Nolaupītās un nomocītās ukraiņu žurnālistes Viktorijas Roščinas līķi Krievija atdod pēc pusgada ar izgrieztiem orgāniem

Par 27 gadus vecās Viktorijas Roščinas mirstīgo atlieku repatriāciju Ukrainas varas iestādes paziņoja 24. aprīlī. “Važnije istorii” un viņu kolēģi noskaidroja, ka žurnālistes līķis bija nodots Ukrainai jau 2025. gada februārī apmaiņas kārtībā kā neidentificēta vīrieša mirstīgās atliekas.

Vinnicas morgā tika nogādāts iepakojums ar uzrakstu “NM SPAS 757” (Neidentificēts vīrietis, sirds artēriju vispārējs bojājums, kārtas numurs 757). Tajā tika atrasts sasaldēts ārkārtīgi novājējušas sievietes līķis ar birku “7390 Roščina V. V.”. 

Uz bojāgājušās ķermeņa tika konstatētas daudzas spīdzināšanas un cietsirdīgas apiešanās pazīmes: sasitumi un asinsizplūdumi, lauzta riba, kakla bojājumi un iespējamās strāvas triecienu pazīmes uz pēdām. Pirms nosūtīšanas uz Ukrainu Roščinas ķermenim izņēma acu ābolus, smadzenes un balsenes daļu. Mēles kauls bija salauzts. Šī iemesla dēļ eksperti nevarēja noteikt nāves cēloni, paziņoja Ukrainas Ģenerālprokuratūras pārstāvis Jurijs Belousovs.

Krievija dažkārt atdod ukraiņu līķus bez iekšējiem orgāniem, to skaidrojot ar protokoliem, kas reglamentē apiešanos ar līķiem, tomēr iemesls var būt arī mēģinājumi slēpt spīdzināšanas un slepkavības pēdas. “Balsenes izgriešana sekcijas laikā nav standarta prakse. Balsene var būt labs pierādījums nožņaugšanai. Kad cilvēku žņaudz, viņam visbiežāk notiek mēles kaula lūzums. Nožņaugšanas gadījumā acu baltumos var konstatēt asinsizplūdumu, bet smadzenēs — skābekļa trūkumu,” žurnālistiem sacīja tiesu medicīnas eksperts, kurš vēlējās palikt anonīms.

Roščina un daudzi citi aizturētie Ukrainas civiliedzīvotāji krievu gūstā tika turēti un joprojām tiek turēti bez jebkādiem kontaktiem ar ārpasauli, tos dēvē par “spokiem”, tā kā nav zināma ne viņu atrašanās vieta, ne tas, vai viņi vispār ir dzīvi. Starptautiskajās tiesībās šāds statuss tiek uzskatīts par smagu cilvēktiesību pārkāpumu, norāda izdevums.

Izmeklēšanas gaitā žurnālisti noskaidroja, ka no 35 nolaupītajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, par kuriem ir zināma informācija, vismaz 19 bijuši pilnībā izolēti no ārpasaules. Vienīgais informācijas avots ģimenēm ir bijušie ieslodzītie, kas atbrīvoti un var pastāstīt par notikušo. Zīmīgi, ka Roščina grasījās izmeklēt krievu okupētajās teritorijās pazudušo ļaužu likteni, taču pati nonāca okupantu rokās.

Veidojot reportāžas, Roščina arī agrāk bija nokļuvusi krievu okupantu rokās. 2022. gada martā viņu sagūstīja okupētajā Berdjanskā, kad viņa mēģināja no Zaporižjas iebraukt tobrīd aplenktajā un krievu intensīvi bombardētajā Mariupolē ar ukraiņu humānās palīdzības kolonnu. Viņu atbrīvoja pēc 10 dienām. Pusgadu vēlāk viņa atkal nokļuva okupētajās teritorijās, atspoguļojot “referendumus” par četru austrumu Zaporižjas, Hersonas, Doneckas un Luhanskas apgabalu aneksiju

Viktorija Roščina tika sagūstīta Krievijas spēku okupētajās teritorijās 2023. gada augustā, kad devās veidot reportāžas. Nav zināms, kurš tieši viņu aizturēja.

Sākotnēji viņa tika turēta ieslodzījumā krievu okupētajās Enerhodarā un Melitopolē, bet vēlāk pārvesta uz Krievijas Federālā drošības dienesta kontrolēto Taganrogas izolatoru. Uz turieni Roščinu jau nogādāja kritiskā stāvoklī, un spīdzināja ar elektrisko strāvu. Gūsta laikā Roščinas svars nokrities līdz 30 kilogramiem.

Viktorija stāstīja kameras biedrenei, ka viens no karavīriem, kas viņu pārvadāja no Melitopoles uz Taganrogu, piedāvājis viņai kādu darījumu, no kura viņa atteikusies, jo “vienmēr dzīvē ievērojusi savus principus” — un arī šoreiz no tiem nav atkāpusies, vēsta “Važnije istorii”.

Ukrainas gūstekņi šo Taganrogas izolatoru dēvē par elli uz zemes. Kāds bijušais ieslodzītais izteicies, ka pat nosaukums “koncentrācijas nometne” tam būtu bijis pārāk maigs. Šis izolators aprīkots ar speciālām spīdzināšanas kamerām.

Tikai 2024. gada maijā Krievija pirmo reizi oficiāli apstiprināja, ka Viktorija Roščina ir ieslodzīta, bet 2024. gada augustā viņai ļāva piezvanīt tēvam. Viņa pastāstīja ģimenei, ka tiek gatavota apmaiņai septembrī. “Tēti, mammu, es jūs mīlu! Gatavojieties satikt! Man apsolīja, ka septembrī būšu mājās,” bija pēdējie meitas vārdi, ko izdzirdēja viņas tēvs. 13. septembrī tēvam tika pavēstīts, ka tuvākajā apmaiņā Viktorija atgriezīsies mājās. Taču 56. veiktajā Ukrainas un Krievijas gūstekņu apmaiņā, kuras ietvaros dzimtenē atgriezās 49 ukraiņi, Roščinas nebija.

Par Roščinas nāvi kļuva zināms 2024. gada oktobra sākumā. Vēsti par meitas nāvi tēvs saņēma ar 2. oktobrī datētu vēstuli, kurā bija trīs teikumi: “Krievijas Aizsardzības ministrijā ienākušais iesniegums ir izskatīts. Roščina Viktorija Vladimira meita, dzimusi 06.10.1996. g., mirusi 19.09.2024. g. V.V. Roščinas ķermenis tiks nodots Ukrainas pusei aizturēto personu ķermeņu apmaiņas ietvaros.”

Vēstulē nebija ne miršanas apliecības, ne citu dokumentu, kas apstiprina viņas nāvi un paskaidro tās cēloni. Viktorijas tēvs turpināja rakstīt iesniegumus dažādās Krievijas iestādēs, tā arī nesaņemot sakarīgu atbildi.

Izdevums norāda, ka ir noskaidrotas 186 vietas visā Krievijas teritorijā, kur okupanti tur ieslodzītus Ukrainas karavīrus un civiliedzīvotājus, daudzviet ierasta prakse ir spīdzināšana.