Iet uz darbu tikai 4 dienas nedēļā. Vai tas ir iespējams Latvijā?

Šobrīd Latvijā, gluži kā daudzās citās valstīs, standarta darba laiku veido astoņu darba stundu dienas un piecu darba dienu nedēļas.

Tātad, profesijas un amati, kuri paredz striktu pieturēšanos standarta darba slodzei, paredz strādāt 40 darba stundas nedēļā. Realitātē, individuālos gadījumos slodze nodarbinātajiem, protams, var ievērojami atšķirties.

Citās valstīs noritējušie atsevišķu darba devēju eksperimenti lielākoties paredzēja darba slodzes samazināšanu līdz 32 darba stundām, jeb četrām darba dienām nedēļā.

Vēl pirms aptuveni gada portālā “Manabalss.lv” parādījās aicinājums parakstīties, lai Latvijā tiktu ieviesta 32 stundu darba nedēļa, kā priekšzīmīgus piemērus nosaucot Austriju, Somiju un citas valstis, kurās šāds darba laiks esot ieviests.

Šī iecere, kā visiem zināms, nav realizējusies, taču jautājums par to, kā Latvijai klātos šādā eksperimentā ir pietiekami intriģējošs.

Ko saka eksperti?

Izteikti pesimistisks skats uz šādu eksperimentēšanu un to tās izrietošām potenciālām plaša mēroga izmaiņām darba organizēšanā ir Latvijas Darba devēju konfederācijai (LDDK).

Konfederācijas eksperti atbild samērā lakoniski, norādot, ka, pirms ļauties fantāzijām par saīsinātu darba slodzi, būtu jāpatur prātā tas, ka pašreizējais Latvijas kapitālieguldījums un ražīgums nebūt neesot attiecīgajā līmenī.

“Lai kaut ko tādu varētu atļauties, ir jābūt ļoti augstam darba ražīgumam nozarēs, kas veido bāzes iekšzemes kopproduktu. Tas ir iespējams, ja ir lieli kapitālieguldījumi, augsta līmeņa automatizācija un izpildās citi nosacījumi. [...] pasaules ekonomiskajā apritē ir jāiekaro augstākas pievienotās vērtības sektori, kam nepieciešams augsts cilvēkkapitāla kvalifikācijas līmenis – zināšanas, uzņēmība, radošums. Ņemot vērā Latvijas relatīvi zemo kapitālieguldījumu un ražīguma līmeni, ir pamats uzskatīt, ka šāds modelis var ievērojami pazemināt iedzīvotāju dzīves līmeni,” pauda LDDK.

Savukārt makroekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš uz šāda eksperimenta atkārtošanu Latvijā raugās, kā pats apgalvo, ar “labvēlīgu interesi”.

“[...] Zviedrija un citas pasaules bagātākās valstis jau ir sasniegušas ļoti augstu labklājības līmeni. Lai arī tas ir subjektīvs vērtējums, atļaušos teikt, ka lielākajai daļai šo valstu iedzīvotāju ir pieejamas visas preces un pakalpojumi, kuras var jebkādā veidā nozīmīgi ietekmēt viņu dzīves kvalitāti. Tas nenozīmē, ka viņi nevēlas vēl vairāk. Taču jebkas, ko viņi varētu iegādāties par to, drīzāk ietekmētu viņu sabiedrisko statusu,” par situāciju Skandināvijas valstīs izsakās speciālists.

“Cilvēku tieksme pēc prestiža un atzīšanas ir neizsmeļama. Taču šī sacensība ir nulles summas spēle – visi nevar piederēt turīgāko iedzīvotāju 50%, dzīvot 10% prestižāko mājokļu vai sūtīt savus bērnus 5% labāko skolu. Taču šajā sacensībā jeb nulles summas spēlē tiek iztērēti dabas resursi, cilvēki samazina savu brīvo laiku, zaudējot iespēju baudīt izjūtas, kuras nevar nopirkt par naudu. Tāpēc smilšu kaisīšana šīs nulles summas spēles riteņos ir simpātiska ideja, pat ja tā samazina ekonomikas izaugsmi, jo tā nav mērķis pati par sevi,” turpina Strautiņš.

