Dāvids kaunas par Latviju. Atklāta intervija ar skandalozo dizaineri

Jau vairākus gadus Dāvids daudz laika pavada, strādājot apģērbu ražošanā Šanhajā, taču aizvien aktīvi seko līdzi politiskajiem procesiem dzimtenē. Dizaineris neslēpj, esot Ķīnā, viņš aizvien kaunas par Latviju. Tomēr Dāvids pēc ilgāka pārtraukuma atkal sadūšojies veidot biznesu Latvijā. Viņš atteicies no dizainera ambīcijām, apņēmies ražot valkājamas un plašākai sabiedrības daļai finansiālā ziņā pieejamas drēbes. Turklāt apģērbu viņš neievedīs tikai no Ķīnas. Pats savu ražotni Dāvids iecerējis atvērt Valmierā.

Tiekoties ar žurnālu „Kas Jauns” dienu pirms savas jaunās kolekcijas modes skates, Dāvids neslēpj, ka tikpat vienkāršs kā viņa jaunradītie tērpi ir arī viņš pats. Dizainers vairs nealkst skandālu, un zīmēšanās TV kameru priekšā tagad viņu pat nedaudz mulsina. Vislabāk viņš jūtas, neviena netraucēts, savā nomaļajā privātmājā Jelgavas pusē, kur var kails sauļoties šūpuļtīklā vai peldēties piemājas dīķī.

Vairāk laika aizvien pavadi Ķīnā nekā Latvijā? Kāda vispār ir tava ikdiena laikā, kad nestrādā pie apģērbu dizaina veidošanas?

Lielākoties esmu tepat uz vietas. Uz Ķīnu aizlidoju, kad nepieciešams. Dzīvoju Jelgavā, esmu laimīgs. Eju pirtī divas reizes nedēļā, peldos dīķī, staigāju vecās trenuškās. Priecājos, jo padevusies lieliska burkānu raža, tomāti arī bija ļoti garšīgi. Vienīgi kartupeļi šogad ir pašvaki, un trušus nācās nokaut, jo tie bija saslimuši...

Bet ar ģimeni viss ir kārtībā. Aizvien esmu kopā ar sievu Antru, nu jau iet 19. gads. Dēls Bruno (22) jau trešo gadu Šanhajā universitātē mācās ķīniešu valodu. Brīvi runā ķīniski, bet studiju un iztikšanas maksu pelna, augstskolā pasniedzot angļu valodas lekcijas. Vismaz pagaidām atgriezties Latvijā viņš neplāno. Studēšot tālāk. Vēl nav izlēmis — psiholoģiju vai valodas. Pa šo laiku viņš ir atradis sev arī draudzeni — ķīniešu meiteni. Viņa gan pašlaik devusies studēt uz Holandi, un Bruno tagad jūk prātā... Ar dēlu mums ir foršas attiecības. Neesam kā tēvs ar dēlu, bet gan čomi. Arī meita Emma Berta (15) nesen bija atbraukusi pie brāļa ciemos. Viņai arī patīk Šanhaja.

Par to, ka esmu uztaisījis plastisko operāciju, presē lasīju jau sen! Pie savas formas tā speciāli nepiestrādāju. Tāpat dzeru šņabi, pīpēju cigaretes pa divām paciņām dienā. Kādreiz gāju uz trenažieru zāli pie privāta trenera četras reizes nedēļā, tad man lieko tauku bija četrreiz vairāk nekā tagad. Nu man ir jādara fizisks darbs laukos — laistu siltumnīcas, skaldu malku, pļauju zāli. Pēc sportošanas vairs nav vajadzības. Nu ko tu skaistam padarīsi?! (Smejas.)

Kad pats veicu kastingus modelēm, kam jārāda mani tērpi modes skatēs, man būtiski ir, lai viņas var noiet defilē, lai pēc kaut kā izskatās, un tas arī viss. Man ir bijusi kādreiz tāda modele Linda, laikam tas bija pirms kādiem desmit gadiem. Patiešām anorektiķe! Es nezinu, kur viņa tagad ir, droši vien nomirusi... Viņa bija šausmīgi tieva, vienmēr bija pārdedzinājusies solārijā. Ar nenormāli šauriem gurniem, un galva izskatījās uzblīdusi milzīga. Meitene izskatījās kā invalīde. Lai piedod viņas ģimene, bet paši vainīgi. Vajadzēja meitu audzināt par kārtīgu cilvēku, nevis uzpūtīgu cacu, kuru, ja nepaņem uz kādu modes skati, sāk psihot, ārdīties un badoties it kā par spīti kādam. Ko tu lien biznesā, kur tevi vērtē tikai kā gaļas gabalu! Diemžēl tā tas ir! Ej izgudro raķetes, ej gani cūkas, ej lido kosmosā, nelien par modeli! Ko tu te lien, ja nevari tikt galā ar to psiholoģisko spriedzi par to, ka tevi vērtē tikai un vienīgi pēc taviem auguma parametriem?

Ja cilvēkam ir psiholoģiskas problēmas, viņš speciāli neēd un ģindē, kāpēc man par viņu būtu jāuzņemas atbildība? Kārno modeļu tēma mani vienkārši neinteresē!

Vai Latvijā sievietes, tavuprāt, beidzamo gadu laikā ir mainījušās?

Vispār lielākoties esmu savos laukos. Bet vasarā vienreiz sieva mani aizveda pasēdēt kafejnīcā Līvu laukumā. Bija skumji — pilsētas centrs izskatās izmiris, cilvēku uz ielām maz, daudzi veikali slēgti... Ārzemnieces, kas man sēdēja netālu, izskatījās gluži kā tās, kas jaunības dienās filmējušās tajās drausmīgajās reklāmās, aicinot: „Piezvani man, un es atsūtīšu pa pastu savas biksītes!” Goda vārds! Bet tās dažas latvietes, kas gāja garām pa ielu, nepārspīlējot, izskatījās kā tādas ganu meitas... Kaut kur pazudis sievišķīgums. Vienīgais labums, ka vairs tik lielos apjomos pa pilsētu negrozās ar pusplikām pakaļām, kā tas bija pirms dažiem gadiem.

Vai līdz ar vēlēšanām Latvijā ir gaidāmas kādas pārmaiņas?

Vēl šogad pats apsvēru domu iet politikā. Turklāt ļoti nopietni. Diemžēl, izvērtējot partiju piedāvājumu, neatradu nevienu sarakstu, no kura būtu ar mieru startēt. Tagad esmu pieņēmis lēmumu, ka oficiāli politikā nekad neiešu. Tomēr neesmu komandas cilvēks, par marioneti mani neviens nekad neuztaisīs. Jebkurā sēdē par jebkuru jautājumu, likumprojektu vai darījumu, kur tiktu apspriestas lietas, kas man šķiet nepareizas un negodīgas, es otrā dienā vērstos presē un ziņotu par to tautai. Kas mani tādu ņemtu savā partijā? Es esmu neērts un neaprēķināms pēc dabas.

Tas nozīmē, ka, esot Ķīnā, aizvien tev ir kauns par Latviju?

Jā, aizvien ir kauns, jo pārmaiņu nav un nebūs.

Bet nav ko mums visiem īdēt. Mēs esam dabūjuši tieši tādu valdību, kādu gribējām, dabūjām tādu prezidentu, kādu gribējām, mēs dabūjām mīkstmiesīgu premjeru, kas ir kā jēla ola, manipulējams... Tas par Dombrovski!

Varbūt tomēr vajadzēja krasākas pārmaiņas. Es, piemēram, esmu krievs. Vai tāpēc slikts cilvēks? Uzskatu, ka Vienotību nedrīkstēja laist valdībā, viņus vajadzēja atstāt opozīcijā ar naida kurinātājiem. Domāju, ka Zatleru uz to piespieda. Viņš vienkārši ir nepraša, visa viņa komanda ir neprašas. Kā saka, ar labiem nodomiem ir kaisīts ceļš uz elli.

Dāvids par politiķu ģērbšanās stilu