Ko mēs vēl nezinājām par Mārtiņu Freimani. Draugs atklāj interesantus faktus

Pavisam šaurā draugu lokā krodziņā „Pieci vilki” grupas „Tumsa” menedžeris Mareks Bērents 7. februārī atzīmēja aizsaulē aizgājušā drauga Mārtiņa Freimaņa dzimšanas dienu. Šogad Mārtiņam būtu palikuši 35.

Mareks, kurš tāpat kā Mārtiņš, ir no Aizputes, ar mūziķi bija pazīstams jau kopš bērnības. Abi viens otram bija kā brāļi. Intervijā „Kas Jauns” Mareks dalās savās smeldzīgajās izjūtās, kas aizvien viņu neatlaiž pēc drauga zaudējuma. „Freimja dzimšanas dienas galdā parasti bija rasols, zirņi ar speķi, desmaizes, ķilavmaizes — ķilavas bija vienīgās zivis, ko viņš ēda. Kādreiz, kad jubilejas tika atzīmētas pie Freimja mājās, parasti pie viņa braucu jau no paša rīta, un tad kopā gatavojām gan vistu, gan kotletes. Viņam ļoti patika gatavot, bija liels pavārs,” atceras Mareks.

Pusgads pēc traģēdijas izdzēsies no atmiņas

„Pēc Mārtiņa nāves mans prāts atslēdzās. Pagājušajā gadā periodu no janvāra beigām līdz maijam es faktiski neatceros. Neko. Ne notikumus, ne cilvēkus. Viss notika tādā kā autopilota režīmā. Biju līdz ausīm ieracies darbos, bet arī no tā atmiņā ir tikai fragmenti. Varbūt labi, ka tā notika, apzinos, ka liels pārdzīvojums cilvēku var novest arī līdz trako mājai.

To, ka Freimīša vairs nav, esmu pieņēmis, bet pārdzīvojis aizvien neesmu. Joprojām gadās, ka asaras sāk birt pašas no sevis, skatoties uz fotogrāfijām vai domājot par viņu. Aizvien cenšos sadzīvot ar šo zaudējumu. Viņš man bija kā ģimenes loceklis. Piemēram, kad gatavojāmies „Tumsas” lielkoncertiem, Freimi redzēju daudz biežāk nekā savu sievu. Bija reiz smieklīgs gadījums, ko Freimis arī aprakstījis savā grāmatā: es braucu mašīnā un gribu zvanīt sievai, lai pateiktu, ka drīz būšu mājās. Nesagaidot atbildi, saku: „Čau, bučiņ!” Dzirdu — otrā galā klusums, un pēkšņi Freimis atbild: „Nu, čau, skūpstiņ!” Toreiz nejauši biju piezvanījis viņam!

Mani vecāki dzīvo Aizputē, un katru reizi, braucot uz Liepājas pusi, vienmēr pacenšos gan iebraukt pie mammas, gan pie Freimja uz kapiem. Viņam ir forša vieta, tur pietiktu rūmes mums visiem, visai grupai. Vienmēr parunājos ar viņu... Bet ar Freimi runāju ne tikai, esot pie viņa kapavietas. Viņš jau ir tepat līdzās.

Mārtiņš sūta dziesmas no augšas

Reiz, braucot mašīnā uz koncertu, mums visiem grupas dalībniekiem bija sarunas par to, kas notiks pēc mums. Toreiz ar Freimi nolēmām — lai arī kurš no mums pirmais aizies un lai arī cik lielas būs sāpes un bēdas, mēs no tā uztaisīsim šovu, kurš nedrīkst beigties. Tiem, kas paliek, ir jāturpina. Tāpēc arī „Tumsa” turpina spēlēt. Jā, Freimim patika teiciens „Show must go on!” (Šovs turpinās!).

Patiešām žēl, ka līdz ar Mārtiņu aizgāja arī „Tumsas” 21. jubilejas albums. Tam vajadzēja iznākt pagājušā gada rudenī. Galvā viņam tas esot bijis jau gatavs. Nebija tikai uzlikts uz papīra un iespēlēts. Tagad mums pašiem šīs dziesmas jārada. Lūk, jocīgs stāsts iz dzīves: pirms pāris nedēļām Kažas grupas taustiņinstrumentālists Edgars Znutiņš jeb Kastanis pēkšņi mums, „Tumsai”, atsūtīja melodiju dziesmai. Viņš teica: „Vecīt, man kaut kādā vakarā uznāca klikšķis un radās šis te. Tikai nejautā, no kurienes un kāpēc!” Es aizvien brīnos — Kastanis tādas melodijas neraksta! Viņi ar Kažu veselu albumu kopā ir sarakstījuši, tā ka zinu viņa stilu. Tā ir absolūta Freimja melodija. Un Kastanis nav tas, kas kopē. Liekas, ka to dziesmu mums no turienes (Mareks paveras uz augšu) kāds laikam būs atsūtījis...

Pepei laukos klājas labi

Pepe ir apbrīnojams suns! Kā jau no patversmes ņemts sunītis, Pepe ļoti pieķērās saimniekam. Viņa taču perfekti zināja, kura programmā ir pēdējā dziesma! Visu koncertu skatuves maliņā pie manis nosēdēja, bet, kolīdz sāka skanēt dziesma „Kad Ēģiptē sniegs”, Pepe metās uz skatuves, sēdēja un skatījās uz Freimi, it kā sacīdama: „Viss, pietiek! Braucam mājās!”

Pats gan diezin vai saņemšos aizbraukt viņu apraudzīt. Pēc tam kad Pepe bija zaudējusi priekšējo ķepu un pēc operācijas kādas dienas uzturējās Rīgā, es biju aizgājis pie viņas... Man likās, ka, mani redzot, viņa uzreiz atcerējās Freimi, ar skatienu meklēja riņķī, vai arī viņa nav kaut kur man blakus. Es ļoti negribu dzīvnieku sāpināt.

Mārtiņa mīlestība pret dzīvniekiem bija vienkārši apbrīnojama. Pēc Valtera un Kažas dalības „Eirovīzijā” viņi tika uzaicināti braukt uz koncertiem Slovākijā. Arī Freimis brauca līdzi. Vienu dienu šis man no Slovākijas zvana un saka: „Marčik, es esmu zooveikalā... Zini, šeit ir ļoti smuks un skumjš pitons!” Esot ar visiem papīriem un maksājot tikai 150 ASV dolāru. Vārds „skumjš” jau lika man satraukties. Notēloju, ka slikti dzirdu, un palūdzu, lai viņš iziet laukā no veikala. Viņš prasa: „Nu, vai tagad mani dzirdi?” Es atbildu: „Tagad mudīgi ej uz viesnīcu un vairs neatgriezies tai veikalā!” Ja nebūtu piezvanījis man, nebrīnos, ka viņš būtu atbraucis mājās ar pitonu! Kā kroga „Pieci vilki” saimnieks Uno reiz teica: ja Freimis aizietu uz zoodārzu un ieraudzītu žirafi, kurai skumjas acis, otrā dienā tā žirafe būtu jau pie viņa mājās! (Smejas) Jā, Freimis bija īsts Eiss Ventura! Reiz sēdējām kafejnīcā, un viņš uz ielas ieraudzīja savainotu kaiju. Viņam esot tā jāglābj, jo līdz jūrai tālu! Ņemšot sev līdzi! Par laimi, tā kaija aizlidoja...

Ja kāds ir izteicies, ka Freimim bija plāns nodzīvot līdz 33 gadu vecumam un ne ilgāk, tās ir muļķības. Viņam bija pat domas un idejas par ģimenes veidošanu. Runājot par sievietēm Mārtiņa dzīvē, varu sacīt, ka viņas arī spēlēja lielu lomu dziesmu radīšanā un varbūt bieži pašas to nemaz neapzinājās.

Simpātijas un draudzēšanās ir viens, bet dzīvošana kopā — pavisam kas cits. Un tādā ziņā Freimis absolūti nebija ģimenes cilvēks. Viņš bieži vien teica: „Kura gan izturēs manu dzīvesveidu?!” Bet attiecību lietas viņš nemēdza lieki apspriest un savu iekšējo pasauli ļoti sargāja no publicitātes. Es zinu, kā bija, ka šeit viņam palika meitene, tomēr nestāstīšu, kas viņa ir. Mārtiņš negribētu, ka to visi uzzina, un es to respektēju.  

Nereti tika apspriesta tēma, ka Mārtiņš ir bijis citādi orientēts. Es zinu, ka tā nebija, lai gan īstenībā man būtu vienalga, ar ko viņš guļ — kaut ar žirafi, papagaili vai hipopotamu! Un man ir arī pilnīgi „pie kājas”, ko par viņu šai ziņā tagad domā sabiedrība. Absolūti!

Bet, runājot par mūziku, — mums visiem ar „Tumsu” bija lieli nākotnes plāni. Gatavojāmies braukt uzstāties gan uz Krieviju, gan Ameriku. Bija arī doma pastrādāt ar jaunajiem mūziķiem. Darbs ar jaunajiem — tā bija vēl viena tāda mūsu abu kopīga šķautne. Apzinājāmies, ka mūžīgi jau neņemsimies pa skatuvi, ka pienāks brīdis, kad vairs ne izskats atļaus, ne būs fiziska varēšana un būs jādod vieta jaunajiem. Tāpēc sekojām līdzi, kas notiek, kādi perspektīvi mūziķi parādās. Princips bija tāds, ka jaunajiem parādām ceļu, bet tas, vai viņi iet vai ne, ir viņu pašu ziņā. Mēs bijām tie, kas viņus sapurina un pabīda, nevis nodarbojas ar auklēšanos.

Mārtiņš aktīvi iesaistījās „Tumsas” nākotnes plānu kalšanā. Ideja kaut ko mēģināt realizēt Krievijas tirgū, dziesmas „Maksimum ti” tapšana, sadarbība ar krievu dziedātāju Jūliju Čičerinu — tā bija mana ideja, ko arī Freimis ļoti atbalstīja. Diemžēl pēc viņa aiziešanas ar Jūliju neesmu kontaktējies, bet iepriekš sapratu, ka Krievijā šī dziesma aizgājusi diezgan labi. Decembra sākumā dziesma tika palaista gan Latvijā, gan Krievijā, ieinteresējās arī Ukraina. Kad janvāra beigās Mārtiņš aizgāja, šī skumjā vēsts izskanēja arī Krievijā.

Neļāva sev palīdzēt

Cilvēki runāja, ka draugi neesot Mārtiņu glābuši. Bet to nebija iespējams izdarīt. Freimja dzīves moto bija tāds: ja nevar dzīvot, kā vēlas, tad nav vērts vispār dzīvot. Gan es, gan Mārtiņa pamāte Inta viņam beidzamajā laikā laikam jau bijām līdz kaklam ar savām runām.

Visi konflikti bija tikai audzināšanas dēļ, tāpēc, ka pārmetām, ka viņš tik daudz lietoja melno dziru. Viņš varēja kļūt pat ļoti skarbs, mācēja atšūt pamatīgi. Pat pēdējās sava mūža dienās. Neilgi pirms aiziešanas mēs ar Mārtiņu kapitāli salamājāmies, kad liku viņam iet pie ārstiem. Viņam vispār ārsti nepatika... Māsa Ilze viņu beigās knapi dabūja uz slimnīcu.

Grupas „F.L.Y.” neveiksmīgā piedalīšanās „Eirovīzijā” un tēva nāve viņam bija liktenīgais lūzuma punkts, un kopš 2003. gada Mārtiņš sāka lietot alkoholu diendienā. Nav runas par to, ka viņš dzēra daudz, bet gan par to, ka tā bija kļuvusi par ikdienišķu nodarbi. 100 vai 200 gramu konjaka vai balzama ik dienas. Viņš ieskrēja krogā, paņēma tēju un 50 gramu balzama, skrēja tālāk un pēc kāda laiciņa iedzēra pa mēriņam atkal. Dzēra ik pa brīdim visas dienas garumā, kā tādas iedzeršanas pīppauzes. Puslitrs augstākais, ko viņš dienā patērēja. Bet „Melnais balzams” uz aknām iedarbojas graujoši...

Balzamu dzēra katru dienu...

Es savas audzinošās pārrunas centos risināt mašīnā, kad bijām ceļā uz koncertiem. Dažreiz centos runāt draudzīgi, citreiz strostēju bargākā tonī. Bet Freimis bija viltīgs. Viņam bija vairāki varianti. Pirmais — novirzīties no tēmas, sākot nopietnā balsī runāt par mūzikas lietām, kas mums nākotnē jāpaveic, par jautājumiem, kas saistīti ar menedžmentu vai režiju, kas jāizplāno. Viņš jau zināja, kuras tēmas ir man svarīgas, ja pieminēja vārdu „režija”. Otrais variants — viņš izlikās, ka ir drausmīgi noguris un grib brauciena laikā pagulēt, bet, ja es biju pārāk uzstājīgs, tad trešais variants bija — piekrist. Sacīja, ka, jā, dzerot par daudz, solījās ierobežot, tagad vairāk nē, un tā tālāk. Bet Mārtiņš jau nebija alkoholiķis — parastais. Nebija tā, ka viņš sāka dzert un dzēra līdz kliņķim, līdz krišanai, pēc tam modās un dzēra atkal. Tā nekad nebija! Viņš sevi kontrolēja. Apzinājās, ka jābūt uz strīpas, un man liekas, ka tāda piedzeršanās Freimim nemaz nebija vajadzīga. Uz skatuves viņš ne reizes neuzkāpa piedzēries. Vajadzēja iedzert tad, kad ko radīja, tad viņam bija labāka iedvesma. Mazlietiņ mēdza iešaut pirms koncertiem, arī uzstāšanās laikā pa 20 vai 50 gramiem iemalkoja, bet tas bija nepieciešams balss saitēm. Jo klubi ir piesmēķēti, slikta ventilācija. Turklāt balss saites Mārtiņam bija diezgan sačakarētas, jo daudz dziedāja bez iesildīšanās. Pēc koncerta, pusotru stundu nodziedājies un nolēkājies, viņš iedzēra vēl kādus 100 gramus, un vairāk viņam negribējās.

Zināja, ka beigas nav tālu

Kad man piezvanīja un pastāstīja, kāds ir viņa stāvoklis, ka viņš ir galīgi dzeltens, iznākums bija zināms — ka beigas vairs nav tālu. Tas, ka šeit (Mareks pieliek dūri pie krūtīm.) es to nepieņēmu, tas ir cits jautājums. Cilvēkam jau vienmēr ir kaut kāda naivā un stulbā cerība...

Vienīgais veids, kā viņu varēja glābt, būtu piespiest viņu atteikties no pilnīgi visa. To, ka viņam ir nopietnas veselības problēmas, zināju jau gandrīz gadu pirms Freimja nāves, 2010. gada aprīlī. Viņš pats to zināja, un es to zināju. Tikai tiešām negaidīju, ka tās beigas pienāks tik ātri. Bet viņš pie katras saaukstēšanās dzēra saujām zāļu, bet virsū uzdzēra balzamu. Ja nebūtu aizgājis janvārī, būtu aizgājis martā, maijā vai jūlijā. Tam vairs nebija nozīmes. Ja viņš nevarēja dzīvot tā, kā viņš gribēja, tad viņam nebija intereses un vēlmes vispār dzīvot! Un Mārtiņam savā dzīvē nebija ko nožēlot — citi trīs mūžu laikā nepagūst izdarīt to, ko viņš paveica savējā.”

Mārtiņš Freimanis, „Tumsa” un Jūlija Čičerina „Maksimum ti”

Inta Mengiša/Foto: Inta Mengiša, Mārcis Priede, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva