"Šīs rētas neredz. Par tām ir kauns. Un okupants to izmanto," Ukrainas aizstāvji Krievijas aizturēšanas centros piedzīvo īstas šausmas
Seksuālā vardarbība pret vīriešiem Ukrainā ir maz zināma un reti apspriesta tēma, pat laikā, kad valsts godā karotājus un izdzīvojušos. Medijos parādās karavīri ar amputētām ekstremitātēm, bet seksuālās vardarbības upuru neredzamās rētas paliek ārpus redzesloka. Daudzi izdzīvojušie izjūt kaunu, kas šķiet kā uzbrukums viņu cieņai un vīrišķībai. Šī sajūta ir viens no iemesliem, kādēļ Krievija izmanto seksuālo vardarbību kā kara ieroci.
Krievijas okupācijas laikā Hersonas pilsētā Oleksijs Sivaks pārcieta neizsakāmas mocības. Viņu vairākas nedēļas spīdzināja ar elektriskās strāvas triecieniem, kas tika pielietoti arī viņa dzimumorgāniem. Šis drausmīgais spīdzināšanas veids tika īstenots aukstā un mitrā pagrabā viņa dzimtajā pilsētā kā sods par pretošanos okupantu režīmam.
2022. gada rudenī Ukrainas karaspēkam izdevās atbrīvot Hersonu, un Sivakam tika piedāvāts saraksts ar ārstiem, pie kuriem viņš varētu vērsties, lai atgūtos pēc pārdzīvotā. Speciālistu sarakstā bija ārsti teju visām ķermeņa un prāta jomām, taču trūka urologu - ārstu, kuri specializējas vīriešu urīnceļu un reproduktīvās sistēmas ārstēšanā. "Es viņiem jautāju: "Vai man būtu jāapmeklē ginekologs?" Es biju šokā," saka Sivaks, atklājot izbrīnu par to, ka šādā kara situācijā nav ņemti vērā vīriešu seksuālās vardarbības upuri.
Šī traģiskā pieredze atspoguļo plašāku problēmu, kas sākās jau 2014. gadā, kad Krievijas atbalstītie spēki okupēja Krimu un daļu no Austrumukrainas teritorijas. Kopš tā laika karš ir kļuvis par šausminošu ikdienu, taču sabiedrība un veselības sistēma šķietami joprojām nav gatava sniegt atbalstu vīriešiem, kuri piedzīvojuši seksuālu vardarbību, raksta "The Guardian".
Pēc atbrīvošanās no krievu gūsta, Oleksijs Sivaks piedzīvoja, iespējams, vēl sarežģītāku cīņu - ne tikai ar fiziskajām un psiholoģiskajām sāpēm, bet arī ar klusumu un neizpratni par nodarīto seksuālo vardarbību, kas daudzos vēl arvien ir apvīta ar stigmu un tabu. Šis klusums kļuva par pirmo soli viņa ceļā kļūt par aktīvistu līdz šim neredzamajai upuru grupai, kuru skaits traģiski pieaug.
Seksuālā vardarbība pret ukraiņu civiliedzīvotājiem un karagūstekņiem ir kļuvusi par sistemātisku spīdzināšanas veidu, ko izmanto Krievijas karaspēks. Saskaņā ar ANO cilvēktiesību komisāra ziņojumu, kopš pilna apjoma iebrukuma sākuma 2022. gadā ir dokumentēti simtiem gadījumu, kur seksuālo vardarbību pielietojuši Krievijas karavīri, un divas trešdaļas no upuriem ir vīrieši un zēni.
Sistemātiskā seksuālā vardarbība kā kara ierocis
ANO secinājumi liecina, ka Krievijas spēki sistemātiski pielieto seksuālo spīdzināšanu pret Ukrainas civiliedzīvotājiem un karagūstekņiem "gandrīz visos" ieslodzījumu centros. Šie pārkāpumi ietver izvarošanas un kastrācijas draudus, fiziskas piekaušanas un elektrisko šoku izmantošanu dzimumorgāniem, kā arī piespiedu atkailināšanu un seksuāla rakstura pazemošanu.
"Izskanējušie skaitļi Ukrainā ir satraucoši," saka Čara Lata Hoga, organizācijas "All Survivors Project" izpilddirektore. Organizācija, kas pēdējos trīsdesmit gados veido globālu datubāzi par seksuālo vardarbību, norāda, ka jauno gadījumu skaits Ukrainā ir bezprecedenta. Hoga uzsver, ka, lai gan seksuālā vardarbība pret vīriešiem notiek visā pasaulē, reģistrētie gadījumi joprojām ir maz. Taču Ukrainā ANO trīs gadu laikā ir dokumentējusi 236 gadījumus pret vīriešiem un divus pret zēniem.
Šie dati atspoguļo ne tikai Krievijas sistemātisko spīdzināšanas izmantošanu, bet arī Ukrainas centienus sniegt cietušajiem psiholoģisko atbalstu un vākt pierādījumus. "Būtiski ir intervēšanas paņēmieni, kas veicina šīs atklāsmes," skaidro Hoga. Viņa norāda, ka atbrīvotajiem tiek nodrošināts psiholoģiskais atbalsts, un intervijas notiek drīz pēc atgriešanās, kad traumu ietekme vēl ir svaiga un upuriem salīdzinoši vieglāk izstāstīt savu pieredzi.
Ukraina uzstāda augstu piemēru Krievijas spīdzināšanas dokumentēšanā, taču valstij vēl ir priekšā izaicinājumi, lai izprastu šīs vardarbības ilgtermiņa ietekmi un sniegtu atbalstu izdzīvojušajiem, kuri cīnās ar šīs traumas sekām ikdienā.
Cīņa par Ukrainas seksuālās vardarbības upuru redzamību un atbalstu
Pēc nedēļu ilgas spīdzināšanas un brīvības atgūšanas Oleksijs Sivaks saskārās ar drūmu realitāti: vienatni un tukšumu, kurā atradās kā vīrietis un seksuālās vardarbības upuris. Apzinoties, cik ļoti pietrūkst atbalsta vīriešiem, kuri piedzīvojuši līdzīgu vardarbību, Sivaks nodibināja pirmo atbalsta tīklu Ukrainā, kas paredzēts tieši seksuālās vardarbības upuriem vīriešiem. Viņa mērķis bija sniegt palīdzību tiem, kuriem šāds atbalsts līdz šim nebija pieejams.
"Liela daļa palīdzības grupu un resursu ir vērsta uz sievietēm," stāsta Sivaks. "Šīs organizācijas mērķis ir radīt ceļu, kas iepriekš neeksistēja, lai mēs varētu būt ceļveži citiem."
Ukrainā seksuālā vardarbība pret vīriešiem ir maz zināma un reti apspriesta tēma, pat laikā, kad valsts godā redzamos karotājus un izdzīvojušos. Tiek attēloti karavīri ar amputētām ekstremitātēm, bet seksuālās vardarbības upuru neredzamās rētas paliek ārpus redzesloka, bez stāstiem un attēliem uz reklāmu stendiem vai žurnālu vākiem. Daudzi izdzīvojušie izjūt kaunu, kas šķiet kā uzbrukums viņu cieņai un vīrišķībai. Šī sajūta ir viens no iemesliem, kādēļ Krievija izmanto seksuālo vardarbību kā kara ieroci, lai mazinātu izdzīvojušo gribu runāt.
Sivaks pieņēma lēmumu runāt atklāti, lai citiem, kas vēl atrodas ieslodzījumā, būtu cerība. "Ja es klusēšu, tas nozīmēs, ka tas nekad nav noticis, un ka tas nenotiek tagad," viņš teica. "Patiesībā daudzi vīrieši joprojām atrodas pagrabos. Ja es neizmantoju savu balsi, kā gan tos, kuri vēl nav brīvi, sadzirdēs?"
Tieši citi ieslodzītie bija centrālais izdzīvošanas atbalsts, kad Sivaks atradās ieslodzījumā Hersonā. Vīrieši, kas atradās ieslodzījumā, kalpoja cits citam kā ārsti, psihologi un draugi. Atbrīvoti viņi turpināja sazināties un veidoja neformālu atbalsta grupu, ko Sivaka sieva Tamāra, jokojot, nosauca par "Ukrainas ieslodzīto un spīdzināto vīriešu absolventu asociāciju".
Tamāras neizsīkstošā empātija un praktiskā palīdzība ir bijusi neaizstājama gan Sivakam, gan citiem izdzīvojušajiem, padarot viņu par nozīmīgu atbalsta tīkla daļu un draugu pārējiem upuriem.
