Vai darbiniekus drīkst šķirot pēc piederības pie arodbiedrības
"Agrāk par darba stāžu darbiniekiem katru mēnesi uzņēmums piemaksāja pie darba algas par ieguldīto darbu uzņēmumā, bet kopš 2019. gada šo maksājumu pārtrauca, jo to pārņēma arodbiedrība. Es neesmu arodbiedrības biedrs un pagaidām tajā netaisos iesaistīties. Arodbiedrība saviem biedriem vienreiz gadā izmaksā summu par darba stāžu. Mūsu uzņēmumā strādā 4000 darbinieku, un ne visi ir arodbiedrības biedri. Vai tā nav diskriminācija no darba devēja puses pret tiem darbiniekiem, kuri nesastāv arodbiedrībā, jo viņi nesaņem piemaksu par darba stāžu?" žurnālam "Likums un Taisnība" jautā lasītājs Gatis.
Atbild Ineta Vjakse, Labklājības ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departamenta direktora vietniece:
“Atbilstoši Darba likumā ietvertajam regulējumam darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. Tādējādi likums pieļauj iespēju darba devējiem veidot darba samaksas sistēmas, kurās ir noteiktas arī dažāda veida piemaksas līdztekus tām, kuras kā obligātas paredz likums (piemēram, virsstundas vai nakts darbs).
Šādas piemaksas var noteikt gan ar darba devēja vienpusēju rīcību, gan vienošanās ceļā, slēdzot darba koplīgumus vai arī darba līgumus. Darba likumā ietverts princips, ka nav spēkā darba koplīguma, darba kārtības noteikumu, kā arī darba līguma un darba devēja rīkojumu noteikumi, kas pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli. Vienlaikus nav spēkā arī darba līguma noteikumi, kas pretēji darba koplīgumam pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli.
Darba devējam, nosakot darba samaksu, ir pienākums ievērot gan Darba likumā ietverto vienlīdzīgu tiesību principu, gan vienlīdzīgas darba samaksas principu par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Darba likums aizliedz atšķirīgu attieksmi.
Piederība pie arodbiedrības pati par sevi nevar būt pietiekams pamats, lai darba devējs noteiktu lielāku darba samaksu darbiniekam. Arodbiedrību likumā noteikts, ka ikvienam ir tiesības brīvi, bez jebkādas diskriminācijas dibināt arodbiedrību, iestāties tajā, kā arī tiesības neiestāties arodbiedrībā. Iepriekš minētais būtu tiešā veidā attiecināms arī uz darba samaksas noteikšanu.
Atbilstoši Darba likuma 20. pantā ietvertajam regulējumam darba koplīgums ir saistošs pusēm, un tā noteikumi attiecas uz visiem darbiniekiem, ja darba koplīgumā nav noteikts citādi. Lai gan likums paredz atkāpes iespējas, tas kopsakarā ar vienlīdzīgu tiesību principu un atšķirīgas attieksmes aizliegumu nepieļauj situāciju, ka darbiniekam tiek noteikta lielāka darba samaksa par darbu, tikai un vienīgi vērtējot piederību pie arodbiedrības.
Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, katrai konkrētai tiesiskai situācijai ir specifiski tiesiskie un faktiskie apstākļi, līdz ar to, ja nepieciešams risināt konkrētu jautājumu, aicinām vērsties Valsts darba inspekcijā.”
Skaidro Dace Stivriņa, Valsts darba inspekcijas Darba tiesību nodaļas Konsultatīvā centra vadītāja:
“Pēc būtības darba koplīgums ir divpusējs darījums starp darba devēju un darbinieku pārstāvjiem (vai arodbiedrību – Red.) par labu trešajām personām – darbiniekiem. Darba koplīgumā var vienoties, ka visi vai atsevišķi darba koplīguma noteikumi attiecas tikai uz darbiniekiem, kas ir arodbiedrības biedri. Iestrādājot šādu normu, tiek nostiprinātas arodbiedrības biedru tiesības un pārējie darbinieki tiek motivēti iestāties arodbiedrībā.
Tomēr, apstiprinot šādu darba koplīgumu darbinieku kopsapulcē, darbiniekiem, kuri netiek pārstāvēti darba koplīgumā, jādod iespēja ar pilnvaroto pārstāvju starpniecību slēgt darba koplīgumu ar darba devēju. Šāda interpretācija būtu atbilstoša Darba likuma 18. pantam, kas dod tiesības koplīgumu slēgt darbinieku pilnvarotajiem pārstāvjiem, ja darbinieki nav apvienojušies arodbiedrībā.
Savukārt, ja uzņēmumā nav pietiekams skaits arodbiedrībā neesošo darbinieku, lai spētu ievēlēt darbinieku pilnvarotos pārstāvjus, viņi savas tiesības uz darba koplīgumu var realizēt vispārējā kārtībā, prasot atšķirīgas attieksmes izbeigšanu atbilstoši Darba likuma 94. pantam ar sūdzību savu aizskarto tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai.
Darba likuma normas nenosaka prēmiju izmaksas kārtību, līdz ar to prēmiju izmaksas kārtība un kritēriji būtu jānosaka uzņēmuma iekšējā normatīvajā aktā. Darba likuma normas neparedz piemaksu par darba stāžu, tā paredzēta tikai atsevišķu nozaru speciālos normatīvajos aktos, piemēram, ārstniecības personām.”
