"Pareizi dara, ka bombardē!" Sašķobītā realitāte un Ukrainā dzīvojošo krievu sajūtas par karu
"Celies, karš!" bija pirmais, ko 24. februāra rītā izdzirdēja Darja. Vīrs raustīja viņu aiz kājas, cenšoties pamodināt. Viņa nevarēja noticēt notiekošajam.
Neilgi pirms tam Vladimirs Putins uzstājās ar vēstījumu krieviem, paziņojot par "speciālas kara operācijas" sākumu Ukrainā. Tās mērķis, apgalvoja Putins, "to cilvēku aizsardzība, kuri astoņu gadu garumā tiek pakļauti izsmieklam un genocīdam no Kijevas režīma puses," tajā skaitā Krievijas pilsoņu.
Pēc tam sākās dažādu Ukrainas pilsētu bombardēšana. Krievijas Federācija paziņoja, ka viņu mērķis ir Ukrainas aviācijas bāzes. Taču no bombardēšanas cietuši arī civilie objekti, kā arī mierīgie iedzīvotāji.
Ukrainas civiliedzīvotāji ar koka AK-47 atveidojumiem trenējas karam
Līdz ar pastāvošajiem Krievijas iebrukuma draudiem arvien vairāk ukraiņu ķeras pie ieročiem un trenē militārās iemaņas. Janvāra beigās un februāra ...
Krievijas karaspēks iegāja Ukrainā un sāka virzīties uz Kijevu. Pēc ANO datiem, piecu dienu laikā nogalināti vismaz 102 mierīgie iedzīvotāji, tajā skaitā septiņi bērni. Tomēr upuru skaits var būt daudz lielāks, uzskata ANO Augstākā komisāre cilvēktiesību jautājumos Mišela Bašelē.
"Kad tu dzīvo mierā, bet tev saka "rīt būs karš", tu nevari to aptvert līdz brīdim, kad tas notiek. Kamēr tevi reāli nesāk bombardēt," saka Darja.
Pirms četriem gadiem Darjai, kura strādāja Maskavā par šefpavāru, piedāvāja atbraukt uz Kijevu uz pāris mēnešiem, lai izveidotu ēdienkarti kādai iestādei.
"Es biju aizgājusi no darba un vispār nezināju ko gribu. Es nejutu brīvību - savos vārdos, attiecībās, darbā, nekur. Nolēmu pieņemt šo projektu un tad izlemt, kā būt tālāk," izdevumam "Meduza' stāsta viņa.
2018. gada beigās Darja savāca savas mantas, pateica savam toreizējam puisim: "Es droši vien pēc pāris mēnešiem atgriezīšos" un neatgriezās.
"Man sākās cita dzīve no kuras es kaifoju. Man nevajadzēja psihoterapeitu. Es biju laimīga, ko nevarēju teikt Maskavā," saka sieviete. Drīz vien viņa iepazinās ar savu vīru Iļju, Ukrainas pilsoni. Pirms pusotra gada viņiem piedzima dēls.
Kara sāpes un izmisums: cilvēki Ukrainā spiesti pamest mājas un savus mīļos
Dienā, kad Krievija iebruka Ukrainā, Darja gatavojās doties uz SPA. Bet tā vietā septiņos no rīta ar dēlu viņa stāvēja rindā aptiekā.
Nopirkt nepieciešamās zāles viņai izdevās tikai pēc četrām ar pusi stunām. Viņas vīrs tajā laikā skrēja uz veikalu pēc ēdiena un ūdens. Pēc tam laulātie atveda pie sevis bērna aukli, kura dzīvo viena. Vēl trīs stundas pavadītas benzīntankā.
Uz telefonu sākušas nākt ziņas ar aicinājumu slēpties bumbu patvertnēs. Lielākā no tām – Kijevas metro. Taču cilvēki no lādiņiem slēpjas arī pagrabos un pazemes stāvvietās. Uz vienu no tādām devās arī Darja ar ģimeni, aukli un diviem suņiem.
"Stāvvieta pilna ar mašīnām, auksta, bez ventilācijas, ūdens, tualetes. Suņiem sākās panika, dēls arī uztraucās. Mēs tur nosēdējam sešas stundas."
Nakšņot nolēmuši mājās. Aizmigt gan neesot izdevies. Pēc tam, kad Darja pameta Kijevu, rajonu, kur viņa dzīvoja, apšaudīja. Vai skarta arī viņas māja, Darja nezinot.