Pievēršoties Latvijai, ekonomists norāda, ka arī mūsu valsts iedzīvotājiem nebūt nevajadzētu domāt tikai par naudu, taču ekonomiskā situācija valstī, ja to salīdzina ar turīgākajām Eiropas valstīm, tomēr esot vērā ņemams arguments pašreiz vairāk koncentrēties uz strādāšanu, kā arī efektivitātes, produktivitātes un līdz ar to arī labklājības līmeņa celšanu, nevis papildus brīvdienu meklēšanu.

“[...] IKP nav vienīgais mērķis, pat runājot tikai par ekonomisko politiku – vēl vairāk politiku kopā. Taču Latvijas labklājības līmenis šobrīd ir nedaudz zem 70% no ES vidējā, jeb nedaudz vairāk kā puse no Zviedrijas un citu ļoti bagāto valstu līmeņa. Tāpēc mums materiālās labklājības vairošana ir kaut nedaudz jēgpilnāka nodarbošanās nekā cilvēkiem otrpus Baltijas jūras. Turklāt, ja sacensība par statusu vienā sabiedrībā ir nulles summas spēle, tad augstāka salīdzinošā labklājība mūsu valstij uz pasaules fona nebūt nav bezjēdzīgs mērķis,” pauž Strautiņš.

Uz izmaiņām likumdošanā cerēt būtu veltīgi

Runājot par šāda eksperimenta norisi Latvijā un iespējamu saīsināta darbalaika ieviešanu veiksmīgu rezultātu gadījumā, ekonomists piebilst, ka konkrētas izmaiņas likumdošanā diez vai sekotu.

“Es tiešām nesagaidu, ka varētu  samazināt standarta darba laika ilgumu, ko nosaka likumi. Neesmu dzirdējis, ka par to runātu Zviedrijā. Vai par kaut ko tādu varētu vienoties uzņēmumi un to darbinieki? Saskaņā ar darbaspēka apsekojuma datiem pērn 91,3% nodarbināto iedzīvotāju strādāja pilnu darba laiku, bet 8,5% - nepilnu. Uzņēmumos un organizācijās, kuru darbs ir jānodrošina vairāk nekā astoņas stundas dienā, risinājumi var būt visdažādākie. Piemēram, ir rūpnīcas, kuras strādā nepārtraukti, kurās darbinieki var strādāt 12 stundas pēc kārtas vidēji katru otro dienu. Tādējādi viņi samazina ceļā uz darbu iztērēto laiku un naudu, iegūst papildu iespējas organizēt bērnu vešanu uz skolu un tamlīdzīgi,” saka Strautiņš.

Eksperts norāda, ka nesagaida plaša mēroga radikālu darba laika samazināšanu tuvākajā laikā, taču atklāj, ka pētījumi skaidri parāda – vidēji nostrādātais laiks pamazām sarūk.

“Centrālās statistikas pārvaldes dati vēsta, ka 2002. gadā 33,1% strādājošo strādāja vairāk nekā normālo darba laiku, pērn tādu bija tikai 6,1%. Jo vairāk aug darba ražīgums un labklājība, jo nepieciešamība pēc katra papildus eiro kļūst mazāk spiedīga. Bezdarba samazināšanās palielina darbinieku iespējas noteikt savu darba laiku. Sabiedrība kopumā dzīvo arvien mierīgāk un nemateriālo vērtību nozīme pieaug,” izstāsta ekonomists.

Standarta modelis nākotnē tomēr varētu izzust

Runājot par nākotni un iespējamām valstiska mēroga izmaiņām darba tirgū un darba plānošanā, Strautiņš pieļauj, ka cilvēku ekonomiskā aktivitāte arvien vairāk atkāpsies no līdzšinējā “standarta modeļa” — strādāt vienā vietā standarta darba laiku un katru dienu braukt uz darbu.

“Arvien vairāk cilvēku katru dienu pārdos savas prasmes darba tirgū atsevišķu projektu īstenošanai. Šādā gadījumā cilvēku nostrādāto laiku arvien vairāk noteiks viņu personiskās prioritātes. Ļoti iespējams, ka brīvais laiks iegūs arvien lielāku vērtību,” prognozē eksperts.

