Darbinieki baidās un kaunas paprasīt lielāku atalgojumu, tāpēc pārstrādājas un izdeg

Ārste skaidroja, ka adekvāta darbinieka pašcieņa bieži vien ir saistīta ar spēju pieprasīt adekvātu atalgojumu. “Ja ir zema pašcieņa, tad darbinieks nespēs paprasīt adekvātu atalgojumu. Ja nebūs adekvāts atalgojums, tad viņš izdegs, regulāri pārstrādājoties.”

Novērots, ka Latvijā darbiniekiem ir problēmas runāt par atalgojuma jautājumiem. “Vispār cilvēkiem (arī frīlanceriem) ir grūti runāt par savu atalgojumu.

Kaunamies prasīt lielāku algu

Mūsu kultūrā ir ieaudzināts cilvēkiem kaunēties par to, cik daudz [naudas atalgojumā] mēs paprasām. Mums ir nedaudz mazohisma kultūra: “Paprasīšu mazāk!”

Bet, paprasot mazāk, mēs patiesībā nodarām pāri ne tikai sev, bet arī tam, kuram sniedzam pakalpojumu. Mēs neapzināti sadusmojamies un to izpaužam pasīvā agresijā, sniedzot nekvalitatīvāku pakalpojumu. Bet tā ir mūsu vaina, ka neesam paprasījuši adekvātu samaksu! Tas raisa problēmas,” Pumpure skaidroja.

Iespējams, tas saistīts ar mūsu smago vēsturi

Iespējams, grūtības nosaukt adekvātu samaksu par savu pakalpojumu varētu būt saistītas ar latviešu kultūrvēsturi un tiem smagajiem notikumiem, kam mūsu tauta iepriekš gājusi cauri.

“Kauns par atalgojumu mūsos ir ļoti ieaudzināts. Mums ir bail teikt darba devējam: “Klau, es tik daudz daru, šis atalgojums nav adekvāts.””

Skaidras robežas palīdz neizdegt

Vēl viens no faktoriem, kas veicina izdegšanu darbā, ir darbinieka nespēja noteikt skaidras robežas. Ir vajadzīgas precīzas robežas, kur sākas un beidzas konkrētā cilvēka darba pienākumi.

Katram darbiniekam ir jāatbild sev uz vairākiem būtiskiem jautājumiem par robežām.

“Kur es ņemšu kaut ko klāt un kur neņemšu? Vai es ņemšu [papildu darbu], ja man nemaksās? Ja man nemaksās papildu maksu, cik reizes es paņemšu papildu darbu, piemēram, bezmaksas lekcijas novadīšanu? Iespējams, ja es to izdarīšu vienu reizi, tad iegūšu pieredzi, bet divas vai trīs reizes man nav vajadzīga tāda pieredze, jo esmu to jau ieguvusi. Vienmēr vajadzīga robeža.”

Var izdegt arī tad, ja dara to, kas patīk

Ārste uzsvēra: “Lai izvairītos no izdegšanas, pat svarīgākais ir saprast savas robežas: ko es gribu darīt un cik daudz es gribu darīt?

Es varu darīt darbu, kas man patīk, bet, ja cieš visas pārējās manas dzīves jomas, tad, visticamāk, es izdegšu, pat darot to, kas man patīk! Kad gribas līdz šim iemīļoto profesiju pamest, bieži vien ir runa par izdegšanu.”

Varbūt nav jāpamet profesija, bet jāstrādā mazāk?

Saskaroties ar šo jautājumu, iespējams, cilvēkam nav jāpamet sava izvēlētā sapņu profesija, kas viņam iepriekš ļoti patika, bet gan jāsamazina darba apjoms un jāstrādā mazāk laika.

Varbūt noderīgi būtu nesākt darba dienu pulksten 7 uzreiz pēc pamošanās, ieskatoties darba e-pastos, un nebeigt to ap pusnakti, mirkli pirms došanās gulēt, pārrunājot ar kolēģiem nākamajā dienā veicamos darbus.

