Pēdējais laiks Latvijā ieviest parādu cietumus

Spilgts piemērs ir kāda Latvijas šofera maksātnespējas process, kuru administrēt uzticēts Andrim Daugaviņam. Parādnieks ir vienkāršs darbarūķis, kurš oficiāli saņem mēnešalgā 210 latu, bet viņa saistības ir 550 000 eiro!

Aizsākums šai lietai meklējams 2001. gadā, kad parādnieks nelikumīgi ievedis Vācijā preces. Nenomaksātais nodoklis un kavējuma nauda tad arī pārsniegusi pusmiljonu eiro, prasītājs ir Vācijas muita, kas 2005. gadā nosūtīja Latvijai piedziņas palīdzības pieprasījumu. Kopš 2007. gada līdz pagājušā gada augustam, pamatojoties uz mūsu Valsts ieņēmumu dienesta lēmumiem un izpildu rakstiem, ik pēc dažiem mēnešiem izdevies piedzīt vidēji 40 latu mēnesī.

2011. gada augustā šoferītim pasludināts fiziskas personas maksātnespējas process. Tikai – nekādas mantas nav, tā ka atlicis vien pabeigt bankrota procedūru un tiesā apstiprināt saistību dzēšanas plānu – trīsarpus gadus būs jāmaksā 30% no algas. Ja nekas nemainīsies, tie ir 70 latu mēnesī. Tātad, nomaksājis 3360 latus, parādnieks būs savus „grēkus” izpircis, bet VID tiesā norādītā parāda summa, kas jau sasniegusi 530 000 latu, paliks tikai uz papīra.

„Gadījums ir diezgan jocīgs,” atklāts ir Daugaviņš. „Ja kāda persona savu darbību rezultātā ir parādā valstij pusmiljonu, ir jautājums, kāpēc viņš nesēž cietumā. Cilvēks ir radījis vērā ņemamus zaudējumus valstij.”

Lai sēž parādu cietumos un labo bedres

Turklāt valsts un arī banka šādus zaudējumus var pārdzīvot. „Bet, kas notiek, ja es esmu aizdevis naudu? Piemēram, simts tūkstošus draugam vai paziņam, un viņš spēj atmaksāt tikai tūkstoti? Man šī nauda ir daudz svarīgāka nekā bankai. Parādsaistības dzēsīsies automātiski, bet kas notiks?” vaicā Daugaviņš.

Maksātnespējas likums noteikti nav perfekts, neslēpj Daugaviņš. Viņš atzīst, ka parādnieki nav vienādi, tie, kuri ņēmuši kredītu savam vienīgajam mājoklim, ir vērtējami citādi. „Uzskatu, ka būtu jāuzņemas atbildība valstij un bankām. 2005. gadā, tēlaini runājot, mani uz ielas nomētāja ar naudas paciņām, televizorā stāstīja, ka viss ir ļoti lieliski. Gribas dzīvot labā mājā un braukt ar labu mašīnu tagad, nevis, kad būs 80 gadi,” saka Daugaviņš. „Protams, bija jāizvērtē savas iespējas, bija cilvēki, kas aizņēmās, pirka un pārdeva īpašumus, bet bija ģimenes, kurām tas bija vienīgais mājoklis, un pēkšņi izmet no darba vai kaut kas notiek ar veselību.”

Tomēr citi savus kredītus notērējuši ceļojumos un citās izklaidēs, pat loterijas biļetēs, un, kad ierodas maksātnespējas administrators, viņiem nav nekā. „Ilgtermiņā to varētu risināt tikai ar parādu cietumiem,” atklāts ir Daugaviņš. Ko tur darīs? „Pilnīgi vienalga, lai labo bedres,” maksātnespējas administrators uzskata, ka vajadzīgs kaut vai tāds sods. „Citādi paiet trīsarpus gadi, esmu aizņēmies krustām šķērsām, man dzēšas visas saistības, un laimīgs staigāju tālāk.”

Daugaviņš ir arī maksātnespējīgo uzņēmumu gadījumos redzējis bankas izdrukas, kas liecina, ka īpašnieki un valde no konta ņēmusi naudu, bet grāmatvedībai par izlietojumu nekādu ziņu nav. „Aizeju uz tiesu, bet tur man saka – grāmatvede atnāca un pateica, ka viss ir kārtībā. Tikai dokumentu nav, summas ir simtos tūkstošu,” stāsta ir Daugaviņš.

Viņš cer uz likuma izmaiņām, ka administrators iesaistītos uzņēmuma vērtēšanā vēl pirms maksātnespējas procesa. „Iepriekšējā likumā administrators sniedza savu atzinumu, vai uzņēmums ir maksātspējīgs. Otrs – mums ir vajadzīgas atsevišķas maksātnespējas tiesas.”

Citādi nav retums šādas situācijas – administrators izvērtē uzņēmuma bilanci un īpašumus, konstatē, ka bilancē nekustamais īpašums iegrāmatots par vienu summu, bet reāli to pārdot var tikai par trešdaļu no tās. Apgrozāmie līdzekļi, piemēram, preces novērtētas par 40 000 latu, bet pārdot varēs tikai par 10 000 latu. Debitori ir parādā 50 000 latu, bet, papētot sīkāk, atklājas, ka puse paši ir maksātnespējīgi.

„Atzinumā rakstu, ka uzņēmumam nav naudas, lai norēķinātos, bet tiesa maksātnespējas pieteikumu noraida – bilancē taču viss sakrīt. Paiet mēnesis, un atzīst maksātnespēju. Nelaime, ka tā velk līdzi visus pārējos kreditorus, viss taču ir saistīts.” Par vienu Daugaviņš ir pārliecināts – ja uzņēmējs grib darboties, viņš meklē risinājumus, kaut vai izmanto tiesiskās aizsardzības lūgumu.

Veikala vietā tukša vieta

Tomēr gadās arī citādi, kad sabrūk stereotipi par to, ka maksātnespējīgie uzņēmumi noteikti ir tīši izputināti un izzagti. Daugaviņš atceras pilnīgi pretēju un daiļrunīgu epizodi, redzētu pirms pārdesmit gadiem Dzirnavu ielā, turpat pie sava biroja.

Uz svešas zemes bija uzbūvēts celtniecības instrumentu un būvmateriālu veikals, bet diemžēl biznesā iestājās grūti laiki. Pēc maksātnespējas pasludināšanas zemes īpašnieks veikalu nojauca – neturēs taču savā teritorijā ēku, ja par vietas nomu neviens nemaksā.

Daugaviņš administrēja izputējušā uzņēmuma maksātnespējas procesu un kādu dienu ieraudzīja pagalmā grozāmies apjukušu vīru ar papīriem rokās. „Viņš prasīja – kur tad veikals? Atbildēju, ka bija, bet ir nojaukts. Tad viņš līdzjūtīgi atzina, ka laikam tiešām puikām slikti klājies un nav nekādi blēži, ja jau pat veikals nojaukts,” stāsta Daugaviņš, kuram atlicis vien pieņemt kunga atnesto kreditora prasījumu.