Vai jauns slepenais pakts: Krievija un Rietumu lielvalstis vienojušās par “ietekmes sfērām”?

Sak: Rietumu lielvalstis Krievijai “uzdāvina” separātiskās Ukrainas teritorijas, bet Krievija apņemas neizvērst lielākas militāras operācijas un apmierinās ar iegūto. Kaut kas līdzīgs 1938. gada Rietumvalstu līgumam ar nacistisko Vāciju par Čehoslovākijas anektēšanu vai Rietumu pasaules samierināšanās politikai ar Maskavas ietekmes sfēru Austrumeiropā 1945. gadā pēc nacistiskās Vācijas sagrāves.

Vai slepenie protokoli?

Izraēlas politologs, Haifas universitātes profesors Ābrams Ben-Cvi izdevumam “Israel a-Yom” atzinis: “Sankcijas pret Krievijas Federāciju, par kurām paziņojis (ASV prezidents) Džo Baidens, ir pārāk vājas un amorfas. Tās pat ne tuvu nelīdzinās ekonomiskai blokādei, saskaroties ar starptautisko tiesību pārkāpumiem un mēģinājumiem pārrakstīt robežas, kas noteiktas pirms mūsdienu Krievijas radīšanas”.

Baidena lēmums atteikties no tieša amerikāņu militārā spēka izmantošanas ārvalstīs liek Maskavai justies tāpat kā 1945. gadā, kad tā kā lielvalsts varēja noteikt Austrumeiropas valstu likteni, uzskata izraēļu politologs.

Te vietā atgādināt, ko vēl īsi pirms Doņeckas “republiku” atzīšanas Kremlī kādā sanāksmē teica Krievijas Nacionālas drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs: “Jebkurš risinājums Ukrainas problēmai, īpaši DNR un LNR (Doņeckas un Luhanskas republiku) sakarā, ir jāmeklē tiešās sarunās starp Maskavu un Vašingtonu. Tieši ASV nosaka visas Ukrainas darbības un tās soļus notiekošajā konfliktā ar Krieviju.”

Zīmīgi, ka ne tikai Baidens, bet arī Francijas prezidents Emanuels Makons un Vācijas kanclers Olafs Šolcs pirms DNR un LNR “atzīšanas” ar Putinu risinājuši stundām garas vienpusējas sarunas, par kurām pēc būtības nekas sīkāk nav zināms. Tas arī liek aizdomāties par kādiem slepeniem paktiem.

Šai sakarā vietā citēt nesen Eiropas Savienības pārstāvja sakariem ar presi Petera Stano teikto krievu interneta izdevumam gazeta.ru: “Tas, ko Krievija šobrīd dara, ir iebiedēšana un provokācija. Bet tas nav starptautisko tiesību pārkāpums (tādā ziņā, lai ieviestu papildu sankcijas - red.).

Lielākā daļa krievu karavīru atrodas Krievijas teritorijā. Jā, mēs zinām, ka viņiem ir tieša saikne ar DNR un LNR, taču par to jau ir noteiktas sankcijas. Līdz šim Krievija nav darījusi neko tādu, uz ko mums būtu jāatbild ar sankcijām”.

Savukārt bijušais ASV vēstnieks Krievijā, tagad Stenfordas Universitātes profesors, politologs Maikls Makfols ietekmīgajā amerikāņu ārpolitikas izdevumā “Foreign Affairs” mudina Rietumus risināt sarunas ar Maskavu, jo, pēc viņa domām, Putins izvirza “pamatotas prasības” Eiropas drošības struktūrai.

Toties bijušais Austrālijas premjers Entonijs Džons Ebots, kurš savulaik personīgi uzklausījis Putina vēlmi atkal “iekarot” Austrumeiropu un atjaunot PSRS “ietekmes sfēru”, kritizējis ASV un Rietumu lielvalstis par bezdarbību laikrakstā “The Sydney Morning Herald”: “Lielbritānija un Amerika (Ukrainai) nosūtīja prettanku un pretgaisa raķetes, bet nesūtīja karaspēku” un Vācija “pat neuzdrošinājās draudēt ar sankcijām Krievijas iebrukuma gadījumā”.

Nepiekrīt versijai par slepeno vienošanos

Jauns.lv jautāja mūsu politikas apskatniekiem, vai tik tiešām Rietumi Ukrainas sakarā varētu būtu vienojušies par “ietekmes sfēru” sadali ar Krieviju. Aptaujātie to noliedza.

