Latvijas Zivrūpnieku savienība neiepriecina patērētājus: cenas nekļūs lētākas
Provizoriskie apgrozījuma un peļņas rādītāji liecina, ka pagājušais gads Latvijas zivrūpniecības nozarei kopumā bijis veiksmīgs. Agrāk nozare bija pazīstama galvenokārt ar šprotu ražošanu, taču pēc lejupslīdes, kas sākās 2014. gadā, situācija ir stabilizējusies – ražotāji ir pilnībā atguvušies un turpina attīstīties, intervijā aģentūrai LETA stāsta Latvijas Zivrūpnieku savienības (LZS) prezidents, SIA “Karavela” līdzīpašnieks Jānis Endele. Pēc viņa teiktā, nozare šobrīd saskaras ar unikālu cenu pieauguma ciklu. Lai gan loģiski būtu sagaidīt cenu kritumu, realitātē jau piecus gadus cenas tikai palielinās. Arī, plānojot budžetu šim gadam, nav pamata cerēt uz izejvielu cenu kritumu, jo zivju krājumi un resursi kopumā neuzlabojas.
Kā jūs varētu raksturot šā gada sākumu Latvijas zivrūpniekiem?
Asociācijas biedriem iet labi. Provizoriskie apgrozījuma un arī peļņas rādītāji liecina, ka pagājušais gads kopumā nozarei ir bijis labs. Agrāk mūsu nozari pazina kā šprotu ražotājus. Šajā jomā lejupslīde, kas sākās 2014. gadā, ir beigusies, ražotāji ir pilnībā atguvušies un iet uz priekšu. Uzņēmumiem pēdējos gados apgrozījums ir audzis un arī peļņas rādītāji ir palielinājušies, kas ir virs vidējiem rādītājiem pārtikas nozarē.
Piemēram, "Karavela" kopš 2014. gada ir spējusi pieaudzēt apgrozījumu trīs reizes - no 30 miljoniem eiro līdz 90 miljoniem eiro pagājušajā gadā.
Šobrīd mēs redzam, ka nozare ir eksportspējīga, ir vienmēr bijusi aktīva starptautiskajās izstādēs un jaunu klientu, produktu un ideju meklēšanā. Zivrūpnieki ilgtermiņā kā nozare ir sen jau sapratuši, ko arī politiķi un sabiedrība runā, ka bez eksporta nav attīstības un eksports ir vienīgais veids, kā valstij virzīties uz priekšu. Vēl 2014. gadā bija jautājums, vai nozare kā tāda eksistēs, jo vienā dienā tika zaudēts liels tirgus - Krievija. Nav vērts vairs runāt par iemesliem, jo tagad, līdz ar karu, šis tirgus tāpat būtu zaudēts, zivrūpnieki būtu no tā aizgājuši. Tajā laikā nozare Krievijā realizēja 70% saražotā, tādēļ tas bija ļoti smagi. Bija daži kolēģi, kas "aizgāja skuju taku", bet pārsvarā, kopā ar valsts, eksporta atbalstu, mēs esam atgriezuši šo industriju un šobrīd nozare ir ar ļoti labu finanšu veselību un skatu uz nākotni.
Kas tad šobrīd ir lielākie zivrūpnieku izaicinājumi - augošās izejvielu cenas un izejvielu pieejamība?
Negribas žēloties, bet vairāk koncentrēties uz sabiedrības informēšanu par to, ka ir procesi, kurus ražotāji nevar ietekmēt. Nevar vainot ražotājus vai, piemēram, lielveikalus, jo tie var patikt vai nepatikt, bet bez tiem mēs arī nevaram iztikt. Ja daudzās jomās cenu klasiski veido pieprasījums un piedāvājums, tad attiecībā uz zivīm, ne tikai Baltijas jūras, bet arī okeāna zivīm, ir pavisam citas cenu ietekmējošas lietas. Tās ir prognozes par kvotu, par zivju daudzumu. Tas nerada ne pieprasījumu, ne piedāvājumu, bet ir instruments, ar kuru mēs ietekmējam ilgtspējību - ja gribam, lai būtu zivis, lai būtu tīras jūras. Piemēram, mencas Baltijas jūrā iet mazumā, to zinātnieki atzīst un to nav ietekmējusi pārzveja. Viens no iemesliem ir tas, ka jūrā gadiem neapmainās ūdens un tajās vietās Baltijas jūrā, kur mencām patika nārstot, zivju vairs nav. Tad, kad mencu zveju jau aizliedza, nākamajā gadā mencu krājumu pieaugums bija tikai 1%. Tas nozīmē, ka ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt.
