Inta Fogele atklāti par saviem vīriešiem
Inta Fogele smej, ka viņa esot stabilākā sieviete Latvijā. Jo viņas draugs nemainīgi ir 20 gadu vecs puisis – tā bijis gan pirms 20, gan 10 gadiem, un tā ir pašlaik. Un, ja Dievs došot, tāpat būšot arī pēc gadiem piecpadsmit.
Par attiecībām ar konkursantiem
Sarunu Inta sāk ar apceri, kas notiktu tad, ja viņa tiešām, kā ļaudis runā, pārgulētu ar visiem konkursa Mis un Misters Latvija konkursantiem – gan puišiem, gan meitenēm. Vispirms rajonos, tad rajonu centros, tad – Rīgā... „Tad jau, ziniet, mēs nevarētu šādai pļāpāšanai tērēt laiku, jo tikmēr vismaz pieci potenciālie partneri paliktu bez seksa!” Vai viņai tiešām patīk arī meitenes? Mjā, par šo tēmu Inta īpaši atklāti, šķiet, runāt nav gatava. Viņa izvairās no jautājuma, atsmejot – jā, viņai esot mīļākās – radiogeiša Ieva Adamss un Misis konkursa uzvarētāja Marika Ģederte. Vēl viņa smej, ka vismaz vienu esot panākusi – lauzusi stereotipu, ka ir normāli, ja pa ielu velkas vecs, ļumīgs vecis un aiz viņa slāj garkājaina modele, bet to, ka padzīvojušai sievietei varētu būt jauns mīļākais, sabiedrība līdz šim nav varējusi pieņemt.
Par pirmo lielo naudu
– Vidusskolas laikā strādāju bērnu slimnīcā, kakainus autiņus krāmēju. Ņemot vērā, ka man bija inteliģenti, materiāli ļoti labi situēti vecāki un es biju vienīgais bērns, man to darīt nebija absolūti nekādas nepieciešamības.
– Kāpēc darīji?
– A man vajadzēja, lai esmu es pati!
– Pašai sava nauda?
– Jā. Varbūt tāpēc, ka bērnībā... Man bija diezgan stingra oma – ja es glītrakstīšanas burtnīcā uzmetu kleksi, tad bez žēlastības tika izplēsta lapa un vajadzēja pārrakstīt. Man lika klimperēt klavieres, mācīties vācu valodu, spēlēt akordeonu, dejot čarlstonu, spēlēt šahu un kārtis. Mani stiepa uz baletskolu, bet beigās izrādījās, ka esmu par garu. Dzīvoju privātmājā. Skolā droši nejutos, baigais bosiks un līderis nebiju! Atceros, man bija kokvilnas zeķes, bet citām meitenēm – kaprona, un man tas bija šausmīgs kreņķis un pārdzīvojums, jo man tādas nepirka! Tas man tika paskaidrots ar kādiem nesaprotamiem argumentiem (murgiem, kā man toreiz šķita) par veselību... Varbūt tas bija tādēļ, lai es neizlaistos, bet visādā ziņā es diezgan agri – varbūt pārāk agri – izjutu, ka man vajag pašai savu naudu. Un tad es sajutu – varbūt arī pārāk agri, un varbūt tas nebija pareizi – to naudas garšu. Kā ir, kad tev ir nauda.
– Ko darīji ar pirmo algu?
– O, man bija konkrēti mērķi! Vēl nupat ar spulgu aci skatījos, kad bija tas "Harley Davidson" salidojums... Tas man bija baigais sapnis.
– To taču tu nevarēji nopirkt!
– Nē, nē. Pamatskolas klasītēs gāju ravēt dārzniecībā dobes. Izsitos pirmrindniekos, jo urbu ne pa jokam. Cēlos piecos no rīta, kamēr nav baigā saule, bet vakaros gāju ravēt privātajiem siltumnīcas, par ko dabūju milzīgu naudu – trīs rubļus! Tā kā biju stipri bieza beibe. Klasesbiedrs, kurš brauca motokrosā, bija sameklējis man 150 kubikcentimetru mocīti „Cezet”, un tad es pa naktīm murgoju par to “eņ-eņ”... Bet sapnis ātri beidzās – tas no vecāku puses tika iznīcināts saknē. (Smejas.)
