Bēgļiem ir jāpalīdz, taču tikai likumā noteiktajos rāmjos

Sākoties pilna mēroga karam Ukrainā, daudzi Krievijas pilsoņi, kuri nevarēja sadzīvot ar Putina režīmu, pārcēlās uz ārzemēm, tostarp arī uz Baltijas valstīm. Taču līdzi viņi atnesa savus tikumus un netikumus. Viens no skandalozākajiem gadījumiem ir Putina režīma opozicionāra Leonīda Volkova lieta – viņu Viļņā piekāva nezināmas personas, un daļa krievu opozīcijas uzskata, ka šo noziegumu pasūtījis Izraēlā dzīvojošais miljardieris Leonīds Ņevzļins, kurš pārstāv citu opozīcijas grupējumu. Ko civilizētajai Rietumu pasaulei iesākt, saskaroties ar šādiem gadījumiem?

Skatoties uz krievu opozicionāru darbību Eiropā, tostarp arī Ņevzļina lietu, ir jāsaprot viena vienkārša patiesība. Pat ja cilvēks ir saņēmis patvērumu kādā rietumvalstī, viņš tik un tā turpina darboties tādā pašā garā, kā bija pieradis dzimtenē. Arī man savā praksē ir nācies ar šādiem cilvēkiem sastapties, lai arī ne tāda mēroga kā Ņevzļins. Viņi pat varbūt nedomā neko ļaunu, bet gluži vienkārši neprot piemēroties Rietumu prasībām un uzvedības normām. Un tad reizēm viņiem vajag pateikt priekšā, kā šeit ir pieņemts rīkoties un kā nevajadzētu darīt.

Brīžiem vispār nav skaidrs, kuriem cilvēkiem, kas pamet Krieviju, vajadzētu piešķirt patvērumu, bet kuriem nē. Norvēģija, piemēram, atteicās dot patvērumu algotņu kompānijas Wagner kaujiniekam, kurš uz turieni bija aizbēdzis, lai nebūtu jāpiedalās Ukrainas karā. Kā vērtēt tādu lēmumu?

Uz Norvēģiju aizbraukušā vāgnerieša lieta ir ļoti pretrunīga. No vienas puses, cilvēks aizbēga no Krievijas, jo negribēja turpināt karot. No otras puses, ja paskatāmies uz to ar norvēģu acīm, tad cilvēkam, kurš jau ir piedalījies noziedzīgā karā un, iespējams, izdarījis kara noziegumus, var būt nosliece uz kriminālu darbību. Nerunājot nemaz par risku, ka Krievija var rietumvalstīs apzināti iesūtīt šādus cilvēkus, kuri noteiktā brīdī tur izveido diversantu vienības.

Tādēļ tas ir sarežģīts jautājums: no vienas puses, vajadzētu palīdzēt cilvēkam, bet no otras – jāuzmanās, lai neradītu risku valstij. Tādēļ vismaz es savā praksē ļoti uzmanīgi skatos, ar kādu cilvēku konkrētajā gadījumā man ir darīšana. Te varu piesaukt filmu Sātana advokāts, kas lieliski parāda, cik trausla ir robeža, kas šķir no nonākšanas tumšajā pusē. Piemēram, vai vajadzētu palīdzēt sātanistiem, kurus Krievijā tiešām vajā un viņu kustība ir aizliegta? Es nospriedu, ka tomēr nevaru šādu lietu uzņemties kaut vai reliģiskas dabas apsvērumu dēļ.

Ko iesākt ar Krievijas pilsoni iesaukšanas vecumā, kurš ierodas Latvijā un prasa patvērumu, kā pamatojumu minot, ka Krievijā viņu var iesaukt armijā un nosūtīt karot pret ukraiņiem?

Latvijas tiesu prakse paredz, ka cilvēkam, lai saņemtu patvērumu, ir jāpierāda, ka viņam dzimtenē draud reālas briesmas. Vai tas attiecas uz visiem iesaukšanas vecuma cilvēkiem, kuriem pastāv teorētiska iespēja saņemt pavēsti un nonākt frontē? Nē, izņēmums var būt gadījums, kad šāds cilvēks jau ir saņēmis pavēsti – tad tas varētu būt arguments, lai lūgtu patvērumu. Tikai tad vēl nepieciešams aizbēgt no Krievijas.

