Baltijas jūras zivis kļūst par ekskluzīvu delikatesi. Jaunais zvejnieks: “Ar zivīm ir ļoti, ļoti grūti!”
Zivis kļūst par aizvien dārgāku un retāku delikatesi. Gada laikā zivju cenas tirgū pieaugušas par gandrīz deviņiem procentiem. “Rimi” vairs neiepirks Pasaules Dabas Fonda Zivju gida Sarkanā saraksta zivis - pangasijas, mencas, zušus, varavīksnes foreles, melnos paltusus un citas, kas nozvejotas vai audzētas kaitīgā veidā. Arī mūsu pašu, Baltijas jūras, svaigās zivis bieži vien tirgū nav nopērkamas. Jauns.lv skaidroja, kā tad īsti ir ar tām zivīm.
Pāvilostas zvejniecības uzņēmuma “AJA 3” vadītājs, virtuālā Zivju tirgus izveidotājs Jaunais zvejnieks Edgars Eduards Kristapsons Jauns.lv pastāstīja:
“Zivju resurss viennozīmīgi būtiski samazinās. Uzņēmums kurā strādāju zvejo ar vienu zvejas laivu Baltijas jūrā. Caur Eiropas fondiem dabūjām atbalstu refrižeratora mašīnai un atvērām zivju interneta veikalu, sākām Baltijas jūras zivis piegādāt restorāniem, pārsvarā Rīgas restorāniem.
Lielākā problēma ir tā, ka tās zivis vienkārši fiziski nav, ar tām ir ļoti grūti ieiet kaut kādos tirgos, it īpaši lielveikalos. Ir tā, ka vienu nedēļu zivis ir aumaļām, bet divus mēnešus tās vispār nav.
Latvijas pircējam jau patīk, ka zivis veikalos ir visu laiku. Bet mēs strādājam ar augstas klases restorāniem, jo ar tiem var sastrādāties, viņi saprot, ka zivis var arī nebūt. Savukārt lielveikaliem zivis vajag visu laiku, tiem neinteresē, ka to nav, jo jūrā ir zvejniekiem nelabvēlīgs vējš.
Mūsu doma bija zivis no klāja piegādāt tieši līdz klientam, bet, lai to izdarītu zivij ir jābūt visu laiku, bet tā pie mums Latvijā nav. Līdz ar to “zivju lieta” ir ļoti komplicēts jautājums. Ir divi varianti, ja gribam ēst Baltijas jūras zivis: vai nu tās ēst ļoti, ļoti reti; vai arī bieži, bet tad zudīs kvalitāte, jo zivis vairs nebūs svaigas, bet gan saldētas. Mūsu mērķis bija būt atšķirīgiem un piedāvāt maksimāli svaigas zivis, bet sapratām, ka tas ir ļoti grūti, jo zivju vienkārši visu laiku nav”.
- Bet kāpēc to zivju nav? Pie vainas ekoloģija, nelabvēlīgi vēji vai vēl kaut kas…
- Par iemesliem varam filozofēt gari un plaši. Vecie vīri, kas zvejojuši jau gadu gadiem, nebrīnās, ka zivju nav, jo zina, ko izķēra padomju laikos. Varam palūkoties uz Norvēģijas ūdeņiem, kur mencas ir joprojām. Iespējams, ka viņiem savulaik bija laba zivju resursu sadalīšana. “Krievu laikos”, cik esmu dzirdējis no vecajiem kapteiņiem, bija savas nozvejas normas, kas bija jāpilda, un neskatījās, vai tā zivs ir liela vai maza.
Man liekas, ka mēs esam tā paaudze, kas tagad izjūt padomju laika augstās nozvejas sekas, jo taču loģiski, ka tam resursam kaut kad bija jābeidzas. Domāju, ka tuvākos gadus ar zveju būs slikti, bet loģiski, ka tam zivju resursam jau kaut kad ir jāatjaunojas. Varbūt vēl kādreiz savā mūžā piedzīvošu laikus, kādi bija padomju laikos, bet pašreiz ir ļoti grūti. Ir gandrīz neiespējami, lai jauns cilvēks izdzīvotu tikai ar zvejniecību.