Krievijas spēku radītais posts Ukrainā
Sociālajos tīklos sāk parādīties arvien vairāk foto un video no apdzīvotām vietām Ukrainā, kur pēc Krievijas veiktām apšaudēm iedzīvotājiem atklājas ...
Jūlija stāsta, ka vienmēr gribējusi dzīvot Ukrainā. Viņa piedzima Krievijā, Arhangeļskā, bet viņas vectēvs no tēva puses ir ukrainis. 2014. gadā, kad Ukrainas austrumos sākās bruņots konflikts, bet Krievija anektēja Krimu, Jūlija sāka iet uz protesta akcijām un arvien vairāk domāja par emigrāciju.
"Mani šokēja, ka cilvēki, kuri visu šo laiku staigāja blakus, var priecāties par karu un svešu teritoriju sagrābšanu. Un nesaprast sekas," saka viņa.
Jūlija uzskata, ka Kijeva ir labākā pilsētā, kādā viņa dzīvojusi. "Šeit ēdiens aug kokos. Mani tas šokēja, īpaši, kad pirmo reizi uz galvas uzkrita aprikoze, kamēr pie mājas gaidīju draugus. Šeit ir labi un atvērti cilvēki, vārda "draugs" izpratne šķiet ir plašāka nekā Krievijā."
Cik krievu šobrīd atrodas Ukrainas teritorijā, skaidri nav zināms. Ukrainas Statistikas dienesta mājaslapā pieejama informācija tikai par migrantu skaitu no Krievijas 2019. un 2020. gadā – 5304 un 3691 cilvēks.
Prokrieviskie separātisti ar artilēriju apšaudījuši liceju Ukrainā
Popasnajas pilsētas militāri civilā pārvalde publiski paziņojusi, ka šodien, aptuveni 10.25 no rīta no Krievijas atbalstīto separātistu puses veikta apšaude, ...
Uz Odesu no Belgorodas apgabala Krievijā Nikolajs pārcēlās 2010. gadā, uzreiz pēc universitātes pabeigšanas. Viņš skaidro, ka vēl bērnībā iemīlējās šajā pilsētā, kad atbrauca ciemos pie radiem.
Nikolajs pieļāva, ka Krievija uzbruks Ukrainai, bet karam negatavojās. Pilsēta esot kļuvusi tukšāka, daudzi aizbraukuši. Bet viņš neredz iemeslu braukt prom.
Lielu daļu laika viņš pavada mājās. Dažreiz aiziet uz veikalu un "paelpot svaigu gaisu", skatās ziņas un lasa "Telegram" kanālus.
"Esmu ne pārāk emocionāls cilvēks, tāpēc pieņemu notiekošo kā esošu, kā ļaunu savas dzīves periodu. Mēs ar draugiem sazināmies čatā, atbalstām viens otru."
Neskatoties uz ārējo mieru, drošībā viņš nejūtas. "Es nezinu, kad atlidos raķete, kur atlidos un vai atlidos."
"Ukrainā es jūtos vieglāk. Es nevaru paskaidrot, bet šeit ir viegluma un brīvības sajūta."
Pēc kara sākšanās starp cilvēkiem gan jūtamas lielākas negācijas. Negatīvismu Darja izjūt arī no dažiem radiniekiem, kuri dzīvo Krievijā.
Tāda bija Ukrainas galvaspilsēta skaistā Kijiva pirms Putina kara posta
"Esmu starp divām ugunīm. Mamma jau saprot, kas patiesībā notiek, jo es viņai sūtu fotogrāfijas, kuras varu, aktuālo informāciju. Bet viņa, piemēram, sūta man no krievu saitiem, ka ukraiņi šauj uz ukraiņiem, ka Kijevā izlaisti ieslodzītie un viņiem tiek doti ieroči. Kaut kāds murgs.
Bet mana omīte pateica, ka Putins pareizi darīja, ka sāka bombardēt Ukrainu... Es atbildēju, ka tuvākajā laikā viņai vairs nezvanīšu."
"Man šķiet, ka visvairāk es jūtu kaunu par savu valsti. Tā ir briesmīga lieta. Es nevaru pat sev galvā pateikt, ka tā nav mana dzimtene, kas to dara. Tāpēc es nezinu, kā mums ar to dzīvot tālāk. Vienīgais – palīdzēt ukraiņu tautai, cilvēkiem, kuri pazaudējuši radiniekus, tuvos, mājas."