Ja runājam par Baltijas jūras brētliņu un reņģi, tad ir jāmin divas būtiskas lietas. Vislielākie brētliņu pārstrādātāji ir Baltijas reģiona valstis, jo saražoto šproti tirgojam visā pasaulē. Arī poļu ražotāji izmanto brētliņu. Šajā gadā ir kvotu samazinājums par 35%, kas nozīmē, ka šāds apjoms šogad netiek nozvejots, netiek pārstrādāts, tostarp arī zivju miltos, kas ir viens no iemesliem sadārdzinājumam.
Mēs kā ražotāji tam pielāgojamies, ņemot vērā samazināto kvotu, ceļam cenas, veikali ceļ cenas. Fakts ir tāds, ka šie produkti veikalā kļūst dārgāki.
Savukārt, ja runājam par siļķēm un skumbriju, tad siļķēm pagājušajā ķeršanas sezonā cena pieauga nedaudz. Ir grūti prognozēt, vai tam būs iespaids uz gala cenu veikalā; domāju, ka ļoti minimāls. Savukārt skumbriju ietekmēja notikumi, kas sākās pagājušā gada vasarā. Zinātnieki bija nolēmuši, ka skumbriju kvota ir jāsamazina. Islandē, kas bija pirmā valsts, kurā sākās skumbriju zveja, jau no 30% samazinātās kvotas nenoķēra 30-40%. Viņiem kuģi ir aprīkoti ļoti labi, taču viņi zivis neatrada. Tas nenozīmē, ka zivju nav, bet tās neatrada. Viņu nenoķertais deficīts "auga augumā", nespēja noķert atļauto apjomu un iestājās nevis "pircēju tirgus", kas ir tirgus, kurā pircējs diktē cenu, bet gan "iepircēju tirgus" - līgumi bija saslēgti, zivju nav, bet cenu mainīt nedrīksti. Šajā brīdī izejvielai ir fantastiski augsta cena, kura veikalos parādīsies otrajā ceturksnī.
Vai zivrūpniekiem ir zināmas aptuvenas prognozes par turpmāko nozvejas kvotu iespējamo samazinājumu?
Maija beigās būs zināms Baltijas jūras brētliņu zivju krājuma novērtējums. Gan zvejnieki, gan zivrūpnieki ar zināmu satraukumu gaida šo atzinumu, jo tad arī būs zināma zivju krājuma veselība un turpmākās zvejas iespējas brētliņām. Mēs visi dzīvojam situācijā, ka loģiski saprotam, ka cenām ir jākrīt, taču esam tādā cikliskumā, kāds iepriekš nav pieredzēts. Esmu nozarē jau 20 gadus - iepriekšējie periodi bija tādi, ka, ja vienu gadu cena kaut kam pieauga, tad nākamajā gadā cena samazinājās citreiz vairāk, citreiz mazāk. Katru gadu bija cenu "šūpoles", bet šobrīd jau piecus gadus cenas tikai palielinās. Arī pagājušajā gadā, veidojot budžetu šim gadam, mēs vairs neredzam pamatu, ka izejvielu cenas varētu samazināties, jo zivju krājumi un resursi tomēr kopumā neuzlabojas.
