Pēc diviem gadiem tirgū būs vairāk Latvijas zivju

Tajā pašā laikā zvejnieki un zivju pārstrādātāji apgalvo, ka pēc pāris gadiem situācija varētu mainīties un mēs biežāk varēsim mieloties ar Latvijas zivīm.

„Mēs esam daudz sasnieguši zivju atražošanas programmas īstenošanā – ik gadu upēs un ezeros tiek ielaists liels skaits mazuļu. Taču patēriņa zivju audzēšanas joma mums lielākoties ir karpu dīķu līmenī un mēs pamatīgi atpaliekam no Eiropas attīstītās akvakultūras,” „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” atzīst Tomes zivaudzētavas direktors Ivars Putviķis. Viņš norāda, ka ar nelielajiem uzņēmumiem nepietiek, lai vietējās zivis būtu biežāk redzamas uz mūsu galdiem. Vajadzīgas lielas un nopietnas audzētavas.

Tam gan oponē zivju audzētavas „Oskars” īpašnieks Ojārs Dauders: „Lielākas audzētavas ir vairāk pakļautas riskam – gan mazā tirgus, gan audzējamā materiāla jutīguma, gan lielo izmaksu dēļ. Latvijas apstākļiem ir labāk, ja tas ir ģimenes uzņēmums.” Vienlaikus viņš piebilsts, ka šobrīd nevar konkurēt ar ārzemju produkciju. Uzņēmumā „Oskars” audzētās zivs pašizmaksa ir 1,40 latu kilogramā, bet dāņi savu pārdod par 1,40 (Ls 1) eiro kilogramā.

Nezina, cik Latvijā saražo zivis

Latvijas uzņēmēju piedāvājums ir ierobežots, cenas augstas – dažkārt pat trīsreiz pārsniedzot ārzemju produkcijas vērtību, turklāt neizceļoties ar kvalitāti. Iemesls tik nelielam apjomam – vairākums zivju audzētāju pārstrādājot zivis uz vietas, arī svaigo produkciju vai nu pārdodot paši, vai pa taisno slēdzot līgumus ar lielveikaliem un tirgiem. Tā rezultātā, piemēram, SIA „Rozula”, kas jau pasen darbojas kā tirgotāja un pārstrādātāja, bijusi pat spiesta samazināt apjomus līdz minimumam – tā, ka pat nezinot, kas notiks šoruden, īsi atbildēja uzņēmuma pārstāve, vaicāta par Latvijas tirgus apstākļiem.

„Patēriņam pārdodamā daļa ir ļoti maza. Patiesībā jau nemaz nezinām, cik zivju saražo vietējie audzētāji, jo mums nav uzskaites sistēmas. Pēdējie dati bija, ka tās ir 500–600 tonnas gadā. Domāju, ka apjoms ir lielāks. Faktiski vajadzētu vismaz 1000 tonnu gadā, bet tad ir jābūt lieliem, stipriem zivju audzētājiem, nevis sīkražotājiem, kā tas ir šobrīd,” teic Putviķis.

Tagad lielākoties visu ieved – foreles, stores, lašus. Līdz ar to nav brīnums, ka to cenas ir milzīgas – jo nav konkurences. „Lai gan vienas zivs pašizmaksa ir 1,50–1,60 latu kilogramā, veikalos jūs šādas cenas neredzēsiet. Un uzvārās lielākoties pārstrādātāji un pārdevēji. Ja būs konkurence, lielāks piedāvājums, zivis būs par mazāku naudu,” uzsver Tomes zivaudzētavas direktors.

Kopumā zivju audzētavas „Oskars” īpašnieks Dauders ir optimistiski noskaņots: nozare attīstās, un palēnām no Latvijas tirgus jau izspiesti lietuviešu audzētāji, kas liecina – esam saņēmušies. „Pēc diviem trim gadiem nozare vēl vairāk uzplauks,” ir pārliecināts Dauders.

Liels atspaids zivaudzētājiem esot Eiropas vides maksājumi, tāpat tiek piešķirtas investīcijas akvakultūras attīstībai. Arī viņš šo naudu izmantojot lietderīgi: paplašinot audzētavu, kas ļaus viņam divkāršot esošo zivju apjomu.

Nozarē strādājošie uzskata: lai situāciju uzlabotu, jāveido arī tā sauktā zivju vaislas banka. „Zemkopības ministrija un nozares asociācijas principā ir šo projektu akceptējušas, un ceru, ka to īstenosim – ja ne nākamgad, tad pēc 2013. gada noteikti. Taču jautājums joprojām ir par finansējumu. Skaidrs, ka bankai būs sevi jāatpelna, un to varētu izdarīt, audzējot kvalitatīvus dažādu zivju mazuļus par ļoti pieņemamām cenām un piedāvājot privātiem audzētājiem. Tas viņiem atvieglotu darbu – nevajadzēs ņemties ar mazuļu audzēšanu, kā arī būs mazāks risks, ka sīkulīši var saslimt un aiziet bojā,” skaidro Putviķis.