Degvielas deficīta dēļ Kubā izpaliek 1. maija demonstrācija

Šādas demonstrācijas Kubā rīkotas kopš 1959. gada pēc komunistu uzvaras, vienīgi 2020. un 2021. gadā bija atceltas kovida dēļ. Tagad jau dažas nedēļas pie degvielas uzpildes stacijām stiepjas garas auto rindas, reizēm šoferi gaida pat dažas dienas.

Kubas presidents Migels Diass-Kanels atzinis, ka valsts saņem tikai divas trešdaļas no nepieciešamā degvielas apjoma, un vaino piegādātājus līgumu neizpildē.

Teksasas universitātes programmas “Enerģija un apkārtējā vide” direktors Horhe Pinjons norāda, ka šis ir skaidrs mājiens Venecuēlas virzienā. Abas valstis noslēdza jau 2000. gadā bartera vienošanos – Kuba sūta uz šo Dienvidamerikas valsti ārstus un skolotājus (pēc dažiem avotiem, arī izlūkdienesra aģentus) un pretī saņem naftu.

“Pēdējās divas desmitgades Venecuēla pastāvīgi zaudē ienākumus, jo nepārdod šo naftu starptautiskajā tirgū. Es domāju, ka viņi nonākuši līdz tam punktam, kad vienkārši nevar atļauties turpmākas tās piegādes kubiešiem bez norēķiniem naudā,” spriež Pinjons.

Venecuēlas naftas eksports uz Kubu tāpat jau bija krities teju par pusi, samazinoties ieguvei, korupcijas, sliktas vadības un sankciju dēļ. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ASV prezidenta Džo Baidena administrācija izsniedza atļauju kompānijai “Chevron” iegūt un eksportēt uz ASV Venecuēlas naftu. 

Rezultātā Karakasa ieguva daudz labāku pircēju nekā Kuba un daudz augstākas kvalitātes naftu saņem amerikāņi. Tikmēr Kubas rūpnīcas saņem zemas kvalitātes naftu, ko nespēj pārstrādāt. Valdība tomēr turpina sludināt, ka sociālisma modelis ir labākā izvēle un pie visa vainīgas ASV sankcijas.

Tipiska kubieša alga ir 150 līdz 200 dolāru mēnesī, bet, piemēram, litrs augu eļļas maksā 30 dolāru.