Baltijas jūrā kvotas jau nav tikai Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, bet tās "satek" kopā ar somiem, zviedriem. Viņiem kvotas jau sen ir pārgājušas viena vai divu tirgus dalībnieku rokās, kuri reizi sezonā atbrauc ar milzīgu kuģi un kā ar putekļsūcēju visu savu apjomu divās dienās izzvejo, aizbrauc prom un visu lomu nodod zivju miltu pārstrādei. Pie mums zvejniecība tomēr notiek citādi, ar tīkliem, kur lielākās zivis noķer, bet mazākās tiek cauri. Domāju, ka kopumā nozvejas politika attiecībā uz Baltijas jūru vairs nestrādā. Arī zviedru sabiedrība to sāk saprast. Viņi mīlēja aiziet pie jūras un paēst ceptu reņģi, kas ir tradicionāli, tad diemžēl šis tradicionālais gastronomiskais prieks lēnām sāk zust, jo mazie zvejnieki nevar izdzīvot, bet lielie vienkārši neko neved krastā. Paldies Dievam, ka sabiedrība par to sāk uztraukties un izdarīt spiedienu, lai pārskatītu līgumattiecības ar zvejniekiem no 2027.gada. Tieši tas pats notiek arī Latvijā. Šajā situācijā gan nevar vainot zvejniekus, jo arī viņi ir uzņēmēji, un diemžēl nozares regulētāji nekad nav spējuši paredzēt notikumu gaitu uz priekšu. Ja brīvā tirgū ļautu rīkoties ar minimāliem noteikumiem, tad noteikti mēs būtu citā situācijā, bet tagad nepareizi regulētā tirgū ir, kā ir.
Ja runājam par Baltijas jūras zivīm, tad visām kvotētajām zivīm pārzveja nav iespējama - uzraugi to kontrolē, ir ļoti stingri noteikumi un neviens neriskē tos pārkāpt. Tas pats arī ir ar skumbrijas un siļķes nozvejas kontroli. Tādā ziņā viss ir kārtībā, bet problēma ir tajā, ka valstis nespēj vienoties savā starpā par kopējo bildi. Negribu saukt konkrētas valstis, bet, ja kāda valsts pasaka, ka ar jums nevienošos un zvejošu nevis 20 vienības, bet 50, tad tā ir problēma. Ja visi šādi rīkojas, tad, iespējams, vienā dienā pārzveja ir iespējama, un nevis zvejnieku vainas dēļ, bet tādēļ, ka valstis nespēj savā starpā vienoties. Tas mums kā ražotājiem liek domāt par alternatīviem risinājumiem, alternatīvām zivīm. Kā jau minēju par skumbrijām, tad laikā, kad skumbriju pietrūka, cenas aizgāja kosmosā, visi meklēja alternatīvas. Skumbrijām ir vairāki veidi, mums pierastās ir "scomber scomber", kas ir visgaršīgākās, bet ir vēl no citiem reģioniem, kas nav tik treknas, nav tik garšīgas, bet arī skaitās skumbrijas. Arī tur tik labi neiet ar zveju, bet visi ķer to, kas ir pieejams.
Ja kopumā runājam par savvaļas zivīm, tad skaidrs, ka cenas kāps. Labā ziņa, ka laša cenas, visticamāk, nekāps, bet drīz jau lasis cenas ziņā būs pielīdzināms skumbrijai.
Veikalos jau tagad var redzēt cenu kāpumu zivju produkcijai. Sociālajos tīklos klejoja ieraksts par šprotu bundžas cenu virs četriem eiro, kas nozīmē, ka cena kilogramā pārsniegusi 30 eiro.
Jāsaprot, ka šprotes eļļā produkcijas pašizmaksa sastāv no diviem lieliem izmaksu posteņiem. Viens no tiem ir darba alga. Lai saražotu vienu bundžiņu, bez tā, ka zivs tiek atvesta uz cehu, ir viens cilvēks, kas ar rokām saver zivtiņas uz iesmiem kūpināšanai. Diemžēl šo procesu neizdodas mehanizēt. Esam daudz pētījuši un arī naudu investējuši pilotprojektos par zivju uzvēršanu, bet pašlaik rezultāts nav summējies ar iekārtu. Pēc tam, kad zivs ir nokūpināta, pretī ir viens cilvēks, kas ar rokām iepako šo zivtiņu bundžiņā. Jebkurā gadījumā tas ir roku darbs. Ja mēs skatāmies uz darba algām, tad pēdējo desmit gadu laikā šajā nozarē tā ir pieaugusi vairāk nekā divas reizes. Starp citu, tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijas zivrūpniekiem izdevās 2014. gadā izdzīvot un izkonkurēt citus, jo tajā brīdī mūsu izmaksas bija krietni zemākas, savukārt, produkta kvalitāte krietni augstāka nekā rietumu valstu ražotājiem. Tie bija mūsu bonusi pircējam. Mēs jau divus gadus iepriekš konstatējām, ka no 2014. gada līdz 2023. gadam mūsu bundžiņas pašizmaksa ir kļuvusi tieši tāda pati kā mūsu konkurentiem Zviedrijā, Norvēģijā un Francijā. Arī tur zivju pārstrādē nav milzīgu algu, jo cehos pamatā strādā iebraucēji.