– Tev jau kopš pašas bērnības baigais krampis...
– Tā drīzāk bija tāda kā spītība pierādīt, ka es pati arī ko varu. Jo, kad biju maza, dzīvoju tādā spartiski pareizā mājas režīmā. Dabūju pa ļecku, jo reiz, jau beigusi vidusskolu, atnācu un man drēbes oda pēc dūmiem... Kāds alkohols – vai dieviņ! Varbūt tieši tas, ka vecāki bija par daudz pareizi, manī radīja to vēlēšanos...
Par pirmajiem vīriešiem
– Pirmoreiz apprecējos 18 gados. Pirms tam man bija pirmā mīlestība, ar klasesbiedru.
– Vidusskolā puiši tevi ievēroja?– Pamatskolā draudzējos ar skolas lielāko huligānu. Reiz, uz skolu ejot, iesēdos peļķē. Teicu, ja viņš nenesīs uz skolu manu portfeli, tad es sēdēšu tajā peļķē nez cik ilgi. (Smejas.) Tad nomainīju rajonu, no Teikas pārgāju uz Šampēteri, un tur neviens nezināja, ka esmu pelēkā pele, kura sēž pēdējā solā un never vaļā muti. Tā kā jaunajā skolā bija zemākas prasības, tad izcēlos ar zināšanām. Turklāt es vēl spēlēju klavieres, bet tur bija skolas estrādes orķestris. 8. klasi beidzot, klimperēju Oginska polonēzi, ka nemetas! Un tad man atkal bija love. Atkal ar lielāko klases bandītu!
– Tevi pievelk sliktie puiši?– Kaut kas tāds... (Smejas.) Divnieku karalis ar smukām acīm nāca pie manis uz mājām, spīdināja logā bateriju, un mamma lamājās, ko kaimiņi teiks. Tas bija ļoti nopietni. Pēc tam nāca trešā love, bet viņu paņēma armijā, un tad man bija tāda nosacīta ceturtā love – beidzis to pašu skolu, kurā mācījos es, trīs gadus vecāks. Iepazināmies skolas ballē, un, kā pēc tam noskaidrojās, es viņu biju paņēmusi uz šoku. To daru vēl līdz šim – esmu secinājusi: ja tu cilvēku paņem uz izbrīnu, viņš par tevi ieinteresējas. Toreiz gan tas bija neapzināti.
– Tu uzlūdzi viņu uz deju?– Nē, nē. Viņš uzlūdza mani, ar dejošanu viss kārtībā, ar figūru arī... Vienīgais, ko nožēloju, – ka toreiz nebija nevienas Fogeles, kas taisītu konkursu, jo es točno finālā būtu tikusi! Par uzvaru nezinu, bet man viss bija kārtībā!
– Pēc parametriem?– Jā, arī seja, gari mati, plastika – baigi okei! Ļoti labi skaitīju dzejoļus, bija piestrādāts pie dikcijas, varēju vispusīgi izteikties par jauniešiem aktuālām tēmām... Nu, viņš mani uzaicināja dejot un mēģināja sabīdīt randiņu, prasīja telefonu. Bet es dzīvoju rajonā, kur telefonu nevarēja ievilkt, tāpēc teicu, ka varu iedot savas mammas darba telefonu; man visā nopietnībā likās, kas tur sevišķs, kāpēc gan viņš nevarētu pazvanīt mammai, lai sarunātu ar mani randiņu un aizietu uz kino? Kad apprecējāmies, viņš teica, ka tas viņu esot nošokējis.
– Bet kāpēc jūs precējāties?Nu... 18 gadi, vidusskola. Viņš strādāja Kinostudijā. Gari, blondi mati...
