Krievijas okupācijas sekas: starp pilsētas iedzīvotājiem joprojām valda liela neuzticība
Izjuma ir pilsēta Harkovas apgabalā ar aptuveni 50 tūkstošiem iedzīvotāju. Krievijas iebrukuma laikā Ukrainā tā tika pakļauta ievērojamiem postījumiem: pilsētā tika daļēji bojāti vai pilnībā iznīcināti vairāk nekā pieci tūkstoši privāto un 120 daudzdzīvokļu māju. 2022. gada 1. aprīlī Krievijas armija Izjumu okupēja.
Krievijas aizsardzības ministrija izvietoja pilsētā sava karaspēka grupējuma operatīvo štābu un plānoja to izmantot kā galveno placdarmu uzbrukumam Donbasam no ziemeļiem. Pēc pieciem mēnešiem - septembra sākumā - Ukrainas bruņotie spēki vērienīgās pretuzbrukuma ietvaros Harkovas apgabalā atbrīvoja Izjumu kopā ar desmitiem citu apdzīvotu vietu.
Okupācijas dēļ izcēlās konflikti starp iedzīvotājiem: tagad tie, kas paspējuši izbraukt no pilsētas pirms Krievijas karaspēka ienākšanas, tur aizdomās kolaboracionismā palikušos. "The Guardian" korespondents Šons Vokers viesojies Izjumā un par to runājis ar tās iedzīvotājiem.
Ukrainas Drošības dienests ierosinājis krimināllietas pēc panta par kolaborācijas darbību pret 30 Izjumas iedzīvotājiem, 24 apsūdzības raksti jau nosūtīti tiesām. Tomēr vietējie nešaubās, ka sadarbojušos ar Krievijas militārpersonām bijis daudz vairāk.
"Ne visus arestēja. Daži no viņiem ir aizbēguši, citi joprojām ir šeit. Taču mūsu likumi tam nav pielāgoti, un juridiski viņus nevar ne par ko vainot, lai gan viņi ir sadarbojušies," laikrakstam paziņoja Izjumas mērs Valērijs Marčenko.
Viņš saka, ka saprot tos cilvēkus, kuri okupācijas laikā palīdzēja nodrošināt pilsētu ar primārajiem pakalpojumiem, bet nespēj piedot skolotājiem, kuri piekrituši skolās mācīt pēc Krievijas programmas. "Ja viņi bija gatavi mūsu bērniem pateikt, ka Ukraina nekad nav pastāvējusi, viņi vairs nekad nevar strādāt," norāda ierēdnis.
Marčenko ar savu administrāciju okupācijas laikā atradās Ukrainai pakļautajā teritorijā aptuveni stundas brauciena attālumā no Izjumas. Daudzi vietējie to uztver kā dienesta pienākumu pārkāpumu. "Kapteinim pēdējam jāpamet kuģis, bet šī banda izklīda kā žurkas un pameta mūs visus grimt," tā par mēru izteicās kāda gados vecāka iedzīvotāja, pilsētas centrālajā laukumā saņemot humānās palīdzības sūtījumu. Marčenko pie šādām apsūdzībām jau bija pieradis. Viņš skaidroja: "Ja mēs paliktu, mūs vai nu nogalinātu, vai piespiestu sadarboties."
Arī vietējā nedēļas laikraksta "Izjumščinas horizonti" galvenais redaktors Konstantīns Grigorenko aizbēga no okupācijas, uz Ukrainas rietumiem. Tagad, staigājot pa atbrīvoto pilsētu, viņš pastāvīgi pūlī meklē konkrētus cilvēkus, kuri, pēc viņa pārliecības, sadarbojušies ar Krievijas iedzīvotājiem. "Šie cilvēki staigā pa pilsētu, dzīvo starp mums un domā, ka viņi ne pie kā nav vainīgi. Bet es uzskatu, ka viņi ir noziedznieki un viņiem jāsēž cietumā," saka žurnālists.
Izjumā jūtama savstarpējas neuzticēšanās gaisotne. Okupāciju pārdzīvojušie sašutuši, kāpēc citi viņus pametuši un aizbraukuši. Savukārt atgriezušies ar aizdomām skatās uz tiem, kas palikuši. "Ja godīgi, neesmu pārliecināts, ka varu pilnībā uzticēties kādam no tiem, kas palikuši," atzīst Grigorenko.
2022. gada pavasarī Krievija iecēla savu Izjumas mēru no kolaborantu vidus — Vladislavu Sokolovu. Par pilsētas komandantu kļuva čečenu militārpersona ar iesauku "Šerhans". Pilsētā atslēgti mobilie sakari un internets. Gāzes, ūdens, gaismas arī nebija. Informatīvo vakuumu papildināja Krievijas propaganda. Vietējie iedzīvotāji tika vajāti un iebiedēti. Pēc Izjumas atbrīvošanas tās nomalē tika atrasts masu kaps, kur atradās vairāk nekā 400 bojāgājušo līķi, daži - ar spīdzināšanas pēdām. Taču bija arī ne mazums vecāka gadagājuma Izjumas iedzīvotāju, kuri sveica Krievijas okupāciju. Viņi nostalģēja pēc savas jaunības un padomju pagātnes.
"Izjumščinas horizontu" galvenā redaktora vietnieks Nikolajs Kaļužnijs atšķirībā no sava priekšnieka no Izjumas neaizbrauca. Pirmo pilsētas kauju nakti viņš kopā ar sievu pavadīja redakcijas pagrabā, nākamās nedēļas viņi patvērās blakus baznīcā. Tolaik viņš rakstīja dienasgrāmatas, kuras tagad plāno izdot.
Viņa avīzes vietā pilsētā sāka izplatīt prokrievisko "Izjumas Telegrāfu". Vietējā komuniste Ļubova Tkačeva uzaicināja Kaļužniju uz jauno administrāciju, piedāvājot darbu izdevumā. Žurnālists pieklājīgi atvainojās, sakot, ka ir jau pensijā un šim darbam neder. "Tikai vēlāk sapratu, pa kādu plāno ledu esmu staigājis, un kas notika ar citiem cilvēkiem, kurus viņi uzskatīja par proukraiņiem," atceras Kaļužnijs.
Viņa draugs, dzejnieks un mākslinieks Jevgeņijs Sipkovs turpretim vienmēr uzstājies no Krievijas pozīcijām un darbu "Izjumas Telegrāfā" ar labu atalgojumu pieņēmis. Pēc Izjumas atbrīvošanas viņš kopā ar simtiem Krievijas ieceltu ierēdņu aizbēga. Pilsētā viņš pameta sievu Jeļenu Burcevu. Viņa atteicās no intervijas ar "The Guardian", telefoniski pasakot tikai šādus vārdus: "Mans vīrs nav izdarījis neko sliktu, un tagad mūsu dzīve ir izpostīta, bet mūsu ģimene ir izjukusi. Esmu zaudējusi darbu, man nav naudas, un es te sēžu ne ar ko. Es vairs neuzticos nevienam, ne ukraiņiem, ne krieviem. Šis telefona zvans droši vien ir specdienestu provokācija. Es ar jums nerunāšu."
Olga Germane bērniem vada deju terapijas nodarbības. Viņa atzīst, ka saglabāt pozitīvu attieksmi nav viegli: "Zināmā mērā mēs joprojām sērojam." Germane visu okupāciju aizvadīja Izjumā, jo negribēja pamest vecākus. Tagad viņa pauž sašutumu, ka pret viņu ar aizdomām izturas tie, kas devušies prom. "Jā, nodevēji bija, bet tas nenozīmē, ka lielākā daļa cilvēku atbalstīja Krievijas iedzīvotājus. Pat prezidents teica, ka cilvēkiem vajadzētu palikt savās mājās. Man nepatīk, ka kāds ir aizbraucis, jo viņam bija iespēja un tad nosoda cilvēkus, kas ir palikuši,"
Ļubovas Prihodjko māja, kurā viņa dzīvoja kopš 1972. gada, nodega pēc Krievijas raķetes trāpījuma. Viņai pašai un 41 gadu vecajam dēlam ar invaliditāti, kuram nepieciešama pastāvīga aprūpe, izdevies izdzīvot. Viņi pārcēlās uz mazu, noplukušu istabu blakus mājā. Dārzā Ļubovai ir aka, un viņa labprāt dalījās tīrajā ūdenī ar visiem trūcīgajiem. Katru rītu pie viņas stājās rinda. Pateicībā cilvēki nesa viņai pārtikas krājumus. "Bija neticama solidaritāte, nekad neko tādu neesmu piedzīvojusi," viņa atceras. Runas par aizdomām par kolaboracionismu viņu kaitina. "Cilvēki, kuru te nebija, viņi nesaprot, nespēj mūs saprast. Viņiem nav ne jausmas, kam mums bija jāiziet cauri," viņa stāsta.
Tāpat kā visā valstī, arī Izjumā "derusifikācijas" ietvaros pārdēvēja desmitiem ielu. Tā, piemēram, Ļermontova iela tagad nosaukta pašpasludinātās Čečenijas Republikas pirmā prezidenta Ičkērija Džohara Dudajeva vārdā, bet Vladimira Visocka iela ieguvusi Stīva Džobsa vārdu. "Mēs negribam, lai kaut kas mums atgādinātu par valsti, kas mūs ir okupējusi, un mēs gribam sākt no tīras lapas," paziņoja Izjumas mērs Valērijs Marčenko.
Vietējais žurnālists Konstantīns Grigorenko uzskata, ka mainīt to, kas cilvēkiem ir galvās, ir sarežģītāk nekā mainīt ielas nosaukumu. "Pat pēc visiem šiem nāves gadījumiem un postījumiem es jūtu, ka ir cilvēki, īpaši veci cilvēki, kuri joprojām gaida Putina atgriešanos. Es to nevaru saprast," saka žurnālists.
