Kažokādu bizness Latvijā - lauksaimniecība vai lieka nežēlība? FOTO

Pateicoties senču apsviedībai un prasmēm esam izdzīvojuši līdz šodienai un mums ir parādījusies savulaik neiedomājama privilēģija - diskutēt par ētiskumu, izvērtēt savu rīcību un, kas ir svarīgi – izvēlēties. Kas ir tie iemesli, kuru dēļ cilvēkam būtu jāizvēlas kažokāda nevis piedāvātās imitācijas vai citas alternatīvas un cik attīstīta šī nozare ir Latvijā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem Kasjauns.lv meklēja, vēršoties pie nozares pārstāvjiem, entuziastiem kā arī asākajiem kritiķiem.

Latvijas zvēraudzētāju asociācijas (LZAA) valdes locekle Sandra Vilciņa sarunā ar portālu Kasjauns.lv atklāj, ka, salīdzinot ar kaimiņiem lietuviešiem, kuriem ir ap 100 fermām, kažokzvēru audzēšana Latvijā nav plaši pārstāvēta. LZAA sastāvā pašlaik ietilpst 10 saimniecības, savukārt ārpus tās darbojas vēl četras vai piecas. Lielākā no asociācijas pārstāvētajām saimniecībām ir „Baltic Devon Mink”, kas atrodas pie Iecavas. Nīderlandiešu un dāņu kopuzņēmumam pieder fermas arī Polijā un Nīderlandē, kas padara to par lielāko Eiropā. Latvijā, šogad kompānija viena pati saražojusi ap 350 000 kažokādu, savukārt kopumā, visu saimniecību saražotais šajā gadā tuvojas miljonam vienību. Latvijas teritorijā pamatā tiek audzētas ūdeles un lapsas. Lapsas gan tiek audzētas tikai divās saimniecībās – „Gauja AB” un „Stirnas”.

Lai arī, salīdzinot ar Lietuvu, kā ražotāji esam desmitkārt mazāki, izceļamies ar inovācijām dzīvnieku labturības jomā. Latvija būs pirmā valsts, kuras zvēraudzētāji pēc savas iniciatīvas darbībā ieviesīs „Welfur” programmu. „Welfur” ir Eiropas zvēraudzētāju asociācijas ierosināta dzīvnieku labturības programma, kuras mērķis ir būtiski uzlabot zvēru labklājību Eiropas Savienības audzētavās. Programma paredz stingru apstākļu izvērtēšanu trīs reizes gadā. „Kādai valstij ir jābūt pilotvalstij. Tā kā Latvijā saimniecību skaits nav liels, mēs varam operatīvi šajā programmā piedalīties, vienlaicīgi panākot gan progresu, gan šīs programmas pārbaudi praksē,” Latvijas saimniecību lēmumu skaidro Vilciņa.

Latvijas fermās kaušana notiek vienu reizi gadā, parasti novembrī vai decembrī. Kažokzvēri vidēji dzīvo 6-7 mēnešus, savukārt vaislas dzīvnieki, kuri izceļas ar īpašiem radu rakstiem un kažoka kvalitāti, tiek audzēti 2-3 gadus, lai radītu pēcnācējus. No saražotā kažokādu materiāla apjoma valstī paliek vien 10% - teju visu saražoto produkciju audzētavas eksportē, kaltētā veidā izsūtot uz pasaules lielākajām izsolēm – Kopenhāgenā, Helsinkos, Toronto vai Sietlā. Valstī paliekošā desmitā daļa tiek speciāli sagatavota ģērētavās Lietuvā vai Igaunijā, kur atrodas Francijas un Itālijas ģērētavu filiāles (vietējās ģērētavas neesot īpaši augstā līmenī) un tad nonāk pie vietējiem meistariem. Klasiska ziemas kažoka izgatavošanai nepieciešami aptuveni 40 kažokzvēri. Izsoļu sistēma kažokādu tirgū ir vēstures mantojums. Šāda sistēma ir īpaši izdevīga gan audzētājam, gan pircējam – saimniecības saņem maksimāli augstāko cenu par savu ražojumu, savukārt pircējam visa produkcija sašķirotā veidā sastopama vienuviet un nav jāapmeklē, jāizvērtē daudzo audzētavu piedāvājums atsevišķi. Izsoļu sistēma nozares pārstāvjiem garantē arī zināmu drošību par noietu, jo individuāliem ražotājiem nav jāiegulda īpaši daudz resursu tirgus paplašināšanā.