Kopienas spēks
Kad Tamāra Sivaka kādā reizē ieraudzīja savu vīru sarunājamies ar kādreizējo līdzgūstekni, viņa pajokoja: "Vai es traucēju klases salidojumu?" Šis mirklis kļuva par pamatu nosaukumam, ar kuru viņi sevi sāka dēvēt - "absolventi". Lai gan grupa sākotnēji apsvēra nopietnāku nosaukumu, kas būtu saprotamāks ārpasaules cilvēkiem, viņi atgriezās pie "absolventiem", jo tas atspoguļoja viņu kopīgo, mokošo pieredzi.
"Mēs sakām, ka esam absolventi bez diplomiem; mūsu pieredze ir izcirsta mūsu ķermeņos un dvēselēs," atzīst Sivaks, kuram šī sadraudzība ir palīdzējusi pārvarēt sāpīgās atmiņas un izturēt psiholoģisko slogu.
Sivaka dzīve kā aktīvistam sākās 2022. gada 24. februārī, kad Krievijas karaspēks iebruka Hersonā. Līdz tam viņš bija jūrnieks, "jūras spoks", bieži pazudis tālākos darbos, kas ilga septiņus līdz deviņus mēnešus. "Mans aktīvisms sākās līdz ar pilna mēroga iebrukumu. Pirms tam manas dzīves mērķis bija vienkārši izveidot ģimeni. Mani neinteresēja politika," viņš teica.
Sivaks bija paredzējis lidot nākamajā dienā, 25. februārī, lai uzsāktu jaunu darbu, bet palika Hersonā, lai rūpētos par savu ģimeni un organizētu vietējo pretošanos pilsētas jaunajiem krievu valdniekiem. Tā vietā, lai aizceļotu, viņš kļuva par cerības simbolu un par drosmes piemēru citiem izdzīvojušajiem, kas šobrīd ar viņu kopā veido unikālu kopienu - cietušo vīriešu atbalsta grupu.
No zupas virtuvēm līdz slepenām akcijām un spīdzināšanai okupētajā Hersonā
Kad Krievijas spēki 2022. gada pavasarī ieņēma Hersonu, Oleksijs Sivaks sešus mēnešus dienā vadīja zupas virtuvi pilsētas vecākajiem iedzīvotājiem. Taču naktīs viņš pārveidoja ielas - pilsēta tika pie Ukrainas karogiem, plakātiem ar Ukrainas trīszari un citiem pretošanās vēstījumiem, kas simbolizēja viņa spītību pret okupāciju. Šīs aktivitātes pievērsa okupantu uzmanību, un drīz Sivaks tika arestēts.
Aresta laikā viņš izcieta atkārtotas "pratināšanas", kas sasniedza savu kulmināciju, kad viņam tika pielietoti elektrošoki dzimumorgāniem. "Viņi šo metodi izmantoja vissmagākajās spīdzināšanas stadijās," viņš teica. "Jo kas varētu būt sliktāk par to? Tikai nāve."
Pierādījumi no atbrīvotiem ieslodzītajiem liecina, ka lielākā daļa upuru netiek pasargāti no šādas vardarbības. Saskaņā ar ANO datiem, kopš 2023. gada marta divas trešdaļas no intervētajiem ukraiņu karagūstekņiem un aizturētajiem mediķiem Krievijas ieslodzījumā ir piedzīvojuši kādu seksuālās vardarbības formu.
ANO neatkarīgās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs Eriks Mūse savā liecībā ANO cilvēktiesību padomei norādīja uz "seksuālās vardarbības atkārtotu izmantošanu kā spīdzināšanas veidu gandrīz visos šajos aizturēšanas centros". Šī plašā ģeogrāfiskā mēroga un sistemātisko metožu klātbūtne liecina, ka spīdzināšana Krievijas ieslodzījumu centros tiek uzskatīta par pieņemamu praksi, ko pavada nesodāmības sajūta.
Sivaks uzskata, ka seksuālā vardarbība Krievijas cietumos ir tik ierasta, ka gandrīz visi ukraiņi, kuri bijuši tur ieslodzīti, ir šo pāridarījumu upuri. Viņš piebilst, ka daudzi var arī neatpazīt dažas izpausmes, piemēram, sitienus vai spērienus pa dzimumorgāniem, kā seksuālu vardarbību.
"Iespējams, gandrīz katrs vīrietis, kas ir atbrīvots no ieslodzījuma, ir daļa no mūsu tīkla," saka Sivaks. "Viņi vienkārši vēl to nav apzinājušies."
