Kā nepilnu slodzi strādājošajiem aprēķina atvaļinājuma naudu?
„Kā aprēķina atvaļinājuma naudu, ja darbinieks strādā nevis pilnu darba nedēļu, bet gan nepilnu nedēļu vai algu aprēķina par stundu darbu? Vai aprēķina kārtības ir savādākas dažādu darba laiku strādājošiem? Esmu noslēgusi darba līgumu, bet tajā nav noteikts konkrēts darba laiks,” jautā žurnāla „Likums un Taisnība” lasītāja Olga.
Atbild Valsts darba inspekcijas Darba tiesību nodaļas Konsultatīvā centra vadītāja Dace Stivriņa:
„Atbilstoši Darba likuma 75. panta pirmās daļas prasībām visos gadījumos, kad darbiniekam saskaņā ar Darba likumu izmaksājama vidējā izpeļņa, tā aprēķināma par pēdējiem sešiem kalendāra mēnešiem no darba algas, no normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajām piemaksām, kā arī no prēmijām. Saskaņā ar Darba likuma 75. panta astoto daļu par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina dienas vai stundas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu vai stundu skaitu atvaļinājuma laikā, jeb, citiem vārdiem sakot, darba devējam ir jāizmaksā darbiniekam vidējā izpeļņa par laiku, kuru darbinieks strādātu, ja nebūtu atvaļinājumā. Tātad darbinieka ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā apmaksājamo dienu vai stundu skaitu var noteikt, nosakot, cik darbiniekam būtu jāstrādā, ja viņš nebūtu atvaļinājumā.
Arī pie nepilna darba laika darba līgumā jābūt norādītam nolīgtajam dienas vai nedēļas darba laikam.
Darba likuma 134. panta trešajai daļai uz darbinieku, kas nodarbināts nepilnu darba laiku, attiecināmi tādi paši noteikumi kā uz darbinieku, kas nodarbināts normālu darba laiku. Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departaments 2014. gada 27. maija spriedumā lietā Nr.C29688412 atzinis, ka atvaļinājums ir apmaksājams proporcionāli paveiktajam darbam. Tas nozīmē to, ka darbinieka nodrošinājumam atvaļinājuma laikā, ko garantē izmaksātā samaksa par atvaļinājuma laiku, ir jāatbilst tiem caurmēra apstākļiem, kādi attiecībā uz saņemto atalgojumu darbiniekam ir bijuši pēdējo sešu mēnešu laikā, tādējādi nodrošinot viņam līdzvērtīga apjoma ienākumus.
Darba likums nesatur darba samaksas un citas aprēķina formulas. Tas nosaka minimālās prasības, kas jāievēro darba devējiem un darbiniekiem darba tiesiskajās attiecībās. Katram darba devējam patstāvīgi ir jāizstrādā iekšējie dokumenti, kas regulē tādus jautājumus kā, piemēram, darba samaksas aprēķina kārtību un tamlīdzīgi, balstoties uz faktisko situāciju un ievērojot Darba likumā noteikto”.