Otrs iemesls ir zivju cenas pieaugums - zivs izejvielas cena ir pieaugusi trīs reizes pēdējo desmit gadu laikā. Ja 2014. gadā zivs maksāja apmēram 30 centus par kilogramu, tad šodien - apmēram eiro. Tas nozīmē, ka tad, kad kūpināta zivs nonāk līdz tai bundžiņai, tā jau var maksāt seši septiņi eiro. Jebkurā gadījumā produkts, kurā ir gan tradīcijas, gan roku darbs, kas nav aizvietojams ar mašīnām, ir limitēts ražošanā. Neviens no zivrūpniekiem šobrīd otru maiņu nevar uzbūvēt, un tas nav produkts, ko var efektivizēt. Ja to visu saliekam kopā - darba algas pieaugums vairāk nekā divas reizes, zivs cenas pieaugums trīs reizes, pieaugušas arī visas citas izmaksas, komunālie un energo maksājumi utt. -, tad cenu pieaugums ir neizbēgams. Ja uzņēmums X mēnesī saražo 100 vienības, bet visas izmaksas pēdējo 10 gadu laikā ir pieaugušas 10 reizes, tad viņam nav citas iespējas, kā palielināt cenas, lai nodrošinātu savu finanšu veselību. Uzņēmumi vairs nenīkuļo un arī grib pelnīt, tirgus situācija to ļauj līdz zināmai robežai, jo vienā brīdī patērētājs teiks - nē. Tad, protams, būs cits stāsts. "Karavela" nedaudz atšķiras, jo mēs varam saražot 300 vienības, ne 100, tādēļ izmaksas nedaudz izšķīst un varam iedot zemāku cenu. Tāpēc domāju, ka nākotnē uz šprotēm mums ir jāskatās kā uz ekskluzīvu produktu.
Ekonomikas ministrs Viktors Valainis ir pieteicis pārtikas cenu ierobežošanas plānu, lai samazinātu cenas lielveikalu plauktos. Valstij vajadzētu jaukties uzcenojuma politikā?
Nē, pilnīgas muļķības. Populistiski tas ļoti labi skan, tam piekrītu, bet es nesaprotu, kā viņš to grib izdarīt. Mēs jau tā esam nomocīti ar birokrātiju. Tātad tiks izveidots departaments vai nodaļa sākumā ar 5 cilvēkiem, kas vēlāk apaugs ar vēl 30 cilvēkiem, jo papīri šurpu turpu būs jāstumda bezjēdzīgi. Kad sapratīs, ka tas nestrādā, vai jums liekas, ka nākamajā dienā šis departaments pašlikvidēsies? Nē! Izdomās vēl 20 lietas, ar kurām apgrūtināt uzņēmējus. Tas ir viens no argumentiem.