Te nonākam pie tēmas par nelegālu robežas šķērsošanu. Ko iesākt ar migrantiem, kuri nelegāli nāk pāri robežai, un cilvēkiem, kuri viņiem palīdz?

Nelegālas robežas šķērsošanas organizēšana ir likuma pārkāpums, taču, manuprāt, vajadzētu atrast kaut kādu vidusceļu šajā jautājumā. Ir bēgļi, kuri tiešām glābj savu dzīvību, bet ir arī tādi, kuriem vienkārši nepatīk dzīvot savā valstī. Skaidrs, ka Āfrikā dzīve ir sliktāka nekā Eiropā, taču diez vai eiropieši var uzlabot dzīves līmeni visā pasaulē. Saprotamas ir arī sabiedrības bailes no migrantiem, jo Rietumeiropā jau var redzēt, ka ar viņu integrāciju ir problēmas.

Kaut kāds risinājums migrantu problēmai tomēr ir nepieciešams, un, manuprāt, varbūt varētu darīt, lūk, kā. Nav noslēpums, ka cilvēki, kas cenšas Latvijā iekļūt no Baltkrievijas puses, ir samaksājuši diezgan lielu naudu, lai no savas dzimtenes vispār nonāktu tik tālu. Tad varbūt viņi tā vietā, lai maksātu nelegāliem cilvēku kontrabandistiem, šo naudu varētu oficiāli iemaksāt Latvijas valstij, ja jau reiz uzskata, ka viņiem pienākas patvērums.

Valsts tad par šo naudu segs jūsu uzturēšanas izdevumus laikā, kamēr tiek izskatīts jautājums par uzturēšanās atļauju. Ja pamatojums patvēruma piešķiršanai būs pamatots, tad varēsiet palikt, ja nē, tad sekos deportācija. Galu galā, pat noziegumos apsūdzētos taču izmeklēšanas laikā mēdz atbrīvot pret drošības naudu. Savukārt sabiedriskās organizācijas, kas iestājas par bēgļu tiesībām, tad varētu nevis rīkot kādas nelegālas akcijas, bet uzņemties atbildību par šiem bēgļiem, kamēr tiek izskatīti viņu lūgumi pēc patvēruma.

Visu šo nelegālo robežas šķērsošanas problēmu rada viena nianse – patvērumu var pieprasīt, tikai jau atrodoties konkrētās valsts teritorijā. Taču varbūt varētu šos iesniegumus pieņemt ārzemēs, diplomātiskajās pārstāvniecībās.

Kur ir robeža starp humāniem apsvērumiem, palīdzot cilvēkiem, kuri vēlas jebkādos veidos tikt pāri robežai, un likumu?

Juristam ir jāprot novilkt robežšķirtni starp likumu un iespējām palīdzēt cilvēkiem, lai viņš pats nenonāktu konfliktā ar sabiedrību. Jurista uzdevums ir sava klienta pozīciju noformēt likumiskā veidā, ievērojot likuma robežas – viņš nedrīkst, piemēram, mudināt klientu melot varas iestādēm. Pretējā gadījumā jurists riskē nonākt konfliktā ar valsti un sabiedrību.

Nesenajos nemieros Lielbritānijā varas iestādes ieviesa paaugstinātus drošības pasākumus attiecībā pret migrācijas lietu juristiem, jo pastāvēja nopietns risks, ka saniknotais pūlis ies demolēt viņu birojus, uzskatot, ka advokāti, lūk, veicina migrāciju. Tādēļ juristi ir ieinteresēti palīdzību bēgļiem ievirzīt likumā noteiktajos rāmjos, lai paši nekļūtu par sabiedrības dusmu objektu.

Bet bēgļiem savukārt jāievēro sabiedrībā pieņemtās normas: tātad jāmeklē darbs un jāstrādā, nevis jāpārtiek no pabalstiem, jāmācās latviešu valoda. Patvēruma iesnieguma izskatīšana ilgst no trim mēnešiem līdz pusotram gadam, un pa šo laiku valodas pamatus var apgūt. Es pats, piemēram, latviešu valodu apguvu gada laikā. Manuprāt, valsts valodas apgūšana sarunvalodas līmenī būtu viens no noteikumiem, lai saņemtu uzturēšanās atļauju.

