Māra Santa dienasgrāmata: „Es zīmēju savu oktobri”

„Bieži vakaros vienatnē klīzdams pa Londonas centru, apstājos Lesteras laukumā un reizēm ilgi vēroju māksliniekus, kas zīmē portretus. Tagad viņi gan ir nedaudz izklīduši: cits Koventgardenā, cits  pie Pikadilli laukuma, jo Londona gatavojas olimpiskajām spēlēm. Daudzas vietas pārbūvē un remontē, tāpat arī šo laukumu. Daži no māksliniekiem mani jau pazīst un vairs nepiedāvājas mani zīmēt. Jo zina, ka es tikai skatīšos, tāpat kā daudzi citi. Mākslinieks parasti uzzīmē cilvēka portretu kādās 15 minūtēs. Kas mani šeit īpaši aizrauj, ir tas, ka parasti bilde iznāk drusku skaistāka nekā reālais cilvēks. Kaut arī pēc šiem portretiem noteikti varētu veikt cilvēku atpazīšanu, tomēr parasti tie ir nedaudz, pavisam nedaudz labāki nekā realitāte. Piemēram, drusku mazāk grumbu, mazliet vairāk izceltas acis, kaut kāda dzīvības dzirksts parādījusies vaigu līnijās, kaut kur izgaisis nogurums acu plakstiņos. Tāda fascinējoša sajūta — cilvēki, samaksājuši 20 mārciņas, pēc 15 minūtēm aiziet pacilāti un iepriecināti. Varbūt viņi paši līdz šim nav pamanījuši, ka ir skaisti. Un šie ielas mākslinieki patiesībā dara svētīgu un brīnišķīgu darbu. Viņi pamana skaistumu katrā, arī tajos, kurus citi uzskata par neglītiem vai kuri paši sevi noniecina. Un it īpaši tajos.

 Un domāju, cik bieži es cilvēkus vienkārši neredzu. Redzu tikai savu steigu, padarāmos darbus, savas raizes, domāju par savu dzīves jēgu, bet blakus esošam cilvēkam paeju garām. Un, ja pamanu, tad ikdienas raizēs nesaskatu viņos neko īpašu.

Un vēl es domāju — kā mēs zīmējam cilvēku portretus? Cik bieži cilvēka dzīve un darbi tiek atspoguļoti, izceļot viņa trūkumus, katru neveiklību, katru negludumu raksturā pārvēršot par kroplību un katru neizdošanos — par zaudējumu. Kad esam vīlušies vai nomocījušies ar nabadzību, vai varbūt aizņemti savās sāpēs — mēs varam paiet garām kādam, to vispār neredzēdami vai vēl ļaunāk — dēmonizēdami un padarīdami par monstru. Un tie parasti ir mūsu paši tuvākie cilvēki. Vai bieži vien arī daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki patiesībā ir pilnīgi citādi, nekā mēs esam pieraduši par viņiem domāt.

Varbūt arī daudzi politiķi nemaz tik dēmoniski nav, kā bildēs izskatās. Protams, daži varbūt ir daudz ļaunāki, vismaz — nekā velēšanu reklāmas viņus parāda jau nu noteikti. Tomēr gribētos, lai mums Latvijā būtu tādi psiholoģisko portretu zīmētāji, kas celtu cilvēkiem pašapziņu un mazinātu latviešu izslavēto mazvērtības sajūtu. Kaut būtu vairāk tādu sabiedrības struktūru, kur cilvēks var smelties pašapziņu, noticēt sev un censties būt labāks. Anglijā bieži tā ir baznīca. Tā tiešām atbalsta cilvēkus un iedrošina mīlēt un atbildīgi izturēties pret pasauli. Tā „zīmē cilvēku portretus” neizķengādama un nedēmonizēdama, reizēm meklēdama skaisto arī tajos, kas vairumam sabiedrības šķiet neglīti. Protams, ir vēl skola, nevalstiskās organizācijas, valsts un pat monarhija, ar kuru vairāk vai mazāk cilvēki sevi asociē. Visas šīs un citas struktūras kaut ko dara ar cilvēku pašapziņu. Dažas no tām ceļ, citas mazāk. Kas to dara Latvijā?  