Patērētājam ir jāmāk saprast, kā funkcionē lielveikali. Es neesmu veikalnieku pusē, bet arī muļķību pusē nevaru būt. Lielveikali pasaulē strādā ar divu līmeņu tirdzniecību. Ir privātā preču zīme (veikalu zīmoli) un ražotāju zīmolu produkti. Lai savam patērētājam iedotu lētāku produktu, katrā produktu kategorijā ir viens vai divi produkti, kuriem tiek piedāvāta privātā preču zīme. Lielveikali šiem produktiem taisa iepirkumu, lai nodrošinātu zemu cenu. Varu minēt piemēru no savas nozares - lielveikalā ir gan mūsu siļķe, gan konkurentu siļķe, un abi produkti maksā apmēram 2,6 eiro, savukārt lielveikala paša jeb privātās preču zīmes produkts, arī siļķe, maksā 1,10 eiro. Ja patērētājs ir muļķis un nemāk veikala plauktā atrast šo produktu un nopirkt, tad kāds tur vēl regulējums, veikals jau visu ir piedāvājis. Privāto preču zīmju produktiem lielveikali uzliek ļoti minimālu uzcenojumu. Vai privātajai preču zīmei būs Latvijas ražotājs vai nebūs, tas jau būs atkarīgs tikai no Latvijas ražotāja spējas saražot ekonomisku produktu. Tur jau vairs nevērtē pēc zīmola spēka, bet gan pēc kvalitātes, specifikācijas un cenas. Ja nevari saražot labi un lēti, tad esi vājš ražotājs, un tur nav vainīga veikalu politika. Piemēram, Vācijas lielveikalos ir mūsu "Karavela" vienā dienā saražots produkts ar vienādām kvalitātes prasībām, tikai vienai bundžiņai uzlīme ir sarkanā krāsā, otrai zaļā, viens būs "Karavela" zīmols, otrs privāto preču zīmols. Vācijā privātā privātā preču zīmola bundžiņa plauktā maksās 0,89 eiro, bet mana zīmola produkts - 1,89 eiro. Patērējam ir izvēle - pirkt par 0,89 eiro vai 1,89 eiro. Tieši tāpat ir arī Latvijā.
Protams, ka man daudz kas nepatīk lielveikalu uzvedībā, tas ir cits stāsts, bet to diemžēl nevar ietekmēt ar tādiem līdzekļiem, kādus tagad ir izdomājuši. Tie ir absolūti nestrādājoši risinājumi. Ja mēs uztraucamies par patērētājiem pieejamām cenām, tad lūdzu - tādas privāto preču kategorijā jau ir, tikai vajag mācēt atrast.
Ražotāji sūdzas par atšķirīgiem uzcenojumiem vietējiem produktiem un importētajiem, sūdzas par sankcijām no lielveikalu puses, bet pie Konkurences padomes baidās iet.
Skaidrs, ka arī mūs neapmierina situācija, ka mēs uztaisām produktu, kuram vajadzētu būt privāto preču zīmju cenu kategorijā, bet tā nav. Rīcība ir neadekvāta, jo, ja mana produkta cena ir 1 eiro bez PVN noliktavā, tad ar PVN veikalā tā ir 2,5 eiro. Te gan jāsaprot, ka pa vidu šai cenai ir daudz posmu un darbību, līdz produkts nonāk uz plaukta. Tas tā vienkārši ir, un tur mainīt neko nevar.
Asi jāvēršas būtu pret to, ka vienādas kategorijas Latvijā ražotiem produktiem uzliek daudz lielāku uzcenojumu kā ārzemju konkurentam. Es nezinu, vai tā ir, bet šajā gadījumā, ja tā ir, lielveikalus vajadzētu klapēt pie sienas, jo viņi atrodas Latvijā, bet "čakarē" Latvijas uzņēmumus. Tam absolūti piekrītu. Taču, ja uzņēmums pats ir bailīgs kā trusis, ja nav eksporta, neko neattīsta, tad jau arī ir jāklusē un nevar atvērt muti. Piekrītu, ka ir jābūt vienādiem noteikumiem, nevar būt atšķirīgi uzcenojumi vienādas kategorijas produktiem, bet arī tad rodas jautājums, kas tad ir vienādi produkti un vai mans produkts ir vienāds ar konkurenta? Ir ļoti daudz sarežģītu jautājumu. Varu uzdot vēl vienu jautājumu - vai, piemēram, "Lidl" ienākšana Latvijas tirgū ir attaisnojusies? Viņi ienāca, redzēja milzīgās cenas un nodomāja, kāpēc liekus 10% nenopelnīt. Var papētīt cenas, kas "Lidl" bija sākumā. Tas ir jautājums, ko mēs kā pircēji varam šajā lietā darīt un mainīt.
Kas šobrīd notiek zivrūpnieku eksporta tirgos?
