Valentīndienas dāvana - pirms 30 gadiem izpildīts nāvessods cilvēkam, kura uzvārds ir kļuvis par sinonīmu vārdam "maniaks"
Tieši pirms 30 gadiem, 1994. gada 14. februārī Krievijas Novočerkasskas pilsētā tika izpildīts nāvessods 57 gadus vecam vīrietim, kura vārds daudzus gadus iedvesa šausmas visā Padomju Savienībā un mūsdienās kļuvis par sinonīmu vārdam “maniaks”. Valentīna dienā pasaule atbrīvojās no Andreja Čikatilo.
Par “Sātanu”, “Rostovas uzšķērdēju”, “pilsoni X” un daudzās citās palamās iesauktā skolotāja “kontā” bija pierādītas 43 slepkavības, kaut gan sākotnēji viņu apsūdzēja 53 slepkavībās, taču Rostovas apgabaltiesa izslēdza vienu slepkavību kā nepierādītu, bet vēl 9 slepkavības tika izslēgtas Krievijas Augstākās tiesas spriedumā.
Tiek uzskatīts, ka Čikatilo pirmais upuris 1978. gada 22. decembrī bija 9 gadus vecā skolniece, taču šo epizodi Krievijas Augstākā tiesa izslēdza no sprieduma. Par šo slepkavību 1983. gadā tika nošauts cits cilvēks, kāds Aleksandrs Kravčenko, taču vēlāk Čikatilo apgalvoja, ka tas bija viņa pastrādātais noziegums. 1990. gadā Kravčenko nāves spriedums tika atcelts, oficiāli šis noziegums skaitās neatklāts.
Tādējādi Augstākās tiesas gala spriedumā par Čikatilo pirmo upuri norādīta 17 gadus vecā jauniete, kuru Čikatilo nogalināja 1981. gada 3. septembrī. Vēlāk viņš atzinās, ka baidījās no atmaskošanas, un tādēļ slepkavības uzsāka tikai tad, kad sagaidīja nāves spriedumu Kravčenko. Viņa visjaunākais upuris bija 1983. gada 9. augustā nogalinātais 7 gadus vecs puisītis, bet gala spriedumā norādīti vēl 16 upuri vecumā līdz 14 gadiem, vēl 14 nogalinātie bija vecumā no 15 līdz 18 gadiem.
1984. gadā viņš pat tika aizturēts, bet vēlāk tika atbrīvots, jo nebija tiešu pierādījumu, kas viņu varēja nodot. Traģiska ironija — šis bija ļoti “ražīgs” gads, atņemot dzīvību 14 cilvēkiem.
Maniaku izdevās arestēt, lielā mērā pateicoties nejaušībai. 1990. gada 6. novembrī, izejot no meža, kur viņš noslepkavoja pēdējo upuri, 22 gadus vecu sievieti, viņš uzdūrās milicijas darbiniekam, kurš palūdza viņam uzrādīt dokumentus. Milici darīja aizdomīgu, ka no meža, kur parasti šajā laikā apgrozās sēņotāji, iznāca vīrietis uzvalkā. Par satikto vīrieti milicis pastāstīja izmeklētājiem, kad uzzināja, ka pēc dažām dienām šajā vietā tika atrasta nogalinātā sieviete. Atceroties Čikatilo seno arestu, izmeklētāji sāka viņu novērot un konstatēja viņa aizdomīgo uzvedību, cenšoties iepazīties ar jaunām meitenēm un zēniem, kā arī apgrozoties vietās, kur savulaik atrada nogalinātos. Viņu arestēja 1990. gada 20. novembrī.
Tiesa Rostovā sākās 1992. gada 14. aprīlī. Lai novērstu cietušo ģimenes locekļu linča tiesu, Čikatilo sēdēja krātiņā. 15. oktobrī viņam piesprieda nāvessodu, ko zālē esošie uztvēra ar aplausiem un gavilēm. Čikatilo neticēja, ka viņu nošaus, tādēļ nāvinieku kamerā rūpējās par savu veselību, vingroja, labi ēda, pastāvīgi rakstīja sūdzības varas iestādēm un centrālo avīžu redakcijām, kā arī apžēlošanas lūgumus toreizējam Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam. 1994. gada 4. janvārī tika noraidīts pēdējais viņa lūgums, bet 1994. gada 14. februārī spriedumu izpildīja.
Par Čikatilo nevīstošo “slavu” liecina kaut vai tas, ka par viņu sarakstītas daudzas grāmatas, uzņemtas ne tikai daudzas dokumentālas filmas, bet arī mākslas filmas, piemēram, 1995. gada “Pilsonis X” (Citizen X) ar Stīvenu Rī, Donaldu Sazerlendu un Maksu fon Sīdovu galvenajās lomās, kurā Čikatilo atveidoja Džefrijs Demans (Sazerlends ieguva “Zelta globusu” kā labākais otrā plāna aktieris), 2004. gada filma “Evilenko”, kur Čikatilo prototipu, padomju maniaku-pedofilu atveidoja Malkolms Makdauels.