Starptautisko jautājumu komentētājs Āris Jansons: “Nevaru piekrist versijai, ka šķeltnieku teritoriju atzīšana par neatkarīgām valstīm varētu būt tapusi, Maskavai vienojoties ar Parīzi, Berlīni un Vašingtonu. Pirmkārt, šo triju rietumvalstu līderu tūlītēja reakcija ir krasi negatīva. Otrkārt, neviens nav galvojis, ka neatkarības statusa “piekarināšana” Ukrainas separātistu reģioniem garantēs kara attālināšanu. Ar miera uzturētāju nosaukumu ievestie Krievijas karavīri tik un tā nozīmē ukraiņu zemes mīdīšanu. Tuvas nākotnes vīzijā Maskava jau saredz Krievijas karabāzu būvdarbus “ķiparu valdību” paspārnē Doņeckā un Luhanskā. Šie divi apstākļi vien, neuzskaitot virkni citu, drīzāk pietuvina Krievijas un Ukrainas karaspēka sadursmi, nekā izslēdz to.”

Sarunas nedeva gaidītos augļus

Džordža Vašingtona Universitātes viespētnieks, politologs un bloga “Latvijas drošība” veidotājs Andis Kudors sacīja, ka Krievijas sarunas ar ASV, Franciju un Vāciju nav devušas vēlamos augļus:

“Situācija attiecībās starp Ukrainu un Krieviju pēdējā laikā mainījās strauji. Bija vērojams, ka Kremlis mēģina atjaunot spiedienu uz Ukrainu par Minskas vienošanās izpildi. Minētā līguma punktu izpilde atbilstoši Kremļa noteiktai secībai, novestu pie Krievijas Trojas zirga oficiālas nostiprināšanas Ukrainas iekšpolitikā. Putins mēģināja izmantot sarunas ar ASV, Franciju un Vāciju, lai ietekmētu Kijevas viedokli par Minskas vienošanos, tomēr tas nedeva gadītos augļus, jo tā saucamo DNR un LNR autonomijas nostiprināšana ļautu Maskavai caur Ukrainas reģioniem destruktīvi ietekmēt Ukrainas politiku.

Vladimirs Putins nevarēja iziet no saspīlējuma, vienkārši atsakoties no sava ultimāta, kas prasīja NATO rakstisku solījumu neplašināties. Bija nepieciešama kāda izejas stratēģija, kas ļautu Kremļa saimniekam iziet no krīzes ar daudz maz taisnu muguru. Liels karš ar visas Ukrainas teritorijas okupāciju būtu pārāk riskants Putina režīma pastāvēšanai, tāpēc pagaidām tā saucamo DNR un LNR atzīšana ir pietiekami spilgts solis, lai paaugstinātu Putina reitingus iekšpolitiski. Ir svarīgi, kādās robežās Krievija “uzturēs mieru” - vai Luhanskas un Doņeckas apgabalos, vai pašreizējā teritorijā, ko kontrolē Kremlis. No tā ir atkarīgs iespējamās karadarbības mērogs”. 

“Krievija aizies pa Padomju Savienības taku”

Saeimas deputāts, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas loceklis Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība) domā, ka Ukrainas separātisko “republiku” atzīšana nav Krievijas interesēs:

“Domāju, ka DNR un LNR atzīšana bija milzīga stratēģiska kļūda no Putina puses. Pirms astoņiem gadiem šīs “republikas” tika izveidotas tikai ar vienu mērķi - iedabūt tās Ukrainas sastāvā ar Minskas vienošanās palīdzību un tādējādi sagraut Ukrainu no iekšienes. Astoņus gadus Putins centās. Arī Rietumi spieda pildīt Minskas vienošanos. Bez rezultātiem.
 
Tagad Putins ir spiests nomest savu miera nesēja masku un ķerties pie klajas agresijas. Visas Rietumu sankcijas paliek spēkā un nāk vēl klāt, savukārt Ukrainai beidzot no kakla nost ir pazemojošās Minskas vienošanās prasības.

Neredzu tur neko labu no Krievijas stratēģisko interešu viedokļa. Baidos, ka tālākas militāras avantūras tikai paātrinās Putina galu un, ļoti iespējams, līdz ar viņu arī Krievijas Federācija tās pašreizējās robežās aizies pa Padomju Savienības taku.”