Vindzorā grib padzīt bezpajumtniekus, lai nebojā Harija un Meganas Mārklas kāzu vietas reputāciju
Vindzoras pilsētā Anglijā esošie bezpajumtnieki nonākuši teju slavenību statusā. Tagad viņus intervēt ierodas pat ārvalstu televīzijas. Gada sākumā pilsētas domes līderis izteicis vēlmi, lai prinča Harija un Meganas Mārklas kāzu dienā šā gada maijā Vindzorā uz ielām nebūtu bezpajumtnieku!
Bezpajumtnieki Vindzorā
Pilsētas rāte vēlas, lai dienā, kad Vindzorā notiks prinča Harija un Meganas Mārklas, tajā nebūtu bezpajumtnieku. Tie karalisko pilsētu parādot ...
Līdzīgi kā citviet pasaulē, arī Vindzorā mīt cilvēki, kuriem nav jumta virs galvas. Tie nakšņo autobusa pieturās un pat pie Vindzoras rātsnama, kur 2005. gadā sarakstījās princis Čārlzs un Kamilla Pārkere Boulza.
Policija atzinusi, ka bezpajumtnieku skaits vēsturiskajā pilsētā palielinās, un būtu labāk nākt klajā ar reāliem risinājumiem, kā viņiem palīdzēt atkal nostāties uz kājām, nekā padzīt no pilsētas.
Īsi pirms vienpadsmitiem rītā uz Vindzoras pili (kas ir karalienes Elizabetes II oficiālā ārpilsētas rezidence) maršē godasardze, kas 11. gadsimtā celtajā cietoksnī iesoļo pa Henrija VIII galvenajiem vārtiem. Svinīgajā ceremonijā, kas notiek trīs reizes nedēļā, ikreiz ar sajūsmu noraugās pilsētas viesi.
Tikai dažus metrus no pils vaļņa sienām vārtrūmēs un autobusa pieturās nakšņo bezpajumtnieki guļammaisos, bieži vien ietinušies mitrās segās.
Stjuarts uz ielas dzīvo jau četrus mēnešus. „Jauki redzēt šo parādi,” viņš izteicies intervijā kārtējam preses pārstāvim. „Varu jums apliecināt, tagad es to redzu bieži.”
Stjuarts ir tikai viens no aizvien pieaugošā bezpajumtnieku skaita karaliskajā Vindzoras pilsētiņā. Pilsētas domes galva Saimons Dadlijs pirms nedēļas sasaucis policijas darbiniekus, lai viņi tiktu galā ar „gulēšanas uz ielām un klaiņošanas epidēmiju” vēl pirms maijā gaidāmajām prinča Harija un Megans Mārklas kāzām. Dadlijs uzskata, ka sasāpējusī bezpajumtnieku problēma parāda šo „skaisto pilsētu skumji neglaimojošā gaismā”.
Kopš mājas zaudēšanas 40 gadus vecais Stjuarts patvērumu radis autobusa pieturā iepretī pilij, kur viņš no kartona kastēm un vairākām segām iekārtojis sev mitekli. Pilsētas rātskunga skarbais viedoklis radikāli atšķiras no daudzu pilsētas iedzīvotāju iejūtīgās attieksmes pret viņu un viņam līdzīgajiem bēdu brāļiem.
Bezpajumtnieks norādījis, ka Dadlijs „vēlas iztīrīt karalisko pilsētu. Viņš negrib, ka tādi parazīti, kā mēs, būtu uz ielās, kad visa pasaule vēro. Taču arī mēs esam tikai cilvēki. Vienīgais, ko vēlos, ir atkal nostāties uz kājām.”
Bezpajumtnieks Stjuarts atzīst, ka viņam piedāvāta apmešanās vieta dažas jūdzes attālā pilsētā, taču viņš vēlas palikt Vindzorā, jo tur dzīvo viņa gados vecā mamma. Viņa gandrīz ik dienas apmeklējot dēlu tā patvērumā. „Viņa par mani raizējas, ir īpaši, kad ir slikti laika apstākļi,” norādījis Stjuarts.
Stjuarts nediedelē naudu no garāmgājējiem, viņš tikai pie sava mitekļa nolicis nelielu trauku ziedojumiem. Viņš nevienam neiet klāt un nelūdz žēlastības dāvanas, bet ir pateicīgs, ja kāds no brīvas gribas sniedz palīdzīgu roku. „Cilvēki nes man ēdienu un karstus dzērienus,” norāda Stjuarts. „Visapkārt ir daudz labu cilvēku.”
Turpat netālu, pie „McDonald’s” ēkas, uz ielas sev patvērumu atradusi 49 gadus vecā Treisija. Rīts aukstā un slapjā guļvietā – tā esot viņas ikdiena. Viņa uz ielas nonākusi pirms septiņiem gadiem, kad meita aizgājusi no mājām savā dzīvē un Treisija zaudējusi pabalstu mājas uzturēšanai.
Tagad vienīgais, kas viņai pieder – lielākoties drēbes un piederumi gultasvietai – ir saliekams vienos veikala iepirkuma ratiņos. Šajos sarežģītajos apstākļos Treisijai jārūpējas ne tikai par sevi, bet arī par suni Piksiju. „Viņa man ir viss, bez savas Piksijas es būtu jau kapā,” atzīst bezpajumtniece.
Līdzīgi kā Stjuarts, arī Treisija neprasa cilvēkiem naudu, kategoriski noraidot Dadlija pretenzijas par „agresīvu ubagošanu un iebiedēšanu”. „Ja cilvēki vēlas mums iedot naudu, mēs to novērtējam, taču nekad paši neprasām,” teic Treisija.
„Mūs gatavojas sodīt par to, ka esam uz ielas, jo notiek karaliskās kāzas. Kāpēc tā vietā viņi necenšas mums palīdzēt? Neviens taču nevēlas būt bez pajumtes!”
Treisija šo daudzo gadu gaitā pieredzējusi dažādu sabiedrības attieksmi pret sevi. „Uz mani ir spļāvuši un metuši ar dažādiem priekšmetiem. Turpretī citi cilvēki nesuši mums ēdienu un segas. Es tikai vēlos, lai man būtu vieta, kur dzīvot, gribētu būt daļa no sabiedrības, būt normāls pilsonis.”
Treisija visu mūžu bijusi Vindzoras iedzīvotāja un noraidījusi piedāvājumu pārcelties uz 20 jūdzes attālo Rīdingu.
