Vai Latvijas laukos var pelnīt, audzējot aitas? Zemnieka pieredze

Gunārs ir šejienietis, dzimis piecus kilometrus attālu, bet ilgu laiku nostrādājis Raunā uzņēmumā Agroķīmija. Nospriedis, ka sirdij vajag plašumu un šaurā stūrī mūžu negrib vadīt, viņš atgriezies dzimtajās vietās. Kādreiz mājas piederējušas mākslinieka Jāņa Strupuļa vectēvam. 90. gadu pašā sākumā Gunārs tās nopircis no kolhoza, bet zeme joprojām ir mantinieku īpašumā, ko Ciekuržņi vienojušies apsaimniekot. Vēl senākos laikos Mazvieķi bijusi liela saimniecība, apkārt vēl citi vieķi – Vecvieķi, Jaunvieķi un netālu no mājām arī Vieķu pilskalns, kur Tālivalža pārvaldītās Beverīnas pils pastāvēšanas laikā bijusi koka pils.

Ienākot saimniecībā, viss bija aizaudzis, pussabrucis, taču pamazām Mazvieķi atguvuši solīdas saimniecības skatu. Pērn gadījās liela nelaime, nodega šķūnis ar galdniecības instrumentiem un kokmateriāliem. Trīs mēnešus saimnieks nav varējis skatīties un posta pusi un gribējis visu nolīdzināt līdz ar zemi, bet vidējais no trim atvasēm, dēls Elvijs, iebildis, jo Cēsu arodvidusskolā viņš apgūst namdara profesiju – ko darīšot bez savas darbnīcas? Turklāt, koks kā materiāls un galdniecība kā nodarbe patīk kā dēlam, tā arī tēvam. Tagad bēda pārvarēta un iekārtas sagādātas no jauna. Arī akmens mūra celtne jau pa daļai ir atjaunota.

Mazvieķi celti starp vairākiem pakalniem, kalna galā. “Šeit visi vēji ir mūsu,” smej saimnieks. Viņam patīk agri no rītiem apstaigāt pakalnus un reizēm arī fotografēt gaismas un ēnu rotaļas. Augusta rītos ieplakās ceļas migla, bet kalnu galos jau rotājas saule. Pēc tādas skaistuma piesātinātas pastaigas sirds ir miera un prieka pilna.

Savu nišu meklējot

Ienākot Mazvieķos, sāka audzēt upenes. Apstādīja 4,5 hektārus. Augļkopju asociācijai Straupē būšot savs kombains, viss nepieciešamais pārvadāšanai, šķita, ka tai lietai vajadzētu iet. Bet nākamajā gadā atklājās patiesā aina, ka ogas, ja vispār var nodot, tad tikai par smiekla naudu. Uzpircējs, neņemot vērā iepriekšējo norunu, ciniski paziņojis – ogas nevajag. Nu, ja gribot, tad par kapeikām varot atstāt. Peļņas nekādas. Pēc gada atkal tas pats. Preiļu pārstrādes ceham Gunārs gribēja pārdot upenes par 30 santīmiem kilogramā, lai varētu nosegt vismaz ražošanas izdevumus, bet uzņēmumā atteica – no Ķīnas ieved ogas par 4 santīmiem kilogramā.

Upeņu bizness nesanāca, tāpēc starp krūmiem brīvajā zemē sāka audzēt dārzeņus, pārsvarā bietes un burkānus. Pirmajos gados tirgoja pārpircējam, bet trešajā gadā ražu atkal nevienam vairs nevajadzēja. Šķūnī stāvēja 120 tonnas burkānu. Tos Rīgā varēja nodot pa 3 santīmiem kilogramā, kas nenosegtu pat benzīna izdevumus. Pavasarī sāka mēzt ražu ārā, lai sapūst, kad piezvanīja no Strenču mežniecības un paņēma burkānus izbarošanai meža zvēriem.

Ogas nevajag, dārzeņus nevajag, – ko darīt? Sākās Eiropas maksājumi zemniekiem par apsaimniekotajām platībām, zeme bija jāapkopj: nolēma, ka ainavas bagātināšanai palaidīs nokalnītē ganīties kādas piecas aitiņas. Gunārs brauca pakaļ savām dažām aitām, bet pārveda 25 lopus. “Es jau nebiju vainīgs,” skaidro saimnieks, “pārdevēja nemācēja skaitīt!” Laima gribējusi sūtīt aitas prom ar visu vīru. Žēl palicis. Sākumā samierinājusies, bet vēlāk aitkopību iemīļojusi. Pavasarī aplokos izlaida 460 aitu un jēru, nu pakalnēs ganās 350 aitas. Laima vada aitu ganāmpulka grāmatvedību. Melnajā kladītē fiksē aitas vecumu, citus datus, tad lietu pārraksta baltajā kladītē un vēl vairākos dokumentos. Aitu uzskaiti un atskaites lauksaimniecības centram veic arī elektroniski, internetā.

Aitu saimnieka likstas un ieguvumi

Saimniecībā veido divus ganāmpulkus. Lai saglabātu Latvijas tumšgalves tīršķirni, vienā no diviem Mazvieķu ganāmpulkiem tur tīršķirnes aitas un teķi. Uz 60 aitām jārēķina viens gadu vecs teķis. Ja aitu papus vecāks, var rēķināt līdz 90 aitām vienam pašam. Šogad saimniecībai it kā vajadzēja divus teķus, bet ielaida vienu: ja grib saglabāt tīršķirni, teķi jāpērk izsolē Aitu audzētāju asociācijā, Jeru pagasta Klimpās. Šogad savu teķi dabūja solīt līdz 770 eiro. Cits teķis tika pārdots pat par 1200 eiro.