– Nu gan ir iemesls precēties!– O, un vēl kāds! Ja tevi apskauž visas skolas meitenes, kad tev atbrauc pakaļ ar Kinostudijas „Čaiku”... Hipiju laiki. Džeks tāds, kam klāt līp visas; tātad 50% tavas sirds jau ir izkususi. Turklāt es absolūti nenožēloju, baigi forši bija, arī tagad mēs komunicējam. Es nezinu, tā bija mīlestība vai aizraušanās... Nedomāju, ka 18 gados kāds spēj objektīvi izvērtēt – aizraušanos, intīmu pieķeršanos, simpātijas, draudzību... Tā nu mēs apprecējāmies.
– Bļāva ne to vien, un beigas tiešām bija bēdīgas. Alkoholu – jā, protams, mēs dzērām, bet neko tādu... Pēc tam sākās kaut kādas tabletes, kuru nosaukumi man neko neizteica... Viņam ir bijušas arī galvas traumas un vēl sazin kas – es neiedziļinājos. Pēc tam tas viss aizgāja – tabletes nenormālās devās, jau Ēģiptē ar alkoholu... Tad panesās citu numuru logu sišanas, bļaušanas. Iegāju pie draudzenes, kura tur bija ar divus gadus vecu meitenīti, un viņš, pārdzēris jēgu, gāzās iekšā stiklos un bļāva – "My wife! My wife!" – širmis gāja ciet... Tās scēnas jau taisīja viņš, nevis es. Bet visa Latvija mani norēja, ka vai pasaules gals! Visi norej Fogeli par viņas laulībām, bet nevienu neinteresē, ka daudzas sabiedrībā pazīstamas dāmas tagad iegādājušās sev bojterjeru – daudz jaunāku puisīti.
– Teici, ka cilvēks 18 gadu vecumā nevar pateikt, tā ir aizraušanās vai mīlestība. Vai tagad, 50 gadu vecumā, vari pateikt, kas bija tava pēdējā laulība – mīlestība, aizraušanās, šovs...?– Domāju, viss kopā. Nevaru neko izdalīt atsevišķi.
–
Bet kāda mīlestības daļa tajā bija?– Viennozīmīgi! Es nekad neko neesmu darījusi aiz aprēķina. Bet, ja kādā no manām personīgo attiecību situācijām vispār varētu uzskatīt, ka kaut ko daru aiz aprēķina, tad – jā, tās varētu būt šīs pēdējās, briesmīgi skaļās laulības. Visi teica – ārprāts, es viņu par naudu esot nopirkusi, bet neviens nepainteresējās, ka viņš ir kudī n-tās reizes bagātāks par mani! (Smejas.) Viņam vispār nekad mūžā nav bijis jāstrādā. Kad viņš sāka attiecības ar mani, viņa vecāki, maigi izsakoties, nebija starā, jo tajā vidē nauda precas ar naudu. Bet viņu dēliņš atradis kaut kādu ķotku, turklāt vēl ar tādu imidžu... Ja cilvēks aiziet no biezo privātmājas bez kredītkartēm, mobilajiem telefoniem un dragreisa automašīnas, lai pārvāktos pie manis, bet zinošā Latvijas prese pēc tam raksta, kā Fogele viņu ir nopirkusi... Gadu starpības dēļ automātiski tika uzskatīts, ka esmu nopirkusi nabaga mazo puisīti, bet nabaga puisītis var nopirkt 55 beibes un izrakstīt sev uz ballīti Britniju Spīrsu! Par papiņa naudu, protams. Būdams kopā ar mani, viņš pirmo reizi mūžā mēģināja rakstīt CV un iestāties darbā. Viņš nezināja, kas tas ir. Tā nav anekdote, tas ir fakts! Viņš pat aizgāja uz pārrunām un piekrita, ka viņu ņem darbā – pirms aizbraucām bēdīgi nelaimīgi slavenajā medusmēneša un konkursa organizēšanas ceļojumā. Strādājis būtu kazino, spēļu automātu zālē. Viņam ir angļu valoda, viņš ir komunikabls, ārēji patīkams. Viņam 17 gadu vecumā bija romāns ar sievieti, kas bija nedaudz jaunāka par mani. Ko es varu teikt? Ļoti žēl... Viņš ir neprognozējams, izlaidīgs, jo ir varējis nopirkt da jebko, tikai piesitot pie zemes pakaļkāju.
