Ķesteris lepojas ar savu brāli

Seriālā Leona brālis Fēlikss dzīvo Krievijā, bet reālajā dzīvē Ģirta Ķestera (46) vecākais brālis Andris (49) jau daudzus gadus uzturas Briselē. Lai arī pēc balss tālruņa klausulē Andri Ķesteri no brāļa Ģirta neatšķirot pat miesīga māte, ar aktiermākslu Andrim maz sakara. Viņš pēc izglītības ir filozofs un jau daudzus gadus strādā par ierēdni Eiropas Savienības pārstāvniecībā Briselē. Andris ir diplomāts, vadījis pat sarunas par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ģirts neslēpj, ka ļoti augstu vērtē savu brāli un no sirds lepojas.

Andris un Ģirts ir slavenā Valmieras režisora Zigurda Ķestera un skolotājas Ineses Ķesteres dēli, no kuriem teātra ceļu izvēlējies viens. Jau kopš skolas laikiem Andris vairāk pievērsies eksaktajiem priekšmetiem, bet Ģirts rakstījis fantastiskus sacerējumus (aktiera mamma atceras, ka tikpat fantastiskas esot bijušas arī Ģirta rakstītās vēstules no armijas). Tāpēc vēl šobaltdien aktieris nespēj saprast, kā tas var būt, ka skolas gados brālis republikas daiļrunāšanas konkursā ieguvis pirmo vietu, kamēr viņam – nākotnes aktierim – kā ar augstāko pakāpienu bijis jāsamierinās ar trešo vietu... „Atceros, kā viņš runāja – skaisti, bet bez būtības un jēgas...” smaidot atceras Ģirts.

Brāļu mamma Inese Ķestere ir lepna, ka nekad dzīvē no dēliem nav nācies dzirdēt slikta vārda vienam par otru. Brāļu mamma spriež, ka abpusēji cieņpilno attieksmi dēli iemācījušies ģimenē: „Lai arī mans vīrs bija smaga rakstura, viņš pret mani izturējās ar milzīgu uzmanību un cieņu. Viņš mani lutināja, tāpēc mājās paveica gandrīz visus mājas darbus, ēst gatavošanu un tīrīšanu ieskaitot. Dēli redzēja, kā mēs strādājam un dzīvojam. Tāpēc viņi ir ne tikai lieliski cilvēki, bet arī labi pavāri un mājas kārtotāji.”

Tiesa, runājot par mājas darbiem, kas uzticēti dēliem, Ķesteres kundze neslēpj, ka droši vien savās prasībās abi ar vīru „pāršāvuši pār strīpu” ar trauku mazgāšanu. Par ģimenes mājvietu 18 gadus kalpojis dzīvoklis skolā, kur nav bijis ne siltā ūdens, ne citu labierīcību. Trauku mazgāšana bijis darbietilpīgs process, un droši vien tāpēc Andrim šis darbiņš riebjoties joprojām. Mamma arī atzīst, ka emocijas abi brāļi prot lieliski maskēt, jo tā audzināti. „Lieta tāda, ka mūsu tētis bija audzis Sibīrijā, sieviešu vidē, no kurienes guva uzskatu, ka pārlieku liela maigošanās puikām traucē vīrišķīgi attīstīties. To arī respektējām, audzinot dēlus,” neslēpj Ķesteru mamma.

Vislabākais Romeo!

Tuvāks kontakts ar brāli Ģirtam izveidojies Andra studiju laikā. „Viņš ņēma mani līdzi uz studentu celtnieku vienību, kur iepazinu īpašu mūziku un bohēmas gaisotni. Toreiz pirmo reizi apjautu, cik svarīgi man ir tas, ka ir lielais brālis,” stāsta Ģirts.

Vai „no bērna kājas” jau bija redzams, ka viens izaugs par aktieri, bet otrs – par diplomātu? Brāļu mamma, kura profesionālajā dzīvē, strādādama par Valmieras Viestura vidusskolas direktora vietnieci mācību darbā un rajona pedagogu konsultanti (skolotāja Ķestere darbu atstāja tikai pagājušajā gadā, mainoties pensiju sistēmai valstī), radusi raksturot bērnus, viegli atrod īstos vārdus: „Kad Ģirts bija mazs, viņš radu saietos vienmēr atradās uzmanības centrā – ar interesantu valodu un savdabīgu asprātību. Tas viņam – dabas dots talants. Kad sapratām, ka Ģirtam īpaši neinteresē eksaktie priekšmeti, nebija šaubu – viņš būs teātrī. Savukārt par Andri mans tēvs, kurš reti kad bārstījās ar komplimentiem, pēc šaha spēles teica: „Tev, meit’, aug gudrs dēls. Domāju, ka viņš nākotnē strādās vai nu zinātnē, vai par pasniedzēju.” Kā apliecinājumu, ka Ģirts agri atradis savu īsto ceļu, Ķesteru mamma atminas kultūras žurnālā „Māksla Plus” lasītu interviju: „Scenogrāfs Andris Freibergs, runājot par izrādēm, atzina, ka savā mūžā nebija redzējis nevienu skaistāku izrādi par „Romeo un Džuljetu” Kuldīgas baznīcā. Bet tā taču bija MŪSU – Valmieras skolēnu teātra „Sprīdītis” – veidotā izrāde, kurā Ģirts spēlēja Romeo!”

