Labi, ka Latvijā nav tādu sēņošanas noteikumu kā Toskānā...
Rudens ir gadalaiks, kad arī Toskānas reģionā Itālijā cilvēki ar groziem skrien mežā, lai nodotos sēņošanas priekiem, tomēr, kā liecina Toskānas tūrisma ceļvedī sniegtā informācija, ir jāievēro visai strikti noteikumi.
Noteikumi attiecas gan uz tūristiem, gan vietējiem iedzīvotājiem, turklāt ārvalstniekiem pirms sēņošanas Toskānas reģiona kontā jāiemaksā , kā viņi paši saka, "neliels nodoklis". Nodeva par vienu sēņošanas dienu ir 15 eiro, par nedēļu - 40 eiro, bet atļauja visam gadam maksā 100 eiro.
Zīmīgi, ka ik dienu sēņotājs var salasīt ne vairāk par trim kilogramiem sēņu, taču šeit ir viena piebilde: ja tomēr atrodat gigantisku sēni, jums ir ļauts to ņemt.
Zīmīgi, ka sēņot drīkst tikai dienas laikā - mežā atļauts ierasties stundu pirms saullēkta un doties prom - stundu pēc saulrieta. Sēņošanas laikā veltes arī nedrīkst likt plastikāta maisā, lai neaizkavētu sēņu sporu izplatīšanos.
Noteikumi arī paredz to, ka sēņotāji nedrīkst griezt pārāk mazas sēnes. Baravikām jābūt vismaz 4 centimetrus lielām, bet Latvijā nepazīstamajām Hygrophorus marzuolus un Lyophyllum gambosum jābūt vismaz divus centimetru garām, kamēr Amanita Caesarea var ievākt tad, kad tām var redzēt lapiņas.
Tiem sēņotājiem, kuri īsti nevar saprast, vai atrastā velte vispār ir ēdama, tūrisma birojs piedāvā izmantot mikologu palīdzību. Toskānas reģiona pilsētās Pistoijā, Lukā un Pizā katrā ir pa vienam šādam ekspertam.