– Kāpēc viņš bija tik agresīvs? Attiecīgu vielu iedarbībā, vai kaut kas bija sakrājies attiecībās?– Nebija nekādu konfliktu. Sēdēju pie datora, rakstīju, un tad viņš ar kaut kādu priekšmetu iesita man pa galvu... Uzskatu, ka tas nebija tikai alkohols. Tās nebija cilvēka acis. Ārsti pēc tam teica, ka vajadzējis ierosināt krimināllietu un taisīt ekspertīzi. Bet mans fiziskais stāvoklis toreiz bija tāds, ka... Labi, ka izdzīvoju. Pēc tam neesmu viņu redzējusi. Pieļaujot varbūtību, ka es tomēr krimināllietu ierosināšu, senči viņu novāca no trases. Viņš ir nobāzts kaut kur klusi un mierīgi atsēdēties, kā jau to parasti mēdz darīt. Varu droši teikt, ka viņš var līst ārā no migas un mierīgi iet uz zabegalovkām dzert aliņus. Pēc šā gadījuma papiņš ar mammiņu viņam tādas centimetros mērāmas naudas čupas, kuras šoferis pieved klāt, kā tas bija agrāk, diez vai dos... Domāju, tuvākajā laikā viņam jāparādās kādos tusiņos vai disenēs. Bet pārējais ir tikai laika jautājums, jo ne katru reizi papiņš, mammiņa vai kāds cits varēs piezvanīt, kur vajag, kad viņu ar kādām vielām paņems ciet...
– Vai esi viņam piedevusi – tā, sirdī?– O... To es neteikšu. Nevis tāpēc, ka baidos, bet tāpēc, ja to gadījumā lasīs... Varu pateikt vispārīgu frāzi, bet es tai piekrītu – vīrieši nepiedod, bet viņiem fiksi aizmirstas. Sieviete var piedot, bet viņa neaizmirst nekad. Es varu ļoti ilgi gaidīt, kamēr cilvēks, kurš man ir nepelnīti nodarījis pāri, pieies pie klints malas, lai palīdzētu viņam netīšām pašļūcināt kājiņu... Bet negribu, lai tas izklausītos kā draudi.
Par savu izskatu
– Kā tu sadzīvo ar savu vecumu?– Es esmu forša!...
– Žurnāla bildēs tu, starp citu, izskaties daudz sliktāk nekā dzīvē.– Uff... Varbūt tāpēc, ka neesmu taisījusi plastiskās operācijas un vispār nekrāsojos (Iesmejas.) Nezinu daudz tantočku pirmspensijas vecumā, kas vispār nelieto nekādus špakteļus. Tas nav tāpēc, ka es tos neatzīstu. Man pret to ir ļoti pragmatiska attieksme. Ir sievietes, kuras saka: nevarot iedomāties, ka varētu staigāt pa māju ar ruļļiem matos. Bet kā viņa var iedomāties, ka viņai ir, piedodiet, silikona krūtis?! Matus uz ruļļiem nevar rādīt, bet to, ka tie ir pieaudzēti, krāsoti, balināti, var?! Nu, ko tu... dirs? (Smejas.) Tad opreģeļis, es saku! Man tas pilnīgi noteikti nav pieņemami. Lai es katru dienu sēdētu un zīmētu uz purna seju... man ir svarīgi, kā es jūtos! Ja tev ir svarīgi, kā izskatās mana seja – sorry, es nestrādāju par modeli. Ja būs kāda fotosesija vai televīzija – jākrāsojas, tas ir citādāk. Bet, lai izietu uz ielas... Tad nāku mājās un atkal divas stundas ķellēju kaut ko no sevis nost? Noņemu skropstas, nagus, ragus, vilnu, spalvu, krūtis, dibenu, celulītu, ar kaut ko pa virsu pārlīmētu, mākslīgās bizes, zobus, izņemu krāsainās lēcas, un – par ko es pārvēršos? Paskatos spogulī – un man ir diskomforts! Bet es sevi mīlu, es negribu, ieskatoties spogulī, ieraudzīt tur pārsteigumu! Man patīk, ka redzu to, ko redzu, un zinu, ka tas ir tas, ko redz citi! Vai nav par daudz goda, lai es katru rītu un vakaru stundu veltītu tev, Anniņai un tiem, kuri iet man garām, tādēļ, lai jums būtu lielāka bauda uz mani skatīties!? Bet man pie dirsas, kā tev ir uz mani skatīties! Es neeju saplēstās drēbēs, nemazgāta, netīra, smirdīga (es tagad sabiezinu krāsas). Iespējams pat, ka uzzīmēta es sev patiktu labāk. Bet es jau sevi tādu neredzēšu – tu mani tādu redzēsi! Varbūt tā es atbildu uz jautājumu, kāpēc uz bildēm izskatos sliktāk. Tāpēc, ka negruzīju sevi ar visu to.
– Vai citādi tu jūties jauna, sprauna un forša?– Nu... Forša noteikti. Par to, vai jauna – sometimes. Par to, vai sprauna – nu, protams, manā vecumā, turklāt ņemot vērā manu dzīvesveidu, pēdējo laulību un vēl šādus tādus nepatīkamus piedzīvojumus, mans veselības stāvoklis pilnīgi noteikti varētu būt vēl daudz sliktāks. Jo pie tā režīma... Kaut kādi klubi, diskotēkas, koncerti, uzstāšanās, modes skates un pārējais...
Par jaunākiem vīriešiem
– Kādu stadiju tu esi sasniegusi kā sieviete – attiecībās ar vīriešiem, ar pasauli?– Praktiski man visu laiku ir attiecības, tām gan neatliek pārāk daudz laika.
– Tev ir tā – nepārtraukti?– Es tādā flirta līmenī (bet tur ir daļa taisnības) saku, ka man nav tik daudz laika, lai pāraudzinātu vīrieti, man vienkāršāk ir paņemt jaunu. Nu, tā, rupji izsakoties.
– Kad tev kļūst pārāk grūti ar viņu...– Nē, nevis grūti, bet, teiksim, ja man jāsāk viņu pārveidot...
– Bet varbūt nevajag pārveidot?– Bet tad man būs diskomforts! Es mīlu sevi.
– Tāpēc saku – kļūst par grūtu...– Es labāk ņemu nākamo. Tagad man ir, teiksim tā, draugs, kuram ir 20 gadu.
– Divdesmit?!– Jā! Mēs tiekamies gadu.
– Kāda sajūta ir ar tik jaunu puisi? Tīri sievišķīga interese...– Greizsirdīgs ir viņš, nevis es.
– Bet tu jūti, ka tevi mīl kā cilvēku...– ...ne tikai viņš!
– Tu patīc jaunākiem vīriešiem?– Viennozīmīgi. Bet nez kāpēc... Man ir pieļāvumi. Visi uzskata, ka es velku gultā jaunākus džekus. Es gribētu redzēt, kā vecene var ievilkt...
– Tad tev viņiem būtu jāmaksā. Tad jau tev ir daudz naudas!– (Smejas.) Pat, ja es maksāšu, no tā džekam, piedod par izteicienu... Nezinu nevienu jaunu džeku, kuram no naudas uzlabotos erekcija. (Smejas.) Tāda ir mana atbilde. Liekas tā jocīgi, bet tas varbūt ir gēnos, mans tēvs bija augstskolas pasniedzējs, un viņam kārās kaklā studentes. Nezinu, cik tuvas attiecības... Es pat mēģināju noskaidrot, gāju pie vienas uz mājām razborkas taisīt!
Kasjauns.lv / Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” un Intas Fogeles arhīva