Bērnībā es nezīmēju. Nebija iedrošinājuma, un es vienmēr biju aizņemts ar mūziku, dejošanu un matemātiku. Tas sākās pirms pieciem vai sešiem gadiem. Tad, kad kāda mana draudzene Marta mani iedrošināja taisīt rotas. Drīz vien sāku arī šo to uzzīmēt. Mēģināju arī cilvēku portretus, bet parasti, lai kā centos, tie nebija rādāmi pašiem cilvēkiem. Bet ainavas, kaktusi un koki jau neapvainojas, ka esmu tos uzzīmējis kroplus.

Šovasar izlēmu, ka man to vajag. Un sāku apmeklēt zīmēšanas stundas. Atradu sev skolotāju — kādu turku mākslinieku no Ankaras. Hasans ir fascinējošs gleznotājs. Viņš var atļauties zīmēt sarkanas vai zaļas sejas cilvēkiem un piezīmēt baltas vai rožainas ēnas. Tajā pašā laikā viņš var zīmēt arī komiksus un karikatūras — ar vienu līniju uzzīmējot pazīstamu seju. Pagājušo ceturtdien viņš pārgrieza citronu un lika man to kādās trijās minūtēs uzskicēt, cik reālu vien var. Kad to biju uzzīmējis ar visām sēkliņām un miziņu, viņš man palūdza saskaitīt, cik daiviņu es esmu uzzīmējis. Izrādās, nevis desmit, bet deviņas. Un tad Hasans parādīja, ka es neesmu uzzīmējis vienā malā atplīsušo miziņu. Jā, sapratu, ka biju uzzīmējis kādu citronu, bet nevis tieši šo citronu! Nekas jau nebija nepareizi, tā drīkst zīmēt, vienīgi — tas nebija šis citrons. Vēl es biju ātrumā citrona sulīgās šūniņas sazīmējis tā, ka tās drīzāk izskatījās pēc ventilatora. Interesanti, es par sevi biju domājis, ka neesmu aizspriedumains, bet redz, ka attiecībā pret citroniem man ir jau iepriekš izveidoti priekšstati, kurus nemaz tik viegli neesmu gatavs pārskatīt.

Otrajā stundas daļā man bija jāzīmē sengrieķu skulptūru. Aizraujoši, interesanti — kā no manas drebelīgās rokas vilcieniem iznirst kaut kas tīri baudāms. Nē, tā nav māksla, taču roka dreb aizvien mazāk. Pašam prieks. Un te nu es gribu nedaudz parunāt par līniju. Kamēr mēs neprotam zīmēt, katra līnija rāda nepārliecinātību. Var jau būt, ka tā reizēm vajag, bet tad mēs zinām, kāpēc mēs to rādām. Un es domāju — vai zīmējumā, ko zīmēju ar savu dzīvi, tās līnijas ir šaubu vai drošības pilnas. Vai varbūt es pārsteidzīgi novelku pilnīgi šķību līniju, domādams, ka nu jau esmu profesionālis. Arī tas, protams, ir pieņemami. Bet vai to es gribēju pateikt? Dzīvē tik viegli nevar izdzēst. Un reizēm Hasans man liek zīmēt ar kādu sarkanu zīmuli, lai es neko nevarētu izdzēst...  Viss kā dzīvē.

Jā, pagājušonedēļ sāku skicēt portretus. Pagaidām tāpat — sava prieka pēc. Ievēroju, cik ilgi man nākas vērot cilvēku, lai uzzīmētu viņa, nevis manis iedomātu degunu. Man patīk to darīt. Kaut kā pilnīgi jauna pasaule atklājas. Teoloģijas, matemātikas un psihoterapijas studijas man pasauli parādīja no citas puses. Tagad to zīmēju no jauna. Nē, es netaisos kļūt par mākslinieku, arī universitātes grādu man pietiek. Vienkārši pasaule atklājas no pilnīgi jaunas puses. Vai nav jauks oktobris?”

Māris Sants/Foto: no Māra Santa privātā arhīva