Strādājot ražīgāk, cilvēki varēs atļauties strādāt arvien mazāk, lēš Strautiņš, taču speciālistam nerodas ticība, ka darba laika samazināšanai nebūs nekādas lejupvērstas ietekmes uz radīto kopējo pievienoto vērtību.

“Tas gan noteikti ir atkarīgs no darba satura. Esmu lasījis, ka intensīvu radošu darbu cilvēki kvalitatīvi spēj veikt ne vairāk kā sešas stundas dienā, kam sliecos ticēt. Savukārt rūpniecībā darba laika samazināšanai zem astoņām stundām ietekme uz saražoto apjomu var būt diezgan tieša,” brīdina ekonomists.

Kas patiesībā notika Zviedrijā?

Viens no populārākajiem piemēriem, kurš savulaik tika aprakstīs kā veiksmes stāsts bija Zviedrija, kur kādā Gēteborgas pansionātā uz 18 mēnešiem tika ieviesta sešu darba stundu diena tipisko astoņu stundu vietā.

Vēl salīdzinoši nesen Jauns.lv vēstīja par kādu Jaunzēlandes juridisko pakalpojumu uzņēmumu “Perpetual Guardian”, kurš veiksmīgi eksperimentējis ar četru dienu darba nedēļu.

Kā ziņo britu medijs “Telegraph”, Zviedrijas eksperimentā tika iesaistītas 68 pansionātā strādājošās darbinieces.

Lai arī pašu strādājošo, produktivitātes rādītāji, labsajūta un noskaņojums uzlabojās, galarezultātā tika konstatēts, ka sešu stundu darba diena tik un tā izvērtās kā pārāk dārgs prieks un Gēteborgas pansionāta darbinieki bija spiesti atgriezties pie astoņu stundu darba dienas atsevišķu pašvaldības eksperimentā iesaistīto pušu protesta dēļ, kuras apgalvoja, ka nav godīgi turpināt dārgo eksperimentu, liekot par to maksāt nodokļu maksātājam, 2017. gadā rakstīja BBC.

Atgriežoties pie iepriekš pieminētās Austrijas, jāpiebilst, ka, saskaņā ar valsts iestāžu publiskoto informāciju, šobrīd Austrijā standarts joprojām ir astoņu darba stundu diena un 40 stundu darba nedēļa.

Taču, kā ziņo britu medijs “Independent”, vēl salīdzinoši nesen austrieši bija spiesti cīnīties, lai netiktu palielināts maksimālais pieļaujamo darba stundu skaits dienā no 10 stundām līdz 12 stundām. Neskatoties uz plašiem publiskiem protestiem un ievērojamu sabiedrības neapmierinātību, šo cīņu Austrijas strādājošie ļaudis zaudēja.

Kā vēsta BBC, Zviedrijas pansionāts nebūt nav vienīgais, kurš ļāvies eksperimentam ar saīsināto darba laiku – līdzīgās avantūrās iesaistījušies arī atsevišķi moderni “start-up” uzņēmumi.

“Nedomāju, ka sešu stundu darba diena iet roku rokā ar veiksmīgu jauna “start-up” uzņēmuma vadīšanu,” BBC reiz pauda kāda turpat Gēteborgā bāzēta ar 3D printēšanu saistīta uzņēmuma vadītājs Ēriks Gatenholms.

Tikmēr Jauzēlandes firma apgalvoja, ka četru darba dienu nedēļas eksperimenta rezultāti bija necerēti pozitīvi un uzņēmuma valde gatavojās lemt par šādas darba nedēļas ieviešanu pašreizējā standarta vietā.

Komentējot eksperimentus ar darba slodzes samazināšanu, Gēteborgas pansionāta eksperimenta vadošais pētnieks Bengts Lorentzons BBC pauda, ka būtiska šajā visā ir individuālu darba devēju iniciatīva un prasme adekvāti izvērtēt savas spējas.

“Loģiski, ka pansionātā, maiņās strādājošas māsiņas nevar atļauties tik brīvi ieplānot savu darba laiku, kā to dara, piemēram, konsultēšanas pakalpojumu sniedzēji,” apgalvoja pētnieks.