Biroja darbu var nomainīt pret frīlancera darbošanos

Tajā pašā laikā jāatceras joks par to, ka kāds cilvēks aizgāja no biroja darba, kurā bija jāatrodas katru darba dienu no pulksten 9 līdz 17, bet tagad strādā kā frīlanceris 24 stundas diennaktī. Šajā jokā varētu būt daļa patiesības.

“Vienlaikus interesanti, ka frīlanceri, strādājot vairāk stundu, neizdeg tik ļoti bieži.” Iespējams, tas saistīts ar to, ka šie cilvēki paši regulē savu darba laiku, viņiem ir autonomija un brīvība. Bet izdegšanas risks frīlanceriem var rasties, daudz domājot par to, kur dabūt klientus un naudu, jo nemitīgi jādomā par mārketingu.

Ir darba vietas, kur vakaros e-pasti nav pieejami

Pumpure dzirdējusi par noteiktām darba vietām citās valstīs, kur darba devēji izslēdz darbinieku iespējas saņemt darba e-pasta vēstules pēc pulksten 17. “Jebkurš e-pasts, kurš tiks izsūtīts pēc pulksten 17, tiks saņemts nākamās dienas rītā.”

To var uzskatīt par labu praksi, jo parasti tad, ja kolēģis vai sadarbības partneris atsūta e-pasta vēstuli pulksten 18 vai 19, atbildīgi darbinieki uz to reaģē, kaut arī viņu darba laiks jau ir beidzies.

Ne visi var strādāt no pulksten 9 līdz 17

Lai ieviestu tādu regulējumu, par to jāvienojas plašākam cilvēku lokam. Vienlaikus ir jāsaprot, ka šāda kārtība nebūs piemērota visu profesiju un jomu pārstāvjiem. Piemēram, ir pakalpojumu sniedzēji, kuriem ir ļoti svarīgi strādāt tieši vakaros.

“Situācijas ir daudz un dažādas, tāpēc es neteiktu, ka pilnīgi visiem darbiniekiem ir jāizslēdz telefons pulksten 17. Protams, tas būtu vēlams, bet ko darīt, ja cilvēkam patīk pulksten 22 padarboties stundiņu pa telefonu?

No strādāšanas vakaros var ciest ģimene

Bet tad viņam ir apzināti jāatceras, ka viņš atņem laiku ģimenei un partneris var būt aizvainots, ka nepieskata bērnu, nepalīdz mājas darbos un strādā vakaros. Partneris var prasīt: “Kur ir tā nauda, ko tu tagad nopelni?”

Vienmēr, strādājot ārpus normālā darba laika, jāatceras, ka ar laiku partneris var kļūt aizvainots un prasīt paskaidrojumus šajā jautājumā,” ārste teica.

Runāt, runāt un vēlreiz runāt

Lai darbinieks neizdegtu, strādājot neparastu darba laiku, un neciestu viņa ģimenes dzīve, ļoti svarīga ir komunikācija ar partneri, kolēģiem, darba devēju, priekšnieku u.c. cilvēkiem.

“Jā, cilvēks var strādāt no pulksten 9 līdz 22, bet tad ir jāspēj paņemt brīvu nākamo dienu, lai var attapties no iepriekšējās garās darba dienas. Katram ir jāatrod savs darba ritms, ar ko viņš jūtas komfortabli un kas netraucē ģimenes dzīvei.”

Jāpielāgojas arī bērnudārza darba laikam

Ja darbiniekam ir bērni, tad ir jārēķinās, ka bērnudārzs parasti ir atvērts no pulksten 7 līdz 19. Būtu normāli, ja bērnu aizvestu uz dārziņu ap pulksten 8 vai 9 un aizietu pakaļ viņam ap pulksten 17 vai 18.

“Nebūtu labi atstāt savu bērnu pēdējo [dārziņā], ja vien tāda iespēja ir. Tie, kuri atcerēsies mūsu garās darba stundas pēc 10 gadiem, būs mūsu bērni! Mēs viņiem nebūsim veltījuši pietiekošu uzmanību,” speciāliste aicināja neatstāt bērnus dārziņā līdz pat pulksten 19 un salāgot darba un ģimenes dzīvi.