Taču realitātē mēs redzam, ka tie ārvalstu studenti, kuri Rīgā izvadā ēdienu, vairumā gadījumu latviski nespēj pateikt pat dažus vārdus. Taču viņiem te ir uzturēšanās atļauja kā studentiem, bet pie viena šie cilvēki piestrādā, iztiekot bez valsts valodas zināšanām. Vai tas ir pareizi?

Latvijā tā ir problēma. Lielbritānijā, lai saņemtu uzturēšanās atļauju, ir nepieciešamas kaut minimālas angļu valodas zināšanas, taču Latvijā laikam būtu nereāli prasīt, lai iebraucējs jau pirms tam ārzemēs būtu apguvis latviešu valodu. Toties mēs varētu noteikt, ka, lai pagarinātu uzturēšanās atļauju uz otru gadu, ir noteiktā līmenī jāapgūst valoda. Kā to izdarīt – tā jau ir katra paša darīšana. Parasti jau nauda ir viens no galvenajiem motivācijas līdzekļiem, tādēļ varbūt pat noteikt, ka tiem, kuri nezina latviešu valodu, par uzturēšanās atļauju ir jāmaksā ievērojami dārgāk.

Tas būtu tikai godīgi, jo, ja tu nezini valodu, tad valstij sazināšanās ar tevi izmaksā ievērojami dārgāk. Bet šos maksājumus valsts varētu novirzīt, teiksim, bezmaksas valodas kursu finansēšanai. Kas attiecas uz tiem, kuri strādā bez valodas zināšanām, tad es ierosinātu šai kategorijai noteikt augstāku nodokļu likmi, lai motivētu mācīties.

Viena no Latvijas tiesu sistēmas problēmām ir lēnīgums – lietas izskatīšana dažādās instancēs var vilkties gadiem ilgi. Ja Lielbritānijā policija aiztur cilvēku par līdzdalību nemieros, tad burtiski nākamajā dienā tiesa jau viņam piespriež sodu. Latvijā pēc 2009. gada 13. janvāra nemieriem vainīgo tiesāšana vilkās gadiem ilgi. Kādēļ tāda atšķirība?

Britu tiesu sistēma tomēr darbojas pēc citiem likumiem, ne velti turienes šķīrējtiesas ir tik iecienītas visā pasaulē. Manuprāt, būtu ar likumu jāparedz, ka tiesai jānotiek kādā noteiktā laika posmā – teiksim, triju mēnešu laikā. Ja valsts nespēj nodrošināt lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, tad viss – laižam apsūdzēto brīvībā un lietu izbeidzam. Protams, ar noteikumu, ka viņš pats neliek šķēršļus lietas izskatīšanai, piemēram, ir aizbēdzis vai slimo.

Ja aizkavēšanās ir tikai tādēļ, ka tiesa ir pārāk noslogota, tā jau ir valsts problēma, nevis apsūdzētā. Turklāt ātrākā lietu izskatīšanā taču būtu ieinteresētas abas puses, jo netrūkst taču gadījumu, kad cilvēks jaunībā izdarījis kādu pārkāpumu, taču pēc tam viņam šī lieta velkas gadiem ilgi līdzi un traucē dzīvot, jo viņš skaitās apsūdzētais, kaut gan patiesībā jau sen būtu sodu izcietis un sāktu normālu dzīvi.

Protams, Latvijas tiesa ir neatkarīga un tiesneši ir profesionāli, taču sistēma diemžēl ļauj pārāk ilgi vilkt lietu izskatīšanu garumā. Tas tomēr nav normāli, ja civilprasības izskatīšana tiek nozīmēta pēc pusgada, tad izrādās, ka kāds ir saslimis, un nākamo sēdi atkal nozīmē pēc pusgada. Lietu izskatīšanas tempu ziņā jau Latvija nav unikāla, šī problēma ir arī citur, taču ar to vajadzētu tikt galā. Tiesu sistēmas balsti ir taisnīgums un ātrums – ja ar pirmo Latvijā ir labi, tad ar otro ir problēmas.