Eksperts: ir sajūta, ka Krieviju pārvalda nekaunīga PR aģentūra

Par šo tendenci, viņaprāt, liek domāt arī Krievijas prezidenta Vladimira Putina vētrainā runa, kurā viņš paziņoja par Krimā notikušā "referenduma" atzīšanu un pussalas aneksiju. Kā uzskata Katkus, šai runā skaidri iezīmējušās nacionālisma, imperiālisma un panslāvisma idejas, un pats Putins aizvien vairāk sāk atgādināt imperatoru.

"Ir sajūta, ka runas neraksta politiķi vai speciālisti, bet nemitīgi darbojas sabiedrisko attiecību aparāts, kas veido šo sistēmu, šo vēstījumu, nemitīgi to slīpē, lai tas izskatītos pareizs un loģisks. Selektīvi atlasa - ko pieminēt un ko noklusēt, ko atcerēties un ko piemirst," viņš spriedis. "Propaganda Krievijā kļuvusi par ikdienu - šīs tendences aizsākumi meklējami jau Putina varas sākumposmā, kad tika slēgti privātie informācijas kanāli un izveidots milzīgs mediju kontroles aparāts."

Analizējot vēsti, kas nolasāma starp Putina runas rindiņām, līdzīgu vērtējumu izteicis arī sabiedrisko attiecību aģentūras "Nova Media" vadītājs Arijus Katausks. Pēc viņa teiktā, viens no runas mērķiem neapšaubāmi bijis pamodināt Krievijas cilvēkos lepnuma sajūtu, kurai viņi sen jau gatavoti, un radīt iespaidu, ka pati Krievija darbojas kā perfekts mehānisms bez mazākās aizķeršanās. Vienlaikus tajā ļoti daudz kas noklusēts - kaut vai plašie protesti pret Putina politiku.

Turklāt 45 minūtes garā Krievijas prezidenta runa izcēlusies ar perfektu režiju. Patiesībā ne tikai runa, bet arī visa ceremonija noritējusi "kā pēc notīm", viņš atzinis. "Režisēts perfekti. Akcenti sakārtoti perfekti. Viss, par ko visu laiku runājusi Putina propaganda, te skaisti un koncentrēti savākts vienuviet. Un vēl pievienots šis pompozais fons, aplausi - šķiet, neesmu redzējis pat nevienu izklaides raidījumu, kurā tik daudz tiktu aplaudēts," piebildis eksperts.

"Krievijā pastāv tādas pašas problēmas [kā Ukrainā], bet tās viņš pilnībā ignorē. Pēc šīs runas es saprotu, ko varētu nodomāt "vienkāršais cilvēks" - Krievijai problēmu nav. Tā kļūst tikai stiprāka, tā pievieno sev Krimu. Galu galā pat ne pievieno - paši Krimas cilvēki tā nolēmuši. Raugoties šāda "vienkāršā cilvēka" acīm, šis ir svarīgs mirklis stipras valsts dzīvē, svētku brīdis," viņš spriedis.

Krievijas sabiedrībai Putins sevi parādījis kā stingru līderi, kas nebaidās ne no kādas Rietumu reakcijas, turklāt "ko saka, to arī izdara", vai nu būtu runa par kādu Maskavas tuvumā nodegušu namu, vai par Krimas pievienošanu, sak, "palūdza, vajadzēja - un pievienoja".

Runas daļā, kas bija veltīta Ukrainai, Putins galvenokārt centies radīt cilvēkos nepatiku pret jauno Kijevas valdību, pretnostatīt to "brālīgajai ukraiņu tautai", vēl vairāk - atšķelt to no tautas. Acīmredzami rēķinoties, ka šo runu skatās daudzi ukraiņi, viņš apgalvojis, ka "saprot Maidana cilvēkus", kuri cīnījušies pret korupciju, bet attiecībā uz Ukrainas valdību licis saprast, ka to kontrolējot nacionālisti, fašisti, antisemīti un banderieši.

Kā uzskata Katausks, Putina runas pamatā ir pazīstamais vēstījums, ka Krievija ir liela un svarīga valsts, un tās mērķis neapšaubāmi bijis raisīt spēcīgas emocijas ne tikai Krievijā, bet arī Rietumos.

"Viņiem bija jāparāda, ka jau uzvarējuši. Ātra un svinīga Krimas inkorporācija liecina, ka "iekšējā tirgū" viņi nekādā gadījumā nevar sevi parādīt kā zaudētāji. Kā rakstījuši daži Krievijas analītiķi, kara džins ir izlaists no pudeles - ja nebūs acīmredzamas uzvaras, tas var apturēt jebkādas patstāvīgas politikas īstenošanu Krievijā. Viņiem svarīgi fiksēt šo situāciju, Krimas inkorporāciju, lai vēlāk varētu pateikt "mēs jau esam uzvarējuši". Pat ja intervence Doņeckā neizdotos, varētu teikt, ka "daudz kas jau paveikts"," secinājis eksperts.