Gargabalnieks un sprinteris

Būtiskāko brāļu atšķirību viņu mamma pamato ar mērķtiecību. „Andrim ļoti raksturīga īpašība bijusi mērķtiecība. Piemēram, lasīt viņš iemācījās patstāvīgi nepilnu piecu gadu vecumā. Savukārt Ģirts sportā plūca laurus kā rajona čempions 100 metru skrējienā un sprintā. Nu gluži kā dzīvē – Ģirts spēj ātri mobilizēties īsām distancēm, bet Andris ir gargabalnieks,” novērojumus atklāj Ķesteres kundze, tēlaini piebilstot, ka pēdējos gados arī Ģirtam sākušas padoties garākas „distances”.

Pats Ģirts atzīst, ka tas varētu būt brāļa nopelns: „Laikā, kad Andris strādāja Latvijas vēstniecībā Vācijā, es tik ļoti novērtēju viņa profesionālos sasniegumus, ka dziļi sevī apņēmos kļūt par labāko aktieri. Man tas likās svarīgi! Tāpēc esmu tas, kas esmu, varbūt – daļēji pateicoties viņam? Kad Andris bija sasniedzis 45 gadu vecumu, viņš man teica: ir pārāk maz laika, lai nodarbotos ar blakuslietām; katru dienu negaidi veiksmes stundu, bet tai rūpīgi gatavojies, lai kādu brīdi varētu „šaut”... To arī esmu ņēmis vērā.”

Vai kāpostus nevar nopirkt bez „teātra”?

Andris Ķesteris ir viens no Atmodas „buriniekiem” – Ārlietu ministrijas sastāvā strādāja pie tā, lai citas valstis starptautiski atzītu Latvijas suverenitāti, vēlāk – vēstnieks Austrijā un Vācijā. Pēc tam viņš vadīja sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā un bija Andra Piebalga biroja vadītājs. „Tagad vairs nesaprotu, kas īsti viņš ir. Zinu tikai to, ka izturējis apmēram 150 pretendentu konkurenci uz kārtējo amatu Briselē,” stāsta viņa aktieris. Un, neraugoties uz augstajiem amatiem Ģirtam viņš joprojām ir vienkārši brālis.

„Man ļoti patīk ar viņu parunāt nevis par profesionālām lietām, bet gan par filmām un teātriem, kas neskar mani. Viņam, tāpat kā man, ļoti patīk krievu filmas un seriāli. Un runājam par mūziku, kas skar viņu. Andrim ļoti patīk kantri un klasiskā mūzika. Kad pagājušajā gadā kopā ar dēlu Paulu bijām Briselē, saklausījāmies TĀDU kantri. Biju pārsteigts par šā žanra daudzveidību. Koncertu un uzvedumu DVD skatīšanās Andra mājās Briselē ir tradicionāls rituāls. Sēžam mierīgi, kamēr ārā kaut kas gatavojas uz grila. Brāļa ģimene ir ļoti viesmīlīga. Un es ārkārtīgi ar šo ģimeni, kas, protams, vienlaikus ir arī mana ģimene, lepojos. Apbrīnoju brāļa māku dzīvot – ne vienmēr kreatīvās un radošās intereses, kas viņam piemīt tīri ģenētiski, ir noteicošās. Priekšplānā viņš izvirza ģimeniskās un praktiskās vajadzības. Un tur mēs mazliet atšķiramies, jo man šī atbildības izjūta tik lielā mērā nepiemīt. Vairāk dzīvoju ar sevi, ar savu pašizpausmi. Tas nenozīmē, ka nemīlu sev tuvos cilvēkus. Bet vienalga – mans dzīvoklis ir nevis „es”, bet mans darbs un mana ikdiena...”

Runājot par brāļa vienkāršību attiecībās ar savējiem, Ģirts atceras kuriozu stāstu: „Reiz Andris atnāca tepat no mūsu Matīsa tirgus un smējās par kādu pazīstamu aktieri, kuru bija sastapis tirgū: „Ja tu būtu dzirdējis, kā viņš pirka skābos kāpostus! Nu vai nevar iztikt bez „teātra”, vismaz pērkot kāpostus!?” Andrim nepatīk samākslotība. Tāpat kā man. Es smagi panesu cilvēku teatrālu izturēšanos ikdienā, ja mākslinieks turpina prevalēt, aktieriski uzvesties reālajā dzīvē attiecībās ar citiem cilvēkiem. Tāda ākstīšanās nav nopietna...” Jāpiebilst, ka Andra sieva ir asociētā profesore Iveta Ķestere, kurai Latvijā ir akadēmiskā prakse un iznākušas vairākas grāmatas gan par pedagoģijas vēsturi, gan par lietišķo etiķeti.