Psihiatrs skaidro "nāves normalizāciju". Kāpēc cilvēkus vairs nešokē attēli ar iznīcību un nogalinātajiem?
Mūsdienās fotoattēli un video, kuros redzama liela iznīcība, nāves gadījumi un ievainojumi, daudziem ukraiņiem neizraisa tik lielu šoku, kā tas bija pilna mēroga kara pirmajā gadā. Cilvēki arvien vairāk sāka "mierīgi" uztvert šādas ziņas.
Medicīnas zinātņu doktors, P.L. Šupika vārdā nosauktās Ukrainas Nacionālās veselības universitātes Vispārējās, bērnu, tiesu psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors Boriss Mihailovs skaidroja, vai šāda "nāves normalizācija" apdraud pašreizējo un nākamo paaudžu psihi.
"Viena cilvēka nāve ir traģēdija. Bet desmitiem un simtiem tūkstošu svešinieku nāve jau ir abstrakta vērtība. Un tā neskar vidējo ukraini tik ļoti, cik konkrēta cilvēka nāve. Tas ir, skaitļi ziņu plūsmā pārvēršas par abstrakciju, no kuras cilvēks norobežojas," stāsta profesors.
Pēc viņa teiktā, šie skaitļi vairs neizraisa personisku emocionālu reakciju.
"Kaut kur ir cunami, kaut kur notiek zemestrīce, mūsu valstī notiek karš, un visur mirst cilvēki, bet abstrakti. Cilvēks pārstāj uz to reaģēt - tā darbojas viņa psihe," viņš piebilst.
Pēc Bučas pilsētas atbrīvošanas no Krievijas karaspēka uz ielām atklājas okupantu kara noziegumi [Brīdinām - nepatīkami skati!]
No Krievijas spēkiem atbrīvotās Kijivas apgabala Bučas pilsētas ielās visur guļ līķi, cilvēki nogalināti ar šāvienu pakausī, lai gan daudzi ...
Mihailovs arī skaidroja dažu cilvēku depresiju un apātisku reakciju uz briesmām, kuri domā, ka "lai viņu beidzot nogalina ar raķeti, un viss būs galā".
Ārsts saka, ka šādas domas ir viena no ķermeņa aizsardzības reakcijām.
"Dažiem cilvēkiem ir aktīva reakcija, kā uz jebkuru stresa notikumu. Šī reakcija ir vērsta uz briesmu pārvarēšanu - mēģinājumu novērst bīstamu situāciju, tas ir, darīt visu iespējamo, lai glābtos uz vietas vai aizbēgtu kaut kur tālāk. Lai arī ko šie cilvēki neizvēlētos, tā būs aktīva reakcija," saka speciālists.
Izpostītā Hersona pēc okupantu padzīšanas 2022. gada novembrī
"Diametrāli pretēja ir cilvēku grupa, kas nevēlas nekādas izmaiņas. Viņi pat uz nāvējošo draudu fona aizstāv savu pozīciju dzīvot tā, kā pieraduši, tur, kur pieraduši, un neko aktīvi nedarīt," turpina Boriss Mihailovs.
"Šī reakcija notiek arī ikdienā - ir cilvēki, kas ir aktīvi, un ir cilvēki, kas ir viņiem pilnīgi pretēji. Un tādas reakcijas kā "lai viņš mani nogalina", "lai notiek tā, kā notiek", "tāds ir mans liktenis", "kā Dievs gribēs", "Es nevienam nekur neesmu vajadzīgs" - tas ir pozīcijas skaidrojums, kāpēc cilvēks neko negrib un nedarīs. Šādi cilvēki mēģina sniegt kādu skaidrojumu savam fatālismam, taču patiesībā tā ir nevēlēšanās mainīties un rīkoties, pat nāves draudu priekšā. Fatālistiski izteikumi ir tikai aizsardzības reakcija," viņš piebilst.
Sabombardētās un iznīcinātās Ukrainas baznīcas: Krievija iznīcina Dievu
Krievijas armijas zvērībām Ukrainā nav robežu. Tā iznīcina ne tikai slimnīcas, dzemdību namus, bēgļu un ievainoto transportu, bet arī dievnamus. ...
Tikmēr psihiatrs atzīmē, tagad šādu cilvēku nav maz.
"Viņi tiek mudināti pamest kaujas zonu, tiek organizēti evakuācijas lidojumi, bet kādam viss ir jādara. Daži no šīs kategorijas cilvēkiem var piekāpties un aiziet, bet kādam ir jāatnāk, jāpaņem ari rokas, jāiedod koferis un jāiesēdina viņi autobusā. Viņi paši to nedarīs," saka medicīnas zinātņu doktors.