Produkcijas lielā sadārdzinājuma ietekme būs redzama nedaudz vēlāk. Šobrīd visi uzņēmumi kopumā strādā, un lielāko daļu vairāk uztrauc sagādāt izejvielas klusajam periodam. Klusais periods ir tad, kad Baltijas jūrā ir zivju ķeršanas liegums - no maija līdz oktobrim. Šim periodam kvalitatīvam produktam zivis ir jāsagādā šobrīd. Tas nozīmē, ka šobrīd ir vairāk sagādes un iepirkumu izaicinājumu, bet par pārdošanu ir mazāk. Kā jau minēju, finanšu rādītāji liecina, ka uzņēmumi ir spējuši pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarā atrast tādu cenu, kas dod papildu ieņēmumus, kas ļauj attīstīties vai segt iepriekšējo periodu parādus.
Lai veicinātu eksportu un iegūtu jaunus klientus, īpaši Rietumeiropā, esam arī kopīgi nozarē radījuši savu stāstu - "Riga sardine", ko pielīdzinām vīnam.
Čīles vīns bieži vien būs lētāks par franču vīnu. Franču vīns būs daudz dārgāks, jo tam ir vēstures stāsts. Tāpat par sardīni, kas ir tā pati šprote. Var uztaisīt produktu un teikt, ka tam ir senas tradīcijas, tas nevienu neinteresē, bet, ja apvieno reģionu, vēsturi savelk no 1800. gada un pielīdzinām šardonē, tad tas jau ir stāsts. Tas arī palīdz uzņēmumiem reklamēt savu produktu un attīstīt stāstu. Ja agrāk bija “Rīgas šprotes”, tad tagad ir "Riga sardine", kas ļauj atrast Eiropā un pasaulē tos ekskluzīvos klientus, kas novērtē. Protams, cena ir cita. Ļoti daudzi uzņēmumi agrāk eksportēja uz Kazahstānu, Ukrainu, Azerbaidžānu, uz visām NVS valstīm, šodien no šiem tirgiem ir atteikušies, jo patērētājs tur vairs nevar samaksāt to cenu, ko pircējs Vācijā vai Francijā.
Tas, kas noteikti ir jāpiemin, ka pār pārtikas ražotājiem šobrīd gāžas pāri milzīga Eiropas birokrātija. Publiskajā telpā skaļi tiek paziņots, ka Eiropa birokrātiju samazinās, bet reālajā dzīvē notiek gluži pretējais. Piemēram, veikalā patērētājs pērk skumbrijas bundžiņu. Ja strādā vietējā tirgū, tad uz bundžiņas etiķetes vari sarakstīt visu, bet, ja eksportē, tad etiķetes informācijas prasības ir neizpildāmas. Vienā bundžiņā tu drīksti ielikt trīs sugu skumbrijas, kas ir pareizi, klientam tas ir jāzina, jāzina arī uzturvērtība, pamatinformācija, vai viņš to var ēst vai nē. Bet kuram interesē zivs nozvejas zona, apakšzona? Ražotājam katrā ziņā visa produkcija ir izsekojama, ja nāk kontrole, tad viss ir redzams. Vai veikalā klientam tas interesē? Varbūt no tūkstoša vienam pircējam. Amerikā to atrisināja ar QR kodu, kuru noskenē un visu informāciju vari redzēt. Mums tas nozīmē, ka, ja produkts ir Latvijas, Lietuvas, Igaunijas tirgum, tad uz vienas etiķetes trīs valodās trīs zivīm visas apakšzonas jāsaraksta - to nevar izdarīt. Mūsu gadījumā tas nozīmē, ka, ja uz vienas etiķetes to visu prasīto informāciju nevar uzlikt, tad man etiķete katrai valstij ir jāsaražo atsevišķi. Tas viss maksā, un šis regulējums spiež ražotājam tērēt vairāk naudas, ko pie normāliem apstākļiem nevajadzētu tērēt. Tādi "mazi nieki" birst visu laiku un šāds birokrātijas vilnis visu laiku gāžas. Šajā laikā būtu jādomā par izmaksu samazināšanu vai vismaz neļaut izmaksām augt, bet Eiropas Savienības birokrātija turpina funkcionēt kā līdz šim.
