena, šķita, ka stāvēju uz vietas. Tas laiks bija nomākts un depresīvs,” atzīst Ilona.

Uz kikboksa treniņiem

Taujāta, vai, dzīvojot Ventspilī, ir atradusi veidu, kā atpūsties no ikdienas rūpēm, Ilona nedomājot saka: „Mana lieta ir kikbokss. Tas ir mans skābekļa eliksīrs. Tā ir vide, kurā jūtos ļoti labi, trīs reizes nedēļā eju uz nodarbībām,” tā Balode.

„Citas sievietes iet uz kafejnīcu ar draudzenēm ēst kūkas, es aizeju uz kikboksu. Man tur ir jauka atmosfēra un cilvēki, ar kuriem labi jūtos... Tur ir tā ģimeniskā sajūta. Uz Rīgu bieži nebraucu, bet, kad turp dodos, mēģinu laiku saplānot tā, lai satiktu savus draugus no mūzikas vides,” stāsta Ilona.

Man ir cilvēks!

Runājot par vīra veselību, Ilona atklāj - Rolands jau spēj nostāvēt uz kājām „Ūdris stāv kājās ar kājas ortozi. To kājas ortozi viņš dabūja tikai decembrī. Fizioterapijās viņš vingro, un tad, kad viņam to uzliek, viņš pats var atbalstīties pie sienas,” par progresu vīra rehabilitācijā stāsta Ilona.

Vai Ilona pieļauj domu, ka var atrasties kāds cits cilvēks, kurš viņu iemīl? „Man ir cilvēks! Ar kuru es apprecējos un kuru mīlu. Viņš ir mājās. Ratiņkrēslā. Tas neko nemaina. Mīlestība nav tikai rozā baloni. Mīlestība ir arī tas... Ūdris pa ilgiem laikiem negaidīti pateica: „Es tevi mīlu.” Un es atkal sapratu, kāpēc to visu daru,” pērn intervijā žurnālam "OK!" atzina Ilona.