Kažokādu nozares pārstāvji aizstāv savu nodarbošanos, apgalvojot, ka tā ir tāda pati tautsaimniecība kā vistkopība un lopkopība, tomēr gan televīzijā, gan interneta medijos pretēju ainu demonstrē nozares asākie kritiķi – dzīvnieku tiesību aizsardzības biedrības, kuru safilmētajos materiālos redzami šauros būros ieslodzīti slimi un apjukuši savvaļas dzīvnieki. Komentējot nozares oponentu, dzīvnieku aizsardzības biedrību aktivitātes, Vilciņa uzstāj, ka ir jāpastāv izvēles brīvībai: „Šobrīd šīs aktivitātes izskatās pēc nelielas cilvēku grupiņas vēlmes uzspiest pārējiem savus uzskatus.” LZAA pārstāve apgalvo, ka ja kažokādu nozare tiešām būtu praktiski nevajadzīga, neveidotos pastāvīgs pieprasījums, kas ļautu gan saimniecībām, gan ražotājiem un tirgotājiem palikt biznesā. „Kadri, ko šie aizstāvji filmē tiek filmēti naktīs, kad dzīvnieki ir satraukti, jo redz nepazīstamus cilvēkus. Dzīvnieks, reaģējot uz prožektoriem un kamerām uzvedas neadekvāti, kā rezultātā top materiāls, kuru viegli izmantot provokatīviem mērķiem.” stāsta Vilciņa. Slimi dzīvnieki šajā nozarē diemžēl esot realitāte, bet pateicoties labturības pasākumiem, to skaits ir salīdzinoši mazs, aptuveni 3 - 4 dzīvnieki no 30 000 - 40 000. Vilciņa arī apgalvo, ka tādu biedrību kā „Dzīvnieku brīvība” mērķis ir nevis dzīvnieku labturība, bet gan nozares likvidācija, ko apliecinājis arī biedrības vadītājs Aivars Andersons.

Šķiet, asa kritika acumirklī garantēta ikvienam, kurš nolēmis pievienoties nozarei. No tās nav izbēgusi arī sabiedrības dāma Ieva Adamss, kuras nesen atvērtais „pop-up" veikaliņš „Icon Furs" Galerijā Rīga jau izraisījis viedokļu karus sociālajos medijos, kuros savu viedokli, nežēlojot Ievu, pauduši arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp multi-mākslinieks Kaspars Bindemanis. „Kažokādas ir mana kaislība jau kopš bērnības.” portālam Kasjauns.lv atklāj Ieva, skaidrojot, ka viņas attieksme pret kažokādām radusies vēl mazai esot, kad padomju plastmasas leļļu vietā viņa rotaļājusies ar mammas izgatavotajiem kažokādas zvēriņiem. Bērnības atmiņas kopā ar mūsu aukstajām ziemām arī novedušas pie šāda biznesa eksperimenta. Ieva uzsver, ka pasaulē nav nevienas jomas, ko var saukt par labu un sakārtotu - sākot ar cilvēciskajām attiecībām beidzot ar pārtiku, apģērbu un pat gaisu, ko elpojam. Viss ir jāuzlabo pamazām. Ievas veikalā, kurš pastāvēs vien trīs mēnešus, iespējams, ir sastopamas arī Latvijā audzētu šinšilu kažokādas. Veikals piedāvā grieķu zīmolus – „ByLazaros" un „Queen Furs".

Nozare objektīvi nevajadzīga

Biedrības „Dzīvnieku Brīvība” vadītājs Aivars Andersons sarunā ar Kasjauns.lv atklāj, ka nozares pārstāvju bieži apspriestā labturība ir vien vāji definēts jēdziens. „Kā gan šis drāšu būris var atbilst dzīvnieku vajadzībām, ja dabā savvaļas dzīvnieki brīvi pārvietojas?” pārliecinoši vaicā Andersons.

Dzīvnieku tiesību aizstāvis ir arī pārliecināts, ka jau tā vaļīgās regulas tiek sistemātiski pārkāptas ekonomisku iemeslu dēļ. Biedrības vadītājs ir pārliecināts, ka kažokādu nozares pārstāvjiem nav vērā ņemamu argumentu, lai attaisnotu savu darbību un nozare viņaprāt ir „objektīvi nevajadzīga” dēļ mazā sabiedrības pieprasījuma. Pretēja aina gan atklājas „SKDS” šoruden veiktajā pētījumā, kurā noskaidrots, ka 69% Latvijas iedzīvotāju kažokādu izmantošanu apģērba ražošanā pilnībā atbalsta. „Dzīvnieku brīvības” viedoklim par nozari kā morāli neattaisnojamu sabiedrības vairākums, šķiet, pagaidām arī nepiekrīt – 64% aptaujāto apgalvo, ka kažokzvēru audzēšana esot tāda pati lauksaimniecības nozare kā citas.