Karu var apturēt, ja "aizbāž krievu pasaules melno caurumu"

Filozofs Anatolijs Ahutins sākumā mācījās par ķīmiķi, bet kopš 1960. gadu vidus pievērsās filozofijai un zinātnes vēsturei. Padomju laikā tas bija viens no nedaudzajiem veidiem, kā realizēt īstu interesi par filozofiju. Līdz 1991. gadam Ahutins strādāja Dabaszinātņu un tehnikas vēstures institūtā un piedalījās institūta vecākā kolēģa – izcilā domātāja Vladimira Bīblera, kultūras dialoga mācības veidotāja, mājas seminārā.

No 1991. līdz 2014. gadam Ahutins pasniedza filozofiju Krievijas Valsts humanitārajā universitātē. Kad Krievija okupēja Krimu un iebruka Donbasā, Anatolijs pārcēlās uz Ukrainu. Viens no pirmajiem viņa tekstiem, kas uzrakstīts jau kā Ukrainas iedzīvotājam, bija raksts "Maidana notikums". Tajā tika īstenota doma, ka karš, kuru Krievija atraisīja Ukrainā, ir vērsts pret cilvēka cieņu kā Eiropas pašapziņas pamatu. Sarunā ar "Rus. Postimees" filozofs pastāstīja par pasaules cīņu, par kuras likteni pašlaik cīnās Ukraina, un karu, kas palikusi vienīgā Krievijas likme tās pašreizējā esamībā.

- Vai šis karš ir teroristisks?

- To nosaka trīs pazīmes. Pirmais ir eksistenciālais karš. Tai nav mērķis iekarot teritorijas. Tās mērķis - Ukrainas kā neatkarīgas valsts iznīcināšana. Impēriskā Krievija uzskata Ukrainu par savu neatņemamu sastāvdaļu un nav savienojama ar neatkarīgo Ukrainu.

Otra šī kara pazīme - ka tas ir pasaules karš. Tādā nozīmē, ka tas ir karš ar mieru. Pret līgumiem, noteikumiem - visu, kas tur mieru. Ja Krievija uzvarēs, pasaulē pazudīs pēdējās drošības pēdas. Katra valsts, ja vien tā nav kārtējā "lielvalsts", zinās, ka tā ir pilnīgi neaizsargāta. Vai atceraties, kas ir Budapeštas memorands?

Tas bija rezultāts sarunām starp Krieviju un Ukrainu ar ASV starpniecību. 1994. gadā tika nolemts, ka Ukraina pievienosies "neizplatīšanas līgumam" un nodos Krievijai visu PSRS kodolmantojumu. Tad Ukrainai teica – atdod, un mēs tevi aizstāvēsim.

Krievija ir gatava komunicēt tikai ar tiem, kurus tā uzskata par nopietniem puišiem, un dala pasauli. Nekādu vienprātību, nekādu sarunu.

- Konsensus Krievijai ir vājuma pazīme…

- Tā arī ir. Tas ir karš pret pašu domu par mierīgu līdzāspastāvēšanu. Bija tāds nodilis padomju formulējums. Un tā tiešām ir ļoti vāja vieta pasaulē. Starptautiskie līgumi tiek pastāvīgi parakstīti un bieži pārkāpti. Taču tas uzskatāms par izņēmumu, bet mūsdienu Krievija it kā jau iepriekš izstājusies no visiem iespējamiem līgumiem. Tās likme tagad ir tīrs militārais spēks un ultimāti. Tāda tagad ir tās starptautiskās politikas ideoloģija un metodes.

- Bet tas taču arī ir terors?

- Ne tikai terors, kas apzinās savu ekskluzivitāti uz kopējā fona, bet nihilisms kā jauna normalitāte. Tas ir ne tikai teroristisks, bet arī nihilistisks karš. Nav nekādas morāles, nekādas ētikas, vērtības zaudē vērtību. Šajā "brīvībā" Krievija iegūst spēka pārsvaru. Bet jābalstās arī viņai uz kaut ko. Un, lūk, mūsdienu Krievija balstās uz pilnīgu atbrīvošanos no saistībām. Hitlers atbrīvoja savus karavīrus no "sirdsapziņas himeras". Putins atbrīvo no himeras.

- Vai nihilismu var uzvarēt?

- Var, ja aizbāž krievu pasaules melno caurumu. No turienes nenāk nekas cits kā nāve. Visas vienošanās ar Krieviju būs pagaidu. Un te nav runa par vienu putinismu. No XVI gadsimtā radušās koncepcijas "Maskava – Trešā Roma" līdz "pasaules revolūcijas ugunsgrēkam", kas notika 1917. gadā, Krievija apstiprina savu pasaules varu. Viņa ir pasaule, nekas cits nedrīkst būt.

- Lai to izdarītu, tai jānocērt galva?

- Ne jau galvā būtība. Krievijas impērija - tā pat nav struktūra patiesībā. Tas ir ķermenis ar asinsrites un nervu sistēmu. Šīs sistēmas pamatā ir militāri rūpnieciskais komplekss, Krievijas ekonomikas pamats. Tā bija un palika plānota patiesībā, iesprostota karā, kā tas bija PSRS.

Ja vienkārši nebūs centrālās varas, cilvēki, it kā nākuši brīvībā no dažādiem Gulagiem, zinātniskiem un kultūras "šaraškām", depolitizēti, bez pilsoniskās pašapziņas, politiski nepilngadīgi, teiks (tas jau bija 1990. gados): mēs nevaram, mēs paši neprotam. Grūtības būs drausmīgas, bet tikai tā var izrauties no krievu pasaules sūcošās piltuves. Tāpēc jā – iepriekšējam centram nevajadzētu būt. Ķermenis sabrūk ar asinīm, un no tā nobijās perestroikas laikmetā. Bet cita ceļa nav.