Briseles noteikumi iznīcina latviešu zvejniekus

Eiropas Savienības īstenotā drakoniskā zvejas kontroles politika, iespējams, dod kādu labumu jūras iemītniekiem un dienvidu valstīm, taču Baltijas jūras krastā dzīvojošajiem zvejniekiem darba dzīve kļūst šķēršļiem arvien bagātāka, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”.

Jaunākā Briseles ideja ir uzstādīt uz zvejas kuģiem novērošanas kameras, pieņemot, ka visi zvejnieki zog, respektīvi – zvejo vairāk, nekā atļauj kvotas. Lielākā daļa to patiešām dara, taču te būtiski saprast cēloņsakarību ķēdi. Limiti, noteikumi un prasības mainās ik gadu. Latvijas ierēdniecība tās ievieš, savukārt zvejnieki gudro izdzīvošanas shēmas. Ja shēmas nedarbojas, viņi spiesti nodarboties ar nelikumībām.

Lielākais zvejas uzņēmums Kurzemes piekrastē - kompānija „Grifs” - kārtis lika uz divām zivju sugām, tāpēc pērn teju uz pusi nogriezto brētliņu kvotu kompensēja mencu zvejas pieaugums. Tikmēr citas zvejas firmas specializējās tikai uz brētliņām un tagad smagi, tā teikt, iekrituši.

Pusmiljons latu liels sods par reņģu un brētliņu pārzveju

Dramatiskākais piemērs ir uzņēmums „Brīze”. Ļoti iespējams, ka tiesa tā īpašniekiem atņems ne tikai par kredītā ņemtiem līdzekļiem būvēto kuģi „Arturs”, bet arī māju.

Valsts vides dienests (VVD) pieķēris uzņēmumu ļaunprātīgā pārzvejā, piespriedis naudas sodu 2000 latu apmērā, taču valdības noteikumi paredz piedzīt no vainīgā arī dabas resursiem nodarītā kaitējuma kompensāciju, kas konkrētajā gadījumā ir astronomiska – 500 000 latu. Nelikumīgi nozvejotās 480 tonnas reņģu un brētliņu nelielajam uzņēmumam parakstījušas nāves spriedumu.

VVD direktora vietnieks Felikss Klagišs privātā sarunā piekrīt, ka pieprasītā summa ir nesamērīgi liela. Uzņēmums rēķinājās ar noteiktiem tirgus apstākļiem un ienākumiem, bet tad Zemkopības ministrija pēkšņi samazināja kvotas. Taču kā amatpersona Klagišs drīkst sekot tikai valdības noteikumiem, un tie nepieļauj atkāpes.

Pēc neoficiālām VVD aplēsēm, Latvijas zvejnieki pārzvejo ap 18% lomu, un tomēr uz citu, īpaši dienvidu valstu fona mūsējos raksturo teju parauguzvedība. Līdz ar to vietā ir jautājums, cik objektīvi nepieciešami drakoniskie ierobežojumi un ikgadējā kvotu apšķērēšana. Nupat ES zivsaimniecības un jūrniecības lietu komisāres Marijas Damanaki žēlabām par izkāstajiem Eiropas ūdeņiem pievienojis Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis. Izplatītajā paziņojumā viņš skaidro, kāpēc steidzami nepieciešama zivsaimniecības reforma: „Zivju krājumi Eiropas ūdeņos pēdējo 30 gadu laikā dramatiski sarukuši, un, iespējams, daži no tiem pilnīgi izsīks. Katra ceturtā noķertā zivs iet bojā pilnīgi bezjēdzīgi, jo neatbilst zvejniecības kvotām, un to beigtu pārmet pār bortu!”

Vides institūts „BIOR” šādus vispārinātus apgalvojumus tulko kā klaju populismu. Institūta pārstāvis Aleksandrs Kozlovskis uzsver, ka Baltijas jūras un tās krājumu stāvoklis ir visnotaļ apmierinošā stāvoklī: „Problēmas ir Vidusjūrā un Melnajā jūrā, bet ne pie mums! Visi rādītāji ir labā stāvoklī, arī galvenajām sugām – mencai un brētliņai.”

Speciālists pauž neizpratni par Šadurska izteikumiem: „Šadurskis šauj kājās latviešiem!” Pats eiroparlamentārietis, taujāts, kādos nolūkos dramatizējis situāciju, apgalvo, ka noticis pārpratums. Viņa teiktais patiešām neattiecoties uz Baltijas jūru.

Šis pārpratums netieši apstiprina lielāko problēmu pašreizējā Eiropas zivsaimniecības politikā – visas valstis un visas jūras tiek samestas vienā katlā. Angļi, spāņi un itālieši balso, cik daudz drīkst zvejot latvieši, kaut gan ar Baltijas jūru viņiem nav nekādas saistības, un, protams, ietekmīgākām valstīm ir vienkāršāk kaut ko aizliegt mazajām valstīm, nevis risināt pašu problēmas.