Latvijā ir 46 saimniecības, kur audzē tīršķirni. Rudenī gadu vecas aitiņu meitenes atlasa, lai paturētu ataudzēšanai, stingri izvērtē, pārbauda pirms un pēc cirpšanas. Ja, piemēram, kaut viena melna spalva ir kažokā, lopiņu izbrāķē. Tā veidojas otrs ganāmpulks, kurā ir Latvijas tumšgalves šķirnes mātes un gaļas šķirnes teķis. Šādi krustojot, iegūts jērs ir ātraudzīgāks, kaušanas vecumu sasniedz četros, nevis kā tīršķirne – sešos mēnešos.

Gunārs pabeidza kursus, iegūstot tiesības būt par pārraugu pats savam ganāmpulkam. Bet otrs pārraugs, kurš vērtē Gunāra darbu, brauc no Madonas.

Aitām nav vārdu. Reiz Ciekuržņi atpirka ganāmpulku no kundzes, kura katram lopiņam ielikusi vārdus – tad gan citu aitu starpā bija Minna, Magone, Gauja, Daugava...

Vasarā aitu ēdienkartē ir tikai zāle un sāls – tas obligāti. Ziemā baro lopus ar skābsienu. Pirms Jāņiem, kad pilnvērtīgākā zāle, nopļauj to un tin ruļļos. Speciālo tehniku nomā – tā ir izdevīgāk nekā pirkt savu. Ziemai jau sagatavoti 550 ruļļi ar skābsienu, 150 ruļļus vēl vajag. Pļava stāv nenopļauta, saimnieks gaida piemērotu brīdi, kad ir labs laiks un var sarunāt tehniku.

Ar aitām ir tā, ja lopiņš ir slims, tad līdz tikai vienas zāles – nazis. Aitas grūti izārstēt, tāpēc svarīgi ievērot kopšanas nosacījumus. Lopiņi nepanes mitrumu, tos nevar turēt, piemēram, mūra kūtī. Vislabāk aitām der dēļu šķūnis vai nojume, kur nav caurvēja un ir sauss. Un ūdenim jābūt pieejamam, kaut aitas maz dzer. Īpaši vasarā tām silēs stāv neaiztikts ūdens, bet ziemā aitas padzeras, ja ēd sauso sienu vai kad dzimst jēri. Divas reizes gadā lopi jāvakcinē pret tārpiem un kaulu utīm. Tām ļoti kaitē sīkās mušas jeb knišļi, kas mēdz apsēst liellopus: ja kukaiņi sakož grūsnu aitu, iespējams, ka jērs piedzims kroplīgs.

Aitu vilnas cirpšana nenotiek tā, kā rāda romantiskajā filmā Maklauda meitas, kur sievieši strādā vaļā matiem un plikiem pleciem: darbs prasa spēku, izturību, un prātīgāk ir kārtīgi apģērbties. Iepriekšējos gados aitas cirpa martā beigās, aprīļa sākumā, bet šogad pārņēma pieredzi no cita audzētāja, ka vasarā aitām savos kažokos nav par karstu, turklāt rudenī cirptajām ir tīra vilna un pa ziemu ataugot tikai nedaudz, aitām ir vieglāk palīdzēt dzemdībās, bet jēri tiek klāt pupiem. Šogad vaislas ganāmpulku nocirpa jūlijā, gaļas ganāmpulku cirps tagad, augustā.

Nocirpto bagātību mazgā Gunāra izdomātā un uzkonstruētā milzu iekārtā. Mazgātu vilnu pieņem salīdzinoši netālajā Limbažu Tīnē. Paši brauc produkcijai pakaļ. Gunārs uzpērk arī citu aitu audzētāju vilnu no Rēzeknes, Naukšēniem, Inešiem un nodrošina, ka ik mēnesi uz pārstrādi ved apmēram 300 līdz 500 kg vilnas. Pērn Tīnei nodeva 3 tonnas vilnas. Daļu atlīdzības ņem naudā, daļu mantā, iegūstot kārsumu un dziju. Aitu ādas izģērē Rīgā. No iegūtās vilnas un kažokādu produkcijas paši šuj čības, vestes, spilvenus, kažociņus, paliktņus krēsliem un labumus tirgo tūristiem. Ziņas par preci iet no mutes mutē, klienti paši atbrauc uz Mazveiķiem.

Vai audzēt aitas ir izdevīgi? Spriediet paši! Tikai jāstrādā gan būs sirsnīgi, brīdina saimnieki.

Kad Piebalgas novadu iekļāva Vidzemes tūrisma ceļojumu grafikā, jautāja, vai Ciekuržņi negrib iesaistīties. Sprieda, kāpēc gan ne! Izveidoja savu piedāvājumu – var apskatīt saimniecību, aplūkot ražojumus un baudīt jēra zupu, kas šajā novadā ir tradicionāla vērtība. Tūristi brauc jau trešo gadu. Var pieteikties grupā un arī individuāli pa tālruni 26454701. Garais galds zem ozola tikšot pārtaisīts smukāks, plastmasas traukus jau sen nomainījušas speciāli gatavotas māla bļodiņas ar osām un glīta terīne, Limbažos audējai pasūtinātais lina galdauts vēl ir stellēs.