Vai Ukraina spēs izturēt vēl vienu kara gadu?

Ukrainas spēki turpina pretoties Krievijas ofensīvai austrumos. Taču tie ir gandrīz ielenkti pie Kurahovas, kur pēdējās nedēļās rit sīvas kaujas. Mīnmetēju vienība "Melnais bars" cenšas novērst Ukrainas karaspēka ielenkšanu Kurahovē. Krievijas okupanti nāk no trim pusēm.

Ar mīnmetējiem BBC tiekas mājā, kur viņi atpūšas pēc cīņām. Tie nav gluži parastie karavīri. Viņu vidū ir vegānu šefpavārs, mehāniķis, IT speciālists un mākslinieks. Daži no viņiem sevi dēvē par anarhistiem, bet citi par nonkonformistiem. Viņi visi devās karot kā brīvprātīgie.

Surts, 31 gadu vecs vienības komandieris, armijā devās drīz pēc Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā. Viņš stāsta, ka sākumā domājis, ka karš ilgs trīs gadus. Tagad, pēc viņa teiktā, viņš domās gatavojas vēl desmit gadu ilgām cīņām. Viņi visi zina, ka ievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps vēlas izbeigt karu. Arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Krievijas prezidents Vladimirs Putins likuši noprast, ka viņi ir gatavi sarunām, taču iedomāties strādājošu vienošanos ir gandrīz neiespējami. Pagaidām tās ir tikai sarunas par sarunām. Surts bažījas par to, kāds varētu būt šo sarunu rezultāts.

"Mēs esam reālisti, mēs saprotam, ka Ukrainai taisnīgumu neredzēt, daudziem nāksies samierināties ar to, ka viņu mājas ir iznīcinātas ar raķetēm un munīciju, viņu tuvinieki ir nogalināti, un tas nebūs vienkārši." Kad jautā viņam, ko viņš izvēlētos - sarunas vai turpināt cīnīties, Surts apņēmīgi atbild: "Turpināt cīnīties."

Vairākums viņa vienībā šo viedokli atbalsta. Sergejs, vegāns pavārs, uzskata, ka sarunas tikai uz laiku iesaldēs karadarbību - "un konflikts atgriezīsies pēc gada vai diviem".
Viņš atzīst, ka pašreizējā situācija Ukrainai "nav laba". Taču arī viņš ir gatavs turpināt karot. Būt nogalinātam, viņš saka, "tas ir tikai profesionāls risks".

Mākslinieks Dāvids uzskata Trampu par ļoti neprognozējamu: "Viņš var izrādīties gan ļoti labs, gan ļoti slikts Ukrainai."

Vienība vienu nedēļu pavada priekštelpā, bet pēc tam nedēļu atpūšas. Taču pat atpūtas laikā viņi turpina gatavoties kaujām, jo, pēc militārpersonu teiktā, tas viņiem palīdz saglabāt motivāciju.
Aukstuma laukā viņi izmēģina mīnmetēju šaušanas iemaņas. Nesen komandai pievienojās Deniss, kurš brīvprātīgi pameta savas drošās mājas Vācijā.

"Es uzdevu sev jautājumu - vai es spēšu dzīvot pasaulē, kur Ukraina nepastāv" Viņš nelabprāt atzīst, ka šobrīd Ukraina, pēc visa spriežot, zaudē, taču uzreiz piebilst: "Ja nemēģināsi, noteikti zaudēsi. Vismaz miršu, cenšoties uzvarēt, nevis tikai padošos un samierināšos ar to."

Tomēr atšķirībā no citiem Deniss uzskata, ka Ukrainai vismaz jāapsver iespēja pārtraukt uguni. Viņš uzskata, ka Ukrainas zaudējumi karā ir augstāki, nekā oficiāli tiek atzīts, vairāk nekā 400 tūkstoši cilvēku ir nogalināti un ievainoti. Iedzīvotāju mobilizācija, viņaprāt, problēmu neatrisinās.

"Es tikai domāju, ka daudzi motivēti karavīri ir vai nu gājuši bojā, vai arī pilnīgi noguruši - tā ka man tas ir jautājums nevis par to, vai mēs gribam uguns pārtraukšanu, bet gan par to, ka mēs nevarēsim tā turpināt vēl vairākus gadus," saka Deniss.

Arī Ukrainas trešajā lielākajā pilsētā Dņeprā jūtams vispārējs nogurums. Pilsēta regulāri kļūst par mērķi Krievijas raķetēm un droniem. Gaisa trauksmes sirēnas skan regulāri, dienu un nakti. Kad viņi klusē, ukraiņi mēģina atrast kaut kādu normāluma sajūtu šajos nenormālajos laikos - un, piemēram, iet uz teātri.

Humoristiskās lugas "Kaidašu ģimene" dienas priekšnesums tik un tā atgādina par karu - ar klusuma brīdi piemin bojāgājušos, kam seko Ukrainas himna. Taču daži skatītāji atzīst, ka cer uz ilgāku atelpu. Ludmila saka: "Diemžēl mūsu ir kļuvis mazāk. Mēs saņemam palīdzību, bet ar to nepietiek, tāpēc mums ir jāsēžas pie sarunu galda."

"Vienkāršs risinājums nepastāv. Daudzi mūsu karavīri ir nogalināti. Viņiem bija par ko cīnīties - par mūsu zemi. Bet es gribu, lai karš beidzas," viņai piebalso Ksenija.

Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka atbalsts sarunām pieaug.Visvairāk uz pamieru aicina tie, kuri bija spiesti pamest savas mājas kaujas darbību dēļ. Patvērumā netālu no teātra, kas atrodas kādreizējā studentu kopmītnē, četras vecākas sievietes atceras viņu atstātās mājas.

87 gadus vecā Valentīna stāsta, ka viņi atbraukuši bez nekā, taču viņiem sagādāti apavi, apģērbs un pārtika. Pēc viņas teiktā, pret viņiem izturas labi, taču "ciemos ir labi, bet mājās ir labāk".

Valentīnas māja palikusi teritorijā, kuru tagad okupējusi Krievija. Visas četras sievietes vēlas miera sarunas. Taču 89 gadus vecā Marija stāsta, ka nezina, kā abas puses spēs "paskatīties viena otrai acīs pēc visas tās elles, ko tās sarīkojušas".

Viņa piebilst: "Jau ir skaidrs, ka neviens neuzvarēs kaujas laukā, tāpēc mums ir nepieciešamas sarunas." Ja sarunas notiks, var gadīties tā, ka šīm sievietēm būs jāziedo vislielākais - jo Ukraina, iespējams, būs spiesta piekāpties teritorijām miera labad.