Aizkustinoši: mirstoša māmiņa raksta blogu, lai bērni viņu atcerētos. FOTO

„Es gribu, lai mani mazie zinātu, cik ļoti viņus mīlēju,” saka mirstošā 32 gadus vecā Keitija no Lielbritānijas. Sievietei pagājušā gada jūnijā diagsnosticēja sevišķi agresīvu vēzi, viņa izgāja vairākus ķīmijterapijas kursus, taču zarnu vēzis, visticamāk, sievieti pievārēs.

Ārsti sievietes vīram Stjuartam pateica, ka Keitija dzīvos vien sešus mēnešus, ne ilgāk. Vīrietis traģisko ziņu no sievas neslēpa, bet izlēma pateikt. Rakstīt blogu Keitija nolēma jūlijā, un to nevar lasīt visi interneta lietotāji, jo galvenokārt vēstījumi paredzēti pāra 8 gadus vecajam dēlam un četrgadīgajai meitiņai.

„Kad sāku rakstīt, bija sajūta, ka rakstu par kādu citu personu, ne sevi,” viņa atceras pirmo ierakstu. Viņa dalījās pārdomās par zarnu vēzi, par to, kāpēc tieši viņa ir tam nolemta. Vēlāk Keitija jau rakstīja it kā nākotnei – laikam, kad bērni būs pusaudži. Pubertāte, kā zināms, ir sevišķi sarežģīts vecums, un Keitija saviem bērniem dod padomus.

19.janvāra ieraksts parāda slimnieces dusmas un krīzes brīdi. „Vēzis ir tik sūdīga slimīga! Es skatos uz sevi spogulī un redzu, ko tā nodara...Es izskatos izdilusi plikpaure un anorektiķe. Tas ir tik pretīgi!” Arī šis ir ieraksts, ko viņas bērni lasīs, kad māmiņas vairs nebūs šajā saulē.

Savukārt šī gada 14.februārī, Valentīndienā, sieviete veltījusi odu savam laulātajam draugam: „Tu esi lielisks vīrs un lielisks tētis. Es mīlēšu tevi vienmēr,” viņa rakstīja.

Lai gan no pagājušā gada jūlija, kad viņa sāka blogot, pagājuši jau vairāk nekā seši mēneši (kas viņai bija atvēlēti dzīvei pēc ārstu teiktā), Keitijas pagaidām beidzamais ieraksts datēts ar 15.martu. Viņa rakstīja raudot. „Ja operācija nepalīdzēs, es miršu. Audzējs ir izpleties milzīgs un vairs nav apturams. Vēzis man atņem visu, un esmu uzsākusi ceļu pretī nāvei.” Sieviete dusmojas pati uz sevi, ka kļuvusi emocionāla un raudulīga un ka nāve atņems viņu bērniem un vīram.

Abi bērni zina, ka māmiņai ir problēmas ar veselību, taču viņa kopā ar vīru izlēma netraumēt mazos ar vēsti, ka mātes drīz vairs nebūs. Mazā meitene vēl nelasa, taču dēls prot lasīt. Tomēr Keitijas interneta dienasgrāmata viņam tiks dota tad, kad viņš vēl mazliet paaugsies.

„Es ceru, ka viņiem būs tā sajūta, ka esmu blakus visu laiku, lai arī fiziski manis nav. Ir reizes, kad es kaucu aiz bēdām, ka neredzēšu savus mazos izaugam. Domāju, ka bloga rakstīšana bija pareizā izvēle, lai viņi mani atcerētos un pazītu.” Viņa jau ir pārdzīvojusi ārstu nolikto miršanas brīdi un joprojām nav pavisam padevusies, - Keitija cītīgi lieto zāles un izmanto asinspārliešanu, lai pēc ilgāk vēl noturētos